ĪSUMĀ:
- Agresīvu vecāku konflikts ar treneri var izvērsties arī fiziskā ietekmēšanā.
- Negatīvās emocijas vecāki mēdz izgāzt arī uz bērnu - psihologs atgādina, ka tas ir publisks pazemojums.
- Latvijas Hokeja federācija organizē izglītojošas vecāku asamblejas.
- Latvijā atšķirībā no Zviedrijas bērnus lielākoties trenē algoti treneri - vecāki par savu naudu grib vairāk.
Bijušais HS „Rīga” direktors Kārlis Vents sarunā ar Latvijas Televīzijas "Sporta studiju" atcerējās gadījumu, ka kāds vecāks ienāca pie treneriem ģērbtuvē un pajautāja, vai nevar iziet ārā ar treneri parunāties.
"Izgāja ārā pie [hokeja] skolas. Pēc trenera teiktā, vecāks uzdeva vienu jautājumu: „Vai tu esi pedagogs?” Uz ko treneris atbildēja: „Jā, esmu pedagogs.” Tad sekoja taisnais sitiens pa degunu, pēc kura treneris nokrita, ar galvu atsitās pret apmalīti un pēc tam divas nedēļas bija slimnīcā diezgan smagā stāvoklī.
Arī hokeja treneris Oļegs Sorokins zina gadījumus, ka jau agrā vecumā vecāki nav apmierināti ar viņu bērna ielikšanu, piemēram, aizsardzībā vai vārtos. "Bērna vecāki prasa, kāpēc viņu tur ieliku, jo uzbrucējiem maksā vairāk," paskaidroja Sorokins.
Vecāki ar šādām un līdzīgām izpausmēm, pēc Sorokins lēstā, veido vien pārdesmit procentu no kopējās bērnu hokeja sabiedrības, taču viņu izpausmes ir viegli pamanāmas. Neapmierinātība un agresija tiek veltīta ne tikai treneriem un tiesnešiem. Visbiežāk emociju katls tiek izgāzts pār bērnu galvām.
Psihologs Pēteris Egle atgādina, ka mājās ir citādi, bet citu klātbūtnē tas tiek uztverts kā pazemojums. "Līdz ar to bērns uzskata, ka vecāki apšauba viņa kompetenci, zināšanas, prasmes, un tas notiek citu klātbūtnē. Tas viņiem rada kauna emocijas," sacīja psihologs. "Vecāki – treneris. Treneris – sportists. Sportists – viņa vecāki. Šajā attiecību trīsstūrī notiek daudzas lietas, kuras ir jāanalizē, par tām ir jārunā. Šeit noteikti [svarīgs] ir jautājums par vecāku kompetences celšanu attiecīgajā sporta veidā."
Cenšoties uzlabot bērnu hokeja mikroklimatu, Latvijas Hokeja federācija (LHF) 2018. gadā sāka organizēt vecāku asamblejas. Bijušais hokeja skolas „Rīga” direktors Vents atminas sarunu ar kāda hokejista tēvu pēc vienas no asamblejām.
"Ieklausoties cilvēkos no malas, kas bija psihologi, viņš ieraudzīja sevi pavisam citā gaismā. Kā vecāku, kā atbildīgo par tiem puikām, kuri aug un kuri sporto," pastāstīja Vents. "Un tad viņš, apzinoties to iekšēji, aizbrauca mājās un, kā pats teica, piegāja paprasīt piedošanu savam 16–17 gadus vecajam dēlam."
Treneris Sorokins uzsver, ka ir labi dzirdēt vecāku viedokli un ir labi arī dzirdēt tos vecākus, kas var nomierināt slikto viedokli. "Ir labi redzēt, cik liels procents ir to vecāku, kas ir atbalstošs, uz virzību aicinošs, uz sadarbību aicinošs. Vecāki, kuri parāda, ka hokejs puikam patīk, bet apzinās, ka [augstā līmenī] hokeju tas puika nespēlēs un ir daudzas blakus lietas, kas ir jāsakārto," uzsvēra Sorokins.
Raitis Bikše astoņus gadus ir vadījis „Dinamo” hokeja skolu, bet viņa dēls Mārcis hokeja prasmes apgūst Zviedrijā. Mārcis Zviedrijā iestājās klubā „Frolunda”, kur pirmajā sarunā ģimenei pateica noteikumus. Viens no galvenajiem noteikumiem, ka vecāki nekad nedrīkst pirmie sākt sarunu ar treneri.
"Tas ir ļoti stingri, un to visi respektē," teica hokejista tēvs. "Ja treneris pienāk un sāk ar jums runāt, tad viss ir kārtībā. Jūs [kā vecāki] pie viņa pieiet nedrīkstat."
Bikše norādīja, ka būtisku atšķirību atmosfērā un attieksmē veido tas, ka Zviedrijā lielākā daļa treneru jauno paaudzi audzina sabiedriskā kārtā, ikdienā strādājot ar hokeju nesaistītā pamatdarbā. Savukārt treneriem Latvijā hokejs lielākoties ir vienīgā nodarbošanās. Treneru finansiālās ambīcijas ir viens no galvenajiem iemesliem hokeja dārdzībai, tāpēc vecāku prasīgums ir saprotams.
Raitis Bikše uz papīra salīdzināja savas kā bērna vecāka izmaksas Zviedrijā un Latvijā. "Atšķirība dažreiz pat bija par labu Zviedrijai," atzina Bikše. "Mēs nenormālu naudu izgrūžam uz daudz ko pilnīgi nevajadzīgu, lai gan mēs varētu to [naudu] ietaupīt un atlikt. Lai pēc tam, kad bērnam patiešām šo naudu vajadzēs un viņš gribēs studēt un iegūt normālu izglītību, tad tās naudas varbūt pietrūks."
LHF apzinās, ka vecāku sakāpinātās emocijas nav izdomāta problēma. Viens no pēdējā laika spilgtākajiem atgadījumiem – kāda hokejista mamma spēles laikā izkāpa uz ledus, lai dotos pārmācīt tiesnesi.
LHF ģenerālsekretārs Viesturs Koziols atgādina, ka vecākiem nevajadzētu jaukties treneru darbā. "Mēs tiecamies uz to, ka ir jāreglamentē vēl vairāk tas, ko var un ko nevar vecāki. Tas atkal ir process, kuru mēs tuvākajā laikā veiksim," federācijas mērķus iezīmēja Koziols.
Ja nebūtu pašaizliedzīgu vecāku, nebūtu arī Latvijas hokeja lielo uzvaru. Aiz katra Latvijas izlases spēlētāja stāv vecāki, kuri hokeja dēļ daudz ir upurējuši. Taču pat visspēcīgāko emociju skurbumā visiem derētu atcerēties, ka hokejs ir tikai spēle. Dzīves nozīmīgākās uzvaras netiek gūtas sportā.
