Bendika 2023. gada martā pirmo reizi karjerā kāpa uz goda pjedestāla Pasaules kausa sacensībās, kad kopā ar Andreju Rastorgujevu izcīnīja bronzu pāru stafetē. Septiņus mēnešus vēlāk Baibas un Ilmāra Briča ģimenē pasaulē nāca dēls Emīls, bet jau pēc diviem mēnešiem Baiba atgriezās sacensībās. Pavasarī sezonas galvenajā startā pasaules čempionātā viņa izcīnīja 5. vietu sprintā, kas ir Latvijas sieviešu biatlonā augstākais sasniegums.
Dāvids Ernštreits: Biji Ziemeļamerikā – kā jūs tur jūtaties, vai tā ir tā sapņu zeme, kur varbūt biatlonam paplašināties? Centrāleiropā jūs jūtaties jau kā rokzvaigznes – tik populārs ir biatlons...
Baiba Bendika: Jā, protams, tur biatlons varbūt nav tik populārs, bet kā tirgus tā noteikti ir iespēja, kur attīstīties. Biatlons ir viens no tiem sporta veidiem, kas cenšas pēc iespējas plašāk un daudz vairāk nācijas iesaistīt. Tā noteikti ir vieta, kur sportistiem patīk būt un startēt.
Sniegšu īsu uzskaitījumu - 5. vieta sprintā, 8. vieta pāru stafetē, 15. vieta pilnajā stafetē sievietēm pasaules čempionātā – sezonā atbildīgākajā startā. Visi ir tev karjerā labākie rezultāti pasaules čempionātos. Vai tu kaut ko tādu šajā gadā gaidīji?
Sava cerība jau bija, bet šī laikam bija tā sezona, kur neko nevarēja paredzēt, kurā virzienā tas viss aizvirzīsies. Arī tagad pie labā scenārija tas nenotika pēc paredzētā plāna. Prieks, ka sanāca tāda sezona.
Sagatavošanās pasaules čempionātam – gan fiziski, gan emocionāli. Arī Ilmāram bija grūti valdīt emocijas par to, kā jums gāja decembrī un janvārī. Koncentrēties uz darāmo darbu – kā tu to varēji paveikt?
Bija daudz tādu dienu, kad negribējās iet uz treniņu. Sevišķi, kad Emīls vēl bija slimnīcā un bija dienas, kad bija jābrauc uz Priekuļiem patrenēties. Tas bija smagi. Šie pēdējie mēneši ir bijuši emocionāli skaistākie un tajā pašā laikā paši grūtākie dzīvē. Pavisam noteikti nebija viegli, bet tajā pašā laikā treniņi savā ziņā palīdzēja galvai. Ja netrenētos, tad, visticamāk, būtu vēl smagāk.
Vakars pēc 5. vietas izcīnīšanas pasaules čempionātā – ieved mūs savā pasaulē. Pēdējais no 10 šāvieniem bija garām. Tas šāviens, kad medaļa aizgāja gar degunu – kas notiek tavā galvā tajā vakarā viesnīcā?
Pārsvarā jau bija prieks par izdevušos startu un TOP6 pasaulē. Tas tāpat ir milzīgs sasniegums. Varbūt man pat vairāk bija ne tik daudz pārdzīvojums, bet prieks, ka ar vienu sodu ir izdevies tikt TOP6, jo bija gana daudz meiteņu, kas palika ārpus TOP6 arī ar nullēm [šaušanā], kā arī ar vienu sodu daudzas stipras sportistes atpalika. Man vairāk bija prieks par to, ka ir 5. vieta.
Es tik daudz nekoncentrējos uz to, ka varēja būt medaļa. Biatlonā tādu startu ir stipri daudz.
Ja katru reizi tā rēķinās un pārdzīvos, tad beigās nepaliks neviena starta, par ko priecāties.
Tu esi diezgan norūdīta. Par vienu lietu vari sev uzsist uz pleca – tu biji pirmā no pārējās pasaules aiz četrām francūzietēm. Tas arī kaut kas nebijis, ja tā var pasmaidīt par šo unikālo situāciju.
Šogad ir sanācis tā, ka Francijai ir ļoti daudz stipru sportistu. Tā maiņa viņiem ir ļoti spēcīga. Viņas ir dominējušas šajā sezonā, kas jau līdzinās norvēģu vīriešu dominancei. Es jau pasmejoties arī meitenēm teicu paldies, ka pieņēma mūs viņu ballītē.
Gan distanču slēpošanā, gan biatlonā ir līdzīga situācija, ka vīru konkurencē norvēģi TOP5 paņem visu. Sieviešu konkurencē gan slēpošanā, gan biatlonā ir nedaudz interesantāk mums kā skatītājiem no malas. Vai ir kāds tam skaidrojums? Vai vienkārši paaudžu maiņas sakritība?
Norvēģijā, ja godīgi, praktiski vienmēr ir bijis tā, ka sievietēm viņiem kaut kā neizdodas atrast tik daudz labu sportistu kā vīriešiem. Tas kopskaits gan sievietēm arī tāds ir – tikko bija Norvēģijas čempionāts slēpošanā. Vīriešiem, ja nemaldos, bija vairāk nekā 600 dalībnieku, sievietēm – vairāk nekā 300. Tur ir, no kā izvēlēties. Kāpēc vīriešiem sanāk labāk nekā sievietēm, to man ir grūti spriest, bet tas gandrīz vienmēr bijis tā, ka viņiem arī biatlonā ir kādas trīs ļoti stipras sportistes, bet stafetē vienas pietrūkst.
Tavs citāts oktobrī no sociālajiem tīkliem: "Hei! Varbūt tieši tu gribi kļūt par mūsu jauno komandas biedru?" Jūs meklējāt izbraukuma auklīti, kas pievienotos un palīdzētu jums ar Ilmāru nometnēs, sacensībās. Vai izdevās atrast?
Beigās mums sanāca tā, ka visa tā situācija sarežģījās un stāvoklis bija daudz specifiskāks. Mums palaimējās, ka visos momentos varēja pieslēgties kāds no ģimenes. Tas bija vēl foršāk. Emīlam tādā ziņā ir paveicies ar tantēm, māsām un vecvecākiem. Visi ir gatavi pieslēgties. Šo posmu mēs izlīdzējāmies tā.
Viens nopietnāks jautājums. Vai zinot, kā jums šogad gāja, tu Emīla gaidīšanas posmā un arī pēc tam ar savu šī brīža pieredzi kaut ko darītu citādi?
Grūti pateikt. Katra situācija ir citāda, un tu nekad nezini, kā būtu, ja būtu. Mēs centāmies visu laiku atrast labākos risinājumus. Domāju, ka mums tīri labi sanāca. Nav vērts iedziļināties, jo tāpat nekad neuzzinās, kā būs. Nekad viena un tā pati situācija nav vienāda.
Vai tu esi stiprāka kļuvusi šīs sezonas laikā? Nebija jau viegli tev iet kā tankam cauri tam visam...
Jā, pavisam noteikti tas savā ziņā caur nepatīkamo varbūt vēl vairāk norūdīja gan emocionāli, gan fiziski. Tas bija lielāks izaicinājums, nekā mēs bijām plānojuši, bet bija gana daudz arī patīkamu emociju. Tas noteikti ir galvenais.
Baiba Bendika – šaušanā 78% un 65%. Ja tu šautu 80–90%, kā šauj TOP10 meitenes, tu droši vien zini daudz labāk nekā es, kur tu būtu. Kas ir pie vainas – ierocis, pati, kaut kāds salikums?
Protams, galvenokārt pati, jo neviens cits manā vietā nešauj, bet man tā šaušanas statistika ir bijusi daudzmaz līdzīga arī citās sezonās. Varbūt man bija viena labāka sezona, ko gribas visu laiku atkārtot, bet visu laiku kaut kā pietrūkst. Šobrīd varbūt ir tā sajūta, ka es beidzot esmu līdzsvarā, kad vadzis varbūt beidzot lūzīs uz pareizo pusi, lai aizietu, jo tehniski viss ir kārtībā.
Ar šaušanu kārtībā?
Jā, ar šauteni viss ir labi, esam atraduši, kas man ir ērti. Vairāk ir, es teiktu, psiholoģiskie faktori. Varbūt lielākā problēma ir tā, ka man ir diezgan viegli pazaudēt pārliecību arī treniņos. Varu trāpīt 39 šāvienus, bet, visticamāk, es domāšu par to vienu šāvienu, ko būšu aizšāvusi garām.
Galvu varbūt nav tik viegli pārveidot kā tās tehniskās nianses.
Šogad man šaušanā bija arī neveiksmes brīžos tāds iekšējais miers, ka viss ir labi, nav īsti pat, kur tā milzīgi piesieties, jo vienkārši jāturpina visu laiku to darbu darīt un kādā brīdī aizies. Varbūt arī emocijas kaut kā patraucēja noķert sajūtu, ka varu šaut nedomājot un pavisam brīvi. Šaušanā jau ir tā lieta, ka principā vari izšaut arī, stāvot uz galvas, jo nekas jau nemainās – mērķis ir apaļš un melns. Viss ir atkarīgs no tā, vai tu pieņem pareizo risinājumu. Lai to izdarītu, tev ir jābūt labai galvai un jāmāk ātri pieņemt lēmumu. Ja galva ir aizņemta ar kaut kādām citām lietām vai esi pārāk noguris, tad nespēj tik ātri tos lēmumus pieņemt.
Šosezon šķita, ka Andrejs Rastorgujevs savā atgriešanās noskaņojumā bija vai pusmetru virs zemes – likās, ka tāds miers ir iegūts. Vai tu viņa labo šaušanu skaidro tieši ar to?
Jā, pavisam noteikti. Viņam sanāk tas, ka viņam principā ir vienalga. Viņš ir nonācis līdz tai stadijai, ka viņam ir vienalga, viņam vairs nav emociju. Tas viņam savā ziņā palīdz.
Tas arī savā ziņā kaitina, jo mēs gribam redzēt emocionālus sportistus. Sezonas izskaņā parādījās forša komanda ar vienādiem T krekliem "Rocket Vax Team" – paldies slēpju smērētājiem par to, ka visu sezonu bija labas slēpes. Savā ziņā tā bija tava iniciatīva un ideja, faktiski – daļēji arī realizācija. Ko tu gribēji pateikt ar to?
Mums ir forša komanda. It īpaši pasaules čempionātā mums bija tik jaudīgas slēpes, ka
pat lielās komandas uz mums skatījās ar izbrīnu, ko mēs esam atraduši un kā mums izdodas būt tik ātriem un labiem.
Starp kausiem pēc pasaules čempionāta radās tāda ideja uztaisīt šādus kreklus, lai pateiktos puišiem par darbu, jo viņi ir tie, kas trasē pavada visilgāko laiku. Tāpat kā mēs sacensībās cenšamies izdarīt maksimumu, viņi arī savā darbā cenšas izdarīt maksimumu, lai to rezultātu sasniegtu.
Par sezonas izskaņu un arī Biatlona federācijas aicinājumu ziedot naudu, lai komandu aizvestu uz Ziemeļamerikas posmiem – man atausa atmiņā 2008.–2009. gads, gatavošanās Vankūveras ziemas olimpiskajām spēlēm. Treneris Māris Čakars bija visu izrēķinājis, kā to dabūt gatavu. Sievietes brauca, vāca punktus, aizbrauca Latvijas izlase – pirmo reizi startēja Vankūverā stafetē. Vai nav kādas paralēles ar to, ko šobrīd vēlamies panākt, lai tikai būtu tas skaits? Pēc 2010. gada tāpat viss beidzās – izdarīja to darbu, bija tas ķeksītis, piedalījās stafetē, bet tāpat sabruka tā mājiņa, kas tolaik tika izrēķināta. Vai tas ir tā vērts?
Pavisam noteikti, jo tās vietas pazaudēt ir ļoti viegli, bet iegūt ir salīdzinoši sarežģīti. Šogad it sevišķi sieviešu konkurencē bija gads, kad arī citām nācijām bija pārmaiņas – Slovākijai Fialkova piedzemdēja mazo, bulgāriem Todorova piedzemdēja mazo. Viņiem arī bija spēcīgāko sportistu iztrūkums.
Visticamāk, citā sezonā mēs šīs izlases neapspēlētu. Šogad bija izdevība to izdarīt. Tālāk jau ar četriem sportistiem tās kvotas noturēt ir daudz vieglāk,
jo katru reizi startē četri sportisti, bet punktus skaita no trijiem, līdz ar to kādam drīkst būt sliktā diena. Ja esat tikai trīs, tad rezultātā skaita visas. Mums aizmugurē ir jaunietes, kuras ar laiku, iespējams jau nākamsezon, varētu pieslēgties Pasaules kausiem. Tā bija galvenā motivācija dot redzējumu un iespēju jaunajām sportistēm, ka ir komanda, kurai varēs pievienoties, kvotas ir, galvenokārt skatoties olimpiskās sezonas kontekstā.
Galvenais ir novērtēt un turpināt to cīņu ar sevi, ka tu tur esi – tajā četriniekā iekļuvusi. Tas nav par tevi, tas ir vairāk par tavām komandas biedrenēm. Lai jums visām izdodas turpināt šo ceļu!
