ĪSUMĀ:
- Agrīna došanās uz ārzemju klubiem varētu būt lietderīga tikai atsevišķiem visspilgtākajiem talantiem
- Latvijas Basketbola savienība cerīgāko spēlētāju attīstīšanai vēlas izveidot ekselences centru ar internātu
- Izglītības un zinātnes ministrijā internāta ideju atbalsta, par finansējumu runā piesardzīgi
- Treneri mudina pārskatīt jaunāko basketbolistu gatavošanai nepateicīgo algu sistēmu
Ja kādreiz ārzemju sistēmas apgūt devās tikai paši spilgtākie talanti, tad pēdējos gados arvien biežāk redzami gadījumi, ka mājvietu ārzemju klubos rod spēlētāji, kuri nav pat sava vecuma jaunatnes izlašu kandidāti.
Basketbola aģents Artūrs Šēnhofs uzskata, ka agrīna došanās uz ārzemēm ir racionāla tikai pašiem spilgtākajiem talantiem. Pats savu bērnu viņš spēlēt uz ārzemēm nesūtītu, ja vien nesaskatītu Kristapa Porziņģa vai, kā minimums, Jāņa Strēlnieka kalibra talanta pazīmes. Braukājot pieredzes apmaiņas braucienos pa Eiropas basketbola lielvalstīm, Šēnhofs secinājis, ka vidējais jaunatnes basketbola līmenis Latvijā nav tik zems, lai par katru cenu meklētu ceļu uz ārzemju klubiem.
"Piemēram, Katalonija, kur Barselona un Badalona ir divi klubi, kas jaunatnē ir ļoti profesionāli," paskaidroja Šēnhofs. "Gan vāc labākos, gan trenē labi, mega sistēmas. Bet pārējais Katalonijas čempionāts, ja aizbrauc paskatīties piekto labāko komandu, tad "Rīdzene" noteikti izskatās labāk."
Šēnhofs aģenta darbā novērojis tendenci, ka agrīnā aizbraukšana nereti vairāk ir vecāku untums un ambīciju izpausme nekā profesionāla nepieciešamība. Gadījumi gan ir ļoti individuāli.
Tādiem spēlētājiem kā Kristaps Porziņģis vai Rolands Šmits došanās uz Spāniju jau pusaudža gados nāca par labu, tomēr lielākā daļa valstsvienības kodola savu piederību profesionālajam basketbolam nostiprināja tieši Latvijā.
Brāļi Bertāni, Jānis Timma, Jānis Strēlnieks, Rihards Lomažs, Anžejs Pasečņiks, Andrejs Gražulis un daudzi citi izlases kandidāti pilngadību sasniedza, spēlējot Latvijas komandās.
Arī Latvijas Basketbola savienība (LBS) secinājusi, ka plašā jauno spēlētāju izkliede ārzemēs laimi Latvijas basketbolam nav atnesusi. Turklāt vairāki perspektīvi spēlētāji, piemēram, Kristers Zoriks un Anrijs Miška, vēlāk bijuši spiesti karjeru restartēt, atgriežoties Latvijas klubos.
"Mēs ļoti labi saprotam, ka, ja gribam kontrolēt jauniešu attīstību, tad viņiem ir jāpaliek Latvijā," teica LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss. "Tiklīdz mūsu jaunie talanti aizbrauc uz ārzemēm 14–16 gados, viņi jau ir citas sistēmas paspārnē. Tad LBS neko vairs nevar izdarīt."
LBS mērķis ir izveidot basketbola ekselences centru jeb internātu, kura paspārnē pulcēt labākos trenerus un perspektīvākos jaunos basketbolistus.
Tā uzturēšanai, pēc Ciprusa aprēķiniem, gadā būtu nepieciešami vismaz 750 tūkstoši eiro.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Sporta departamenta direktors Vladimirs Šteinbergs internāta ideju atbalsta kā pareizu virzienu, bet atturīgāk runā par nepieciešamo finansējumu.
"Kā mēs to varēsim realizēt, tur mums jātiekas, jārunā un jāvērtē budžeta iespējas, vai mēs to varēsim realizēt," atzina Šteinbergs. "Bet vēlreiz – tas ir pareizais virziens, kurā mums jāiet, jo, it sevišķi reģionos, kvalitatīvu treneru piesaiste ir būtiska problēma un tādi ekselences centri varētu palīdzēt šo jautājumu atrisināt."
Latvijas U-16 zēnu izlases treneris Mārtiņš Tīss uzskata, ka jaunatnes basketbolā būtu nepieciešams izveidot divu līmeņu plūsmu. Pašlaik profesionālās ievirzes programmas īsteno galvenokārt pašvaldību sporta skolas. Tīss uzskata, ka
profesionālās ievirzes programmu sekmīgai īstenošanai būtu jāveido reģionālie centri, savukārt pārējam jaunatnes basketbolam būtu jāpiemēro interešu izglītības jeb brīvā laika pulciņu prasības un finansējums.
"Mēs kā valsts tērējam ļoti lielu naudu lietā, kas nav vajadzīga. Iespējams, būtu jāizveido centri, kuros motivētie bērni brauc un piecas reizes nedēļā trenējas tā, kā profesionālās ievirzes programma paredz," uzsvēra treneris Tīss. "Savukārt pārējie trenējas interešu izglītības režīmā. Trīs četras reizes nedēļā, tā, kā viņi grib. Tā, kā viņi patiesībā [pašlaik] nāk uz treniņiem."
Par sportu atbildīgās IZM Sporta departamenta direktors Šteinbergs ideju atbalsta, norādot, ka ministrijas gaiteņos jau tiekot diskutēts, kā sekmēt profesionālās ievirzes izglītību un to stingrāk nodalīt no interešu izglītības.
"Tas nebūs vienkārši, bet par to mēs šobrīd jau diskutējam, vācam informāciju, datus. Iespējams, uz priekšdienām varēsim izstrādāt arī kādu modeli, kas varētu būt līdzīgs attiecībā uz profesionālās ievirzes atdalīšanu no interešu izglītības," sacīja Šteinbergs. "Bet primārais – mēs tādā veidā nedrīkstam samazināt bērniem iespējas piedalīties sportā."
Basketbola treneri aicina pārskatīt arī viņu atalgojuma sistēmu.
Šobrīd krietni ienesīgāk ir strādāt ar gados vecākiem audzēkņiem, kā rezultātā rodas grūtības piesaistīt trenerus darbam ar iesācējiem.
"Zinot, cik es saņēmu, sākot strādāt sporta skolā, ja mēs gribam piesaistīt labus speciālistus – ne tikai šeit, bet kopumā jauniešiem, tad tas nav iespējams," paskaidroja basketbola treneris Sandis Poga. "Tas nav iespējams tikai ar sporta skolas darbu."
Pirmajā darba gadā Poga trenēja pirmklasniekus, par ko saņēma apmēram 90 eiro mēnesī. Ikdienā viņš strādā ar sportu nesaistītā pamatdarbā, tāpēc trenera darbs ir viņa hobijs. Arī treneris Tīss papildu ienākumus gūst ārpus sporta, jo citādi nevarētu uzturēt ģimeni.
"Atalgojuma sistēma ir ačgārni uzbūvēta. Strādājot ar lielākajiem, kur īstenībā jāstrādā daudz mazāk, saņem daudz vairāk, nekā strādājot ar mazajām vai vidējām grupām, kur darbs ir jāieliek daudz vairāk," teica Tīss. "Bērnu ir vairāk, jāvadā uz turnīriem. Spēļu ir vairāk, jo komandu ir vairāk, un tu saņem daudz mazāk."
IZM plāno pārskatīt atalgojuma likmes darbā ar pašiem mazākajiem sportistiem, taču tas tiks darīts kopsolī ar izglītības prasību celšanu darbam ar pašām jaunākajām vecuma grupām.
