Arhipo-Osipovkas velo-odisejas dienasgrāmata:
Ceļa posmā no Arhipo-Osipovkas līdz Tuapsei policisti rosās aktīvāk ,nekā iepriekšējās dienās veiktajā maršrutā. Šajā 85 kilometrus garajā posmā ir izvietots viens policijas postenis, ceļmalā novietotas četras policijas automašīnas un ir izveidoti divi smago automašīnu kontrolpunkti, kuriem vieglie transportlīdzekļi var braukt ar līkumu. Mūsu velobraucēji policistiem joprojām nešķiet gana interesanti, taču, sekojot zebrveida zižļa norādēm, mūsu busiņam nākas piestāt pie posteņa. Atbalsta komandas pasu pārbaude ilgst aptuveni desmit minūtes, bet busa dokumenti nevienu neinteresē. Iespējams, šī posteņa tiešajos pienākumos ietilpst tikai personas datu pārbaude, taču tikpat labi varētu būt, ka valdošajā jezgā policisti vienkārši ir aizmirsuši paprasīt transportlīdzekļa dokumentus, jo šajā punktā vienlaicīgi tiek pārbaudītas aptuveni 8 automašīnas. Šķiet, ka pārbaudei pakļaujamo spēkratu atlases princips ir gaužām vienkāršs - tiklīdz pie posteņa atbrīvojas vieta, tajā tiek novirzīta nākamā pa ceļu braucošā mašīna. Transportlīdzekļu nezūdamības likums, tā teikt.
Lai cik tas arī nešķistu dīvaini, arī šajā ceļa posmā, kas noslēdzas 110 kilometrus no olimpisko spēļu galvaspilsētas, nav izvietota praktiski nekāda ar spēlēm saistīta informācija. Vienīgais izņēmums ir kādas automašīnu apkrāsošanas firmas pašiniciatīva - pie nelielās darbnīcas ir novietots auto, uz kura sāniem rotājas uzraksts “Sochi 2014.” Tas arī ir viss.
Īsa pastaiga pa Tuapses centru atklāj, ka arī šīs pilsētas iedzīvotāji un viesi acīmredzot jau ir pietiekami labi informēti par netālu gaidāmajām olimpiskajām spēlēm, jo nevienu spēļu reklāmu nekur nemana.
Kad plakātu meklēšanai jau esmu atmetis ar roku un pa pilsētas rūpnieciskā rajona necilajām ieliņām čāpoju uz Melnās jūras pusi, beidzot atrodu Olimpiādes reklāmas, turklāt šķiet, ka visas uzreiz. Kāda naftas pārstrādes uzņēmuma pārsimts metrus garo žogu no vienas vietas sedz krāšņi olimpisko spēļu plakāti. Var jau būt, ka reklāmu uzstādītāji ir vadījušies pēc koncentrētas izvietošanas stratēģijas, taču nomaļais ceļš uz šajā sezonā cilvēku pamesto pludmali izskatās pēc ne pārāk efektīva reklāmas laukuma.
Dažas uz ielas un tirgū noklausītas sarunas liecina, ka vairāki vietējie ir sašutuši par nepiešķirtām “līdzjutēja pasēm” un izmainītu vilcienu kustības sarakstu, un vismaz manā klātbūtnē Tuapses ielās neviens aizrautīgi nerunā par olimpiskajām spēlēm.
Par pēdējo ceļa posmu no Tuapses līdz Sočiem varu rakstīt tikai pēc pedāļotāju nostāstiem, jo mūsu busiņam nav piešķirta akreditācija, kas ir nepieciešama, lai iekļūtu aptuveni 100 km ap Sočiem uzpūstajā drošības burbulī, kurš jau vairāk nekā mēnesi arī tuvējo ciematu iedzīvotājus attur no iekļūšanas Sočos ar savu auto.
Pedāļotāji ir gatavi jebkam, jo, pēc nostāstiem, šo kontrolpunktu var šķērsot tikai ar līdzjutēja pasi kabatā, taču mums šo dokumentu izsniegšana ir atteikta, pamatojoties uz it kā nepareizi norādītiem biļešu numuriem.
Paši sev par pārsteigumu velobraucēji jau pēc 10 minūtēm atrodas drošības perimetra otrā pusē. Izrādās, ka perimetra sargi ir tā aizrāvušies ar džeku izjautāšanu saistībā ar velobraukšanu ziemā, ka ir aizmirsuši pārbaudīt viņu līdzjutēju pases.
Iespējams, ka mūsu komanda ir atradusi drošības caurumu Soču aizsardzības ķēdē - ar vilcienu Sočos var iekļūt tikai personas, kurām ir piešķirta līdzjutēja pase, pa šoseju olimpiskajā galvaspilsētā var iekļūt akreditētas automašīnas, taču velosipēdistiem ir jāuzrāda tikai pase, un viņus ar laba vēlējumiem palaiž cauri. Arī pašos Sočos ar velosipēdu viss ir atļauts.
Lai nenokavētu sarunāto tikšanos Latviešu namā, džeki policista acu priekšā ceļ savus ričukus pāri žogam un pēc tam vēl novirza satiksmi sev vēlamajā virzienā, taču kārtības sargs pat nepamirkšķina ar aci.
Arī par laušanos pa gājēju ielu pretēji tās dabiskajai straumei neviens no ik uz soļa dežūrējošajiem policistiem necenšas protestēt. Velobraucējus neaiztur pat Soču dzelzceļa stacijā, caur kuru viņi vienā mierā izstumj ričukus, ignorējot skaidri norādīto aizliegumu un metāla detektoru skaļo bļaušanu. Apkopojot velosipēdistu stāstus, nākas secināt, ka Sočos ieviestā drošības režīma izstrādātāji nebija iedomājušies par velosipēdistiem, tāpēc uz viņiem neattiecas nekādas drošības normas un ierobežojumi.
Kārlis B, pēc brauciena: “Ar velosipēdu uz Sočiem? Rekomendēju!”
Pie topošā Latvijas nama varenos pastniekus sagaidīja nākošais kurjers - ilggadējais Latvijas Olimpiskās komitejas vadītājs Vilnis Baltiņš.
Garajā ceļā puišiem lielāko pārsteigumu sagādājusi bargā Ukrainas ziema. Savukārt drošībnieki sagādājuši patīkamu pārsteigumu - ja vēl pirmajā pārbaudē, uzreiz pēc iebraukšanas no Ukrainas, riteņbraucējus tā kārtīgi izkratīja, tad vēlāk problēmu vairs neesot bijis.
Izpildījusi savu misiju, četrotne jau rītvakar dosies atpakaļ uz Latviju. Šoreiz gan nevis uz dieviem, bet gan četriem riteņiem - ar savu busiņu!
