Starptautisko Viļņas teātra festivālu “Sirenos”, kas pirmo reiz notika 2004. gadā, Laima Slava apmeklē ne pirmo reizi. Taujāta, vai šogad, ņemot vērā visiem zināmos apstākļus, ierastā festivāla pieredze ir kā izmainījusies, viņa atbild: “Tādas lielas izmaiņas vai vispār izmaiņas es pat nejūtu.” Pandēmija, konkrētāk – tās radītās pieredzes, pārdzīvojumi, drīzāk parādās kā atsevišķu izrāžu temati. “Viena izrāde saucas “Iesprostots”. Šeit ir šī vārda dažādi skaidrojumi un viens no tiem ir, ka mēs kādu laiku tiešām bijām “iesprostoti”. Domāju, ka aktieri to varbūt īpaši izjuta.”
“Sirenos” veido gan starptautiskā izrāžu programma, gan Lietuvas izrāžu skate. Pēdējā no tām, atklājot 13 skatuves darbus (un vēl dažus ārpus iepriekš izsludinātā), jau noslēgusies. “Kultūras rondo” žurnāliste no šī kopuma redzējusi četras izrādes un kā pirmo – nesen studijas beigušās režisores Lauras Kutkaites “Faidras mīlestību”. “Izrāde runā par mūsdienu cilvēku sajūtām, arī par tādām depresīvām jaunu cilvēku sajūtām, kas tīri fiziski iedarbojas uz skatītāju.
Jau no iepriekšējiem gadiem esmu ievērojusi, ka Lietuvas jaunie aktieri izceļas ar fizisku varēšanu, šajā izrādē, protams, savienojot to ar vārdu, tekstu.”
Redzēto skatuves darbu pulkā arī iepriekš pieminētā, jauniem cilvēkiem adresētā izrāde “Iesprostots”, ko ar Klaipēdas Jaunatnes teātra aktieriem veidojis ungāru režisors Ārpāds Šilings (Arpad Schilling). To rādīja netālu no Viļņas esošās mazpilsētas Traķu Kultūras namā, kas celts vēl padomju laikos. Izvēlētā ēkā ļauj paturpināt iestudējuma tēmu – iesprostots padomju laikos, iesprostots sevī un tamlīdzīgi.
“Izrāde interesanta ar to, ka apdzīvo plašu telpu arī aiz skatītāju zāles durvīm.
Mēs dzirdam, ka tur kaut kas notiek, tur ir darbība, tās durvis sprāgst vaļā, un ienāk jaunieši, kas ir atkal nākamais stāsts… [..] Varēja just, ka izrāde aizrauj, tā ir ļoti asprātīga un tajā pašā laikā arī mazliet skumja un ar dziļām pārdomām. Tas bija viens no interesantākajiem iestudējumiem. Starp citu, izrāde ir četras stundas gara,” komentē Laima Slava.
Pēdējie divi skatuves darbi ir poļu režisora Krištiana Lupas (Krystian Lupa) skaudrais holokausta traumas stāsts “Austerlica”, kurā uz skatuves piecās stundās smalki savijas aktierdarbi un ekrāndarbi, un ungāru režisora Kornēla Mundruco drāma "Cząstki kobiety" (angļu valodā – "Pieces of a Woman”), ko latviski, iespējams, varētu tulkot kā “Sievietes lauskas”. Šīs izrādes scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Monika Pormale.
Laima Slava atklāj, ka sarunās ar festivāla viesiem izskan visdažādākās atziņas par Lietuvas teātri – vienam tas šķiet pat ļoti vitāls, cits iebilst pret lielo tekstā balstīto izrāžu īpatsvaru. Par pašas līdz šim festivālā apgūto viņai sakāms: “Man tiešām ir izveidojies, var teikt, savs krāsains mozaīkas gabaliņš.
Esmu priecīga, ka tik dažādas izrādes redzēju.''
