Ziņa par „Daugavas” izņemšanu no teātra repertuāra uzreiz pēc pirmizrādes izraisījusi plašu rezonansi teātra cienītāju vidū. Latvijas teātros tas notiek reti - zinātāji pēdējo gadu laikā atceras vien pāris gadījumus, kad teātru vadība pieņēmusi tik skarbu lēmumu.
Valmieras teātra direktore Evita Sniedze atzīst - var paņemt pašus labākos aktierus, režisorus un dramaturģisko materiālu, bet nekad nav simtprocentīgas garantijas, ka izrāde piedzims. Tas bieži vien notiek pēdējā brīdī: „Viss gāja pareizajā virzienā, Mārtiņš zināja, ko viņš grib patikt. Bet kaut kādā brīdī sākās tā panika, kurā viņš sāka mainīt un izmēģināt vairākus variantus, līdz pēdējam brīdim mēģināja un nesaslēdzās. Mums bija ļoti dārga šī ideja, gribējās ļoti daudz ko pateikt, tāpēc mēs arī mēģinājām.”
Izrādei dotais apakšvirsraksts bija „Sapnis par ideālo Latviju” - ar kādām acīm uz Latviju skatāmies šobrīd, ko ar to domāja Rainis un arī Kārlis Skalbe, kura pasakas „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties” fragmenti arī bija iekausēti līdz galam nenotikušajā izrādē. Pats režisors atzīst - neko kardināli izrādē nebūtu mainījis arī tad, ja būtu vairāk laika. Taču, viņaprāt, pietrūcis skaidrojuma skatītājiem:„Man jau liekas, ka lielākā problēma bija tajā, ka nebija komunikācijas tajā brīdī, kad atvērās priekškars, un cilvēki gaidīja kaut ko citu. Nepateicām, ka tas šobrīd būs pilnīgi kaut kas cits, ko jūs gaidāt.”
Eihe neiebilst, ka „Daugava” varētu izskanēt kā koncertuzvedums, tomēr pats ar to tālāk vairs nestrādās. Vēl pirms Eihes teātris Raiņa „Daugavu” piedāvāts iestudēt režisorei Mārai Ķimelei, taču viņa no tā atteikusies, jo nav redzējusi, kā poēmas vēstījumu - brīvību Latvijai! - varētu aktualizēt šodien atšķirībā no Atmodas laika, kad tapa leģendārais Valentīna Maculēviča iestudējums ar Mārtiņa Brauna mūziku. Ķimele bijusi klāt arī pagājušās nedēļas pirmizrādē un secina, ka Eihem bijušas labas idejas, bet tās nav izdevies realizēt: "Režisoram un arī kolektīvam ir ambīcijas un gribas, lai ir kaut kas svaigs un negaidīts. Un tad kādreiz nākas iekrist pašam savos slazdos. Bet tas nav ne aiz slinkuma, ne paviršības vai nolaidības, bet tā notiek, ka nesanāk.”
Teātra kritiķe Silvija Radzobe atzīst - gadījumi, kad teātra izrādes nolemj neiekļaut repertuārā, Latvijā ir ārkārtīgi reti, un šī situācija nav vērtējama viennozīmīgi: „Man ir vairākkārt nācies vismaz ar divu teātru direktoriem pēdējā piecgadē runāt par to, ka teātra piedāvātā produkcija ir, varētu teikt, mākslinieciski apkaunojoša. Sarunā es jautāju, kādēļ direktori nav izšķīrušies noņemt no repertuāra šādas izrādes, kas grauj teātra labo vārdu, un atbilde ir bijusi, ka teātri to nav darījuši tikai un vienīgi finansiālu apsvērumu dēļ.”
„Daugavas” jauniestudējuma pirmizrādi kritiķe nav redzējusi, tādēļ konkrēto gadījumu vērtēt atturas. Viņa gan uzskata, ka novērst līdzīgas situācijas varētu teātru mākslinieciskās padomes, kādu pašlaik Latvijas teātros nav. Tikmēr par to, vai Raiņa „Daugavu” varbūt kādos valsts svētkos dzirdēsim koncerta variantā, pašlaik vēl turpinās sarunas ar kori „Sōla” un komponistu Mārtiņu Braunu.
