Ieva Struka: Ja tu šobrīd sāktu studēt režiju, ar ko šis režijas students Toms Treinis atšķirtos no tā, kas ienāca režijā “pa taisno” no skolas sola?
Es noteikti daudz vairāk veltītu laiku trakākām idejām, eksperimentiem, jo pieļauju, ka tie gadi ir tādi, kad tu vēl pats īsti nesaproti, kas tevi interesē, kas tevi neinteresē. Kaut kādā ziņā arī tu varbūt esi bailīgs. Es vēl nebiju pārliecināts par sevi, pārliecību par sevi ieguvu tikai pašās beigās, nu, tā, pa īstam – ka es arī ar to režiju varētu mēģināt nodarboties tālāk. Es domāju, ja Toms mācītos tagad, viņš būtu trakāks, to es tagad mēģinu realizēt teātrī.
Nākotnē mēģināšu nebaidīties no sevis, nebaidīties no kaut kādām tēmām, kuras varbūt liekas biedējošākas.
Savam diplomdarbam tu izvēlējies Gunāra Priedes lugu “Zilā”, kas tapa Nacionālajā teātrī, un tas patiesībā bija ļoti patīkams pārsteigums – ka jauns cilvēks izvēlas lugu, kas uzrakstīta stipri pirms viņa dzimšanas, un vienlaikus tā nav ne Šekspīrs, ne Šillers, nekāda “lielā klasika”, bet tā ir, teiksim, jaunākā latviešu klasika. Kas bija šīs izvēles pamatā?
Bieži vien dzird, ka vajagot ņemt mūsdienu dramaturģiju. Ar Gunāra Priedes “Zilo” un tagad arī ar pēdējo darbu esmu sapratis, ka nav vienmēr jāņem kaut kas tāds, kas ir, teiksim, kaut kur ieguvis ārprātīgu aktualitāti, un tagad jāmēģina to aktualitāti uzspiest cilvēkiem šeit, Latvijā. Tā ir tā lieta, kas man, piemēram, Gunārā Priedē un Leldē Stumbrē ļoti patīk: ka tajās lugās, kuras ir sarakstītas Padomju Savienības perioda beigās, ir tā dzīves dziņa, tāda jauna latviešu cilvēka dziņa. Man šķiet, ka tā ir tā īstā aktualitāte, par ko arī vajag runāt, jo mēs jau no savas identitātes nevaram aizbēgt.
Un tāpat arī es nevaru aizbēgt pats no sevis, nevaru izlikties par kaut ko citu, man ir jārunā par to, kas es esmu, kas man ir tuvs un sāpīgs.
Gunāra Priedes stāsts ir par Juri, par jaunu puisi, kurš ir cietis autoavārijā un tagad ir rehabilitācijā Gagrā, Gruzijā. Man tas stāsts nebija par kaut kādu viņa patoloģiju vai tamlīdzīgi, bet par to, ka viņš principā sāk dzīvot no jauna. Un tas bija arī man – tādā ziņā, ka es pabeidzu skolu, un sapratu, ka sākas cits posms manā dzīvē, kaut kāds jauns sākums. Un tad kaut kā ļoti veiksmīgi, manuprāt, es vienkārši pats kā Toms “saslēdzos” ar to materiālu. Bieži, šo darbu taisot, man vajadzēja tikai apskatīties Gunāra Priedes fotogrāfijas – tad es redzu to dzīvo cilvēku, un tas ir tā, it kā viņš man stāstītu šo lugu. Tur ir kaut kas ļoti interesants.
Tikko Valmieras Drāmas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Leldes Stumbres luga “Nākošpavasar”. Šī luga Valmieras teātrī piedzīvoja savu pirmiestudējumu tad, kad tā tika uzrakstīta, un to iestudēja tava skolotāja Māra Ķimele. Toreiz luga savu aktualitāti ieguva tieši tālab, ka tas bija 1988. gads, atmoda – daudzi cilvēki gan atguva savus lauku īpašumus, gan bija šī mazliet ideālistiskā izjūta, ka Latvija kaut kādā nozīmē varētu atgriezties pie tādas agrāras valsts. Kas ir tas aktuālais, ko tu saredzi šai dilemmā starp pilsētu un laukiem šodien, strādājot ar tādu materiālu Valmieras teātrī?
Manuprāt, tā ir aktuāla tēma, jo es pats esmu personīgi ļoti daudz domājis par to, ka esmu rīdzinieks, un par to, ka varbūt jāsāk dzīve prom no pilsētas. Man šķiet, ka tur ir kaut kādi plusi, ieguvumi. Lugā ir tāds teikums: “Tādu skaistu dzīvi laukos rāda tikai filmās!”, un drusciņ tā jau patiesībā ir. Kad esmu bijis pie saviem draugiem vai radiniekiem laukos, tad vienmēr tie ir cilvēki, kuri ir labi situēti un viņu lauku mājas... Nu, tās vairs nav lauku mājas. Realitāte ir ārkārtīgi skarba, atliek paskatīties raidījumu “Province”, piemēram – es ļoti daudz skatījos un pētīju. Tur ir savi ieguvumi, bet tas ir tiešām fiziski smags darbs. Citāds ir stāsts par tiem, kuri var atļauties strādāt attālināti, pelnīt iztiku tādā veidā un atrasties jebkurā vietā. Bet šajā gadījumā stāsts ir par cilvēkiem, kuri nevar to darīt.
Lauku tēma ir ļoti interesanta tieši tajā ziņā, ka patiesībā tagad starp jauniešiem ir tāds “trends” – var ieiet “Instagramā” un paskatīties mazos “story” (stāstus – red.) par to, kā laukos dzīvo turīgi rīdzinieki. Tā lauku dzīve patiesībā man pašam bija liels atklājums, taisot šo darbu, jo es arī pirms tam dzīvoju stereotipos par to, kāda varētu būt dzīve laukos; man ir liela pateicība Leldei Stumbrei, viņa diezgan reāli notvērusi to sajūtu.
Visa tā tuvošanās dabai, vēlme pēc savas saimniecības, pēc upes, ezeriem – tā ir tiešām tāda lauku romantika. Bet tā romantika prasa ļoti smagu darbu.
Izrādē, kura vēstīs par diviem jauniem cilvēkiem, kas gandrīz gadu nodzīvojuši laukos un beigās kapitulē, tas vājākais izrādās vīriešu kārtas pārstāvis. Kā tev šķiet, vai tam ir jebkāda nozīme – kurš no viņiem kapitulēja? Vai vainīgi tiešām ir tie sadzīves apstākļi, vai tam ir kādi vēl dziļāki iemesli?
Es uzskatu, ka tur ir daudz dziļāki iemesli, ne tikai sadzīviski apstākļi. Kad mēs sākām mēģināt lugu, es sapratu, ka stāsts patiesībā ir par Nilu – par cilvēku, kurš pats nezina, ko viņš grib. Viscaur lugā ir stāsts par to, ka viņš grib būt rakstnieks, viņš grib rakstīt, viņš grib redakcijās – bet mēs jau arī bieži dzīvē sakām vienu, bet patiesībā nezinām, vai to gribam. Stāsts par cilvēku, kurš ir vētrains un ātri pieņem lēmumus, par to daudz nedomājot. Patiesībā tas norāda uz cilvēka neziņu: viņš īsti pats nav atradis to, ko grib darīt. Tāpēc tik būtiski un svarīgi, ka stāsts ir par mana vecuma cilvēkiem, kuriem, manuprāt, arī šobrīd pēc vidusskolas ir tas jautājums: nu, ko tad es tālāk tagad darīšu dzīvē? Man šķiet, ka šis ir tieši tas gadījums, kad cilvēks, kurš Rīgā ir vīlies savā izglītībā, vīlies tajā, ka viņš nevienam nav vajadzīgs, pēkšņi attopas laukos, kur saprot, ka arī šeit viņš nevienam nav vajadzīgs. Patiesībā varbūt viņš pats nav sapratis, kam viņš vispār ir radīts šai pasaulē. Man tas tā kā ar āmuru drusciņ iesita pa galvu.
Tas vispār cilvēkam ir viens no tādiem stūrakmeņiem, ko viņš visas dzīves garumā meklē un mēģina saprast: kam vispār es esmu, ko es dodu šai pasaulē?
Starp citu, es novēroju, ka daudzi cilvēki diemžēl noliek sevi pārāk augstā pozīcijā, un tad domā, ka viņi ir ļoti, ļoti svarīgi.
Deivida Hēra psiholoģiskais trilleris un detektīvs “Putenī” Nacionālajā teātrī ir nerealizējies darbs, kurš ir atlikts un pārlikts un, cerams, ka nākamsezon notiks. Kas notiek ar to pārtraukumu? Tu it kā esi sācis kaut ko darīt, esi par to domājis, un pārtraukums tomēr ir ieildzis – finālā tas būs vairāk nekā gads, un tad nāksies pie šī darba atgriezties. Kas šādās situācijās mainās, teiksim, režisora skatījumā vai interpretācijā?
Gadījumā ar Deivida Hēra lugu patiesībā mums varbūt pat ir nedaudz paveicies, ka tā izrāde netiek taisīta šinī pavasara periodā, kad, iespējams, teātris nemaz neatveras, mēs uztaisām šo izrādi, un visi aiziet atvaļinājumā. Par to iesākšanu un pārtraukšanu – ir ļoti labi, ka, teiksim, Valmierā mēs izrādi spēlējam reizi mēnesī, es aizbraucu uz Valmieru, mēs to izrādi nofilmējam un saglabājam arhīvam. Man bija visgrūtāk tieši tad, kad notika tā nosacītā “nodošanas izrāde”, un likās, ka vajag būt tām trim izrādēm... Bet, ja godīgi, man šķiet, ka tagad visgrūtāk ir tieši aktierim psiholoģiski izturēt šo posmu, jo viņam tomēr vajag skatītāju, to atgriezenisko saiti. Es, piemēram, iedomājos sevi kā aktieri – esmu kaut ko pabeidzis, kaut kas tā kā ir, bet es pat nezinu, kā tas vispār darbosies, vai tas strādās... Režisoram ir līdzīgi:
tu jau vari uztaisīt izrādi, bet tā izrāde kaut kādā ziņā pa īstam “noslīpējas” tad, kad atnāk skatītājs.
Bet ir grūti, ir grūti, ka izrādes tiek iesāktas, tiek “iesaldētas” un atstātas, un tad, kad tu atbrauc, tu redzi, ka tur jau kāds kaut ko ir bišķiņ aizmirsis. Un tad tev tam cilvēkam ir jāatgādina kaut kādas nianses un detaļas.
Runājot par Deivida Hēra lugu, kas tika pārcelta – biju to iesācis taisīt, paspējis nomēģināt nedēļu, bet ļoti intensīvi gatavojies šajā sākuma fāzē, jo darbs sākās jau krietni pirms tam. Šī gada laikā es esmu izdzīvojis brīdi, kad man vairs negribas to iestudēt, jo sapratu: priekš kam tas ir vajadzīgs, kurš to vispār skatīsies, kāda jēga no tā...? Tad tu mājās sāc skatīties kaut kādu Agatas Kristi detektīvu un saproti, ka vajag to Hēru taisīt tomēr, jo tur tomēr ir vispārcilvēciskas lietas, īpaši, kad runā par mīlestību vai par nāvi. Mēs nesen runājām ar Valteru Sīli, viņam bija tādas pašas pārdomas, un mēs nonācām pie tā, ka vienkārši pašam sev jāsaprot, ko tu pats gribi. Un tad es atkal noķēru to sajūtu, ka man gribas to lugu taisīt, jo tas gluži vienkārši ir interesants darbs, tur ir spriedze – tas, kā bieži vien man kādreiz iztrūkst teātrī.
Tavā dzīvē sāksies viens ārkārtīgi radošs un pārsteigumiem bagāts periods – tu esi noslēdzis līgumu ar Valmieras Drāmas teātri un būsi tur štata režisors, kas sakrīt ar jauno aktieru ienākšanu teātrī. Kas ir tas, ko tu sev un viņiem jūsu pirmajā tikšanās reizē teici un novēlēji?
Tā lieta, ko es novēlēju un ko es pats personīgi ļoti gribu: mums vajadzētu atrast kopīgi tādu skaistu, radošu, uz godīgām attiecībām balstītu ceļu. Es ticu, ka teātris kaut kādā ziņā padara pasauli labāku. Mēs varam izrādes laikā visu ko “nojaukt”, cilvēku novest līdz histērijai, panikai, sāpēm un tā tālāk, bet pēc tam viņu tā kā izvedam no tā ārā – viņš ir kaut ko labāk sapratis par pasauli. Es gribētu, lai mēs ar šiem jaunajiem cilvēkiem runājam par tām tēmām un par tām lietām, kas vērš uzmanību uz humāno, ko mēs varam atrast pasaulē.
Man kaut kā vispār vairāk negribas runāt par smagām ciešanām un sāpēm, tāpēc arī pirmie darbi, ko esmu ar viņiem ieplānojis, ir par viņu vecuma cilvēkiem. Man liekas, tas sākums ir baigi svarīgs – ka mēs visi kopā apzināmies savu vecumu, apzināmies to, kurā vietā mēs šobrīd atrodamies, kādā valstī mēs atrodamies, kādā ģeopolitiskā situācijā mēs atrodamies. Man šķiet, ka
nav jēgas nekad runāt par tēmām, kuras pasaulē ir smagas un grūtas, ja tu pats sev neesi godīgi atbildējis, kā šī problēma skar mani.
Es gribēju, lai mēs būtu godīgi gan pret sevi, gan pret to nākotnes skatītāju, kuru mēs kaut kādā brīdī ieraudzīsim.
Pilnu sarunu klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Šņorbēniņi”.
