“Kungi – pie mums brauks revidents”, sākas hrestomātiskā Gogoļa komēdija, kura der visiem laikiem, valstīm un politiskajām iekārtām, jo baidīties un pakļauties ir cilvēka dabā. Turklāt satraukti ir jūtīgāko jomu ierēdņi – no skolu valdes, slimnīcas, sociālās aprūpes, tiesu sistēmas un, protams, pašas pilsētas domes... Bailes pārvēršas fantasmagorijā un izaug lielākas par pašiem cilvēkiem.
“Lakoniski ieskicējot ieceri – mums bija svarīgs viens vēstījuma vektors – ziņa par revidenta ierašanos uzspridzina šīs pilsēteles miegaino, pamirušo dzīvi un nosūta tās iedzīvotājus savādā un aizraujošā, mazliet psihodēliskā ceļojumā pašiem “pie sevis”, kur tie atrod ne tikai bailes, bet arī jaunas izjūtas, pārsteidzošas rakstura šķautnes, slepenas vēlmes, slēptus sapņus,” stāsta izrādes režisors Ņikita Kobeļevs.
Lomās: Marija Bērziņa, Dace Bonāte, Indra Burkovska, Alise Danovska, Uldis Anže, Mārtiņš Brūveris, Raimonds Celms, Uldis Dumpis, Gundars Grasbergs, Ģirts Jakovļevs, Ivars Kļavinskis, Normunds Laizāns, Egils Melbārdis, Kaspars Aniņš
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Suhanovs, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Šis ir jau trešais “Revidenta” iestudējums Nacionālajā teātrī teātrī. 1952.gadā to bija iestudējusi Vera Baļuna, Hļestakova lomā bija Alfrēds Videnieks un Alfrēds Jaunušans, bet 1981. gadā režisors bija Edmunds Freibergs, Hļestakovu spēlējuši Rolands Zagorskis un Leonīds Grabovskis, bet Pilsētas priekšnieks bijis Uldis Dumpis.
Izrādei ir subtitri krievu un angļu valodā.
Ņikita Kobeļevs ir jaunākās paaudzes krievu režisors, kas ar vērā ņemamiem panākumiem strādā profesijā tikai sešus gadus, bet pērn ieguvis nomināciju Krievijas lielākajā festivālā-gada skatē “Zelta Maska” par izrādi “Cilvēks, kurš savu sievu noturēja par cepuri” kā vienu no gada nozīmīgākiem teātra notikumiem Krievijā.
Viņš par iestudējumu stāsta: "Pirmkārt, mēs izvēlējāmies spēles teātri, un man bija svarīgi noteikt realitāti, kur tad šī darbība notiek. Ja taisītu par Krieviju, tas būtu dīvaini, tāpat kā taisīt par Latvijas dzīvi, jo es to tik labi nepazīstu, tāpēc izvēlējāmies tādu spēles formu, kurā pasaule ir izdomāta, bet tajā ir reālas mūsu dzīves iezīmes, kaut vai tas atkritumu kalns, kurš ir gan Gogoļa tekstos, gan šodienā."
