Krievijas režisors Ņikita Kobeļevs: Latviešu aktieri ir labā nozīmē nekaunīgi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Latvijas Nacionālajā teātrī 2019. gada 5. decembrī pirmo reizi vērsies priekškars lugai “Revidents”, kuru sacerējis Nikolajs Gogolis, bet iestudējis viens no visinteresantākajiem Krievijas jaunajiem režisoriem Ņikita Kobeļevs. Līdz šim Ņikita nav mēdzis izmantot savām izrādēm teātra skatītājiem pazīstamu un pierastu materiālu, bet tagad – Gogolis. Latvijā. Kāpēc? Ar to arī sākas režisora saruna ar RUS.LSM.lv.

Aleksejs Ščerbaks: Ņikita, jums pašlaik ir Gogoļa “Revidenta” mēģinājumi Nacionālajā teātrī, Latvijā. Jūs zināt, ka šeit bija tāda kā “Serebreņņikova dzimtmuiža”. Nacionālajā teātrī viņš iestudējis četras izrādes… Jūs no Krievijas pēc Kirila esat pirmais. Kā tā ir iznācis?

Ņikita Kobeļevs: Īstenībā viss ir ļoti vienkārši. Maskavas Majakovska teātrī mēs spēlējām izrādi “Cilvēks, kurš noturēja savu sievu par cepuri”, un to noskatījās Nacionālā teātra jaunais direktors Jānis Vimba. Viņam darbs ļoti patika, taču tad es par to, protams, neko nezināju. Bet, kad mēs pagājušajā gadā atvedām izrādi uz Latviju, uz festivālu “Zelta maska”, man piezvanīja Ojārs Rubenis un ierosināja tikties, pārrunāt plānus… Tā saņēmu priekšlikumu kaut ko izdarīt Rīgā.

Bez šaubām Kirils Serebreņņikovs ir viens no vadošajiem Krievijas režisoriem. Es esmu nedaudz citāds. Vēl jauns. Taču domāju, ka skatītājiem būs interesanti tas, kas mums iznāks.

Darbs ārzemēs. Sveša valoda, sveša skola. Vai tas nebaida?

Vienmēr ir lieliski izlauzties no zināma loka.

Kurā jūs tikko esat ielauzies.

Pirmām kārtām, no loka, kurā dzīvo. Ir ļoti interesanti mest sev jaunu izaicinājumu – šis izaicinājums akumulē vēl neiztērētos resursus un jaunus impulsus. Ja es nesaprotu valodu, tad daru tā, lai es saprastu bez valodas. Tad esmu spiests likt mazāku uzvaru uz tekstu, bet lielāku – uz vizuālo pusi. Tas provocē fantazēt. Tajā ir tikai pozitīvais. Tas attiecas uz jebkuru iepazīšanos ar jaunu kultūru, jauniem aktieriem. Pagaidām man ir tikai labas emocijas. Taču, protams, visu noteiks pirmizrāde.

Vai lugu izvēlējāties jūs?

To ieteica teātris.

Bet jūs taču esat cilvēks, kas nemēdz iestudēt pazīstamas, klasiskas lugas?

Jā, dodu priekšroku tam, lai atrastu negaidītu literāru pamatu. Taču kādreiz notiek arī tā. Un es lieliski saprotu, ka teātriem ir nepieciešams arī klasiskais materiāls.

Skatītājiem ir interesanti klasiskie nosaukumi, aktieriem ir interesantas lomas šajās izrādēs. Svarīgi ir tas, ko tu ar šo materiālu izdarīsi, vai atradīsi savu stāstu.

Tagad varu tikai pateikt, ka tā nebūs parastā kostīmu izrāde.

Bet vai kaut ko esat domājuši, darījuši speciāli tam, lai šī izrāde būtu aktuāla Latvijas publikai?

Ar mani strādā brīnišķīgs mākslinieks Reinis Suhanovs. Un mēs jau no paša sākuma meklējām īpašu rakursu, optiku… 

Ir muļķīgi šeit iestudēt izrādi par Krieviju. Un tajā pašā laikā būtu muļķīgi iestudēt izrādi par Latviju man, jo es nezinu šo realitāti,

un kas gan es tāds esmu, lai kādu šeit tiesātu. Var uztaisīt vienkārši provinces pilsētu, kurā var nojaust tās vai citas iezīmes. Rakurss ir tāds nosacīts, attālināti teatrāls. Starp citu, arī Gogolim nav konkrētas pilsētas. Un tas ir ļoti svarīgi, lai izvēlētos spēles veidu, lai izdomātu izrādi.

Ne tik sen kādā izrādē teicāt, ka skatītājiem trūkst spēcīgu pārdzīvojumu. Taču ir liela daļa publikas, kas nāk uz teātri atpūsties, bet pārdzīvojumu tai pietiek arī dzīvē…

Мēs nepietiekami novērtējam publiku. Ja izrāde atstāj patiešām spēcīgu iespaidu, ja tā ir patiešām laba, tad cilvēks nenoslēgsies. Zinu, ka tā reti iznāk, taču domāju, ka cilvēki grib redzēt lietas, kas viņus aizkustinās, iekļūs sirdī.

Vēl viens jūsu citāts: “Skatītāja problēma ir milzīgā neizglītotība.”

Droši vien es to drīzāk teicu par daļu Maskavas publikas. Taču arī Maskavas publika ir dažāda. Gadās, ka izrādei ir ļoti sarežģīta valoda. Režisors tik daudz sacerējis, izdomājis, ielicis… Un atnāk skatītājs, kurš par to nekā nezina. Jautājums – vai visam ir jābūt viņam saprotamam? Bet, ja viņam kaut kas nav saprotams, tad viņš bieži vien pat nemēģina iedziļināties. Nezinu, kuram šajā ziņa ir taisnība. Taču gribētos, lai skatītājs mēģinātu smalkāk iedziļināties tajā, ko dara teātris.

Pirmais iestudējums profesionālā teātrī jums bija 24 gadu vecumā. Vai jaunība netraucē?

Labāk sākt režisēt nedaudz vēlāk – ap trīsdesmit. Kad cilvēks ir jau izveidojies. Aktieru acīs tad ir vairāk autoritātes. Ko gan tas jaunais zina par dzīvi? Taču, ja ir vēlēšanās, kaut kas iznāk, uztic iestudēt gados jaunam – ko gan lai dara? Tātad ir jāatbilst, jāprot pārliecināt, jāprot panākt…

Vai izdodas?

Lielākajā daļā gadījumu – jā. Drīzāk nozīme var būt nevis jaunībai, bet tam, ka nav pieredzes. Režisoram vienmēr ir tā – dažas pirmās izrādes uztaisīt, balstoties uz drosmi, “izšaut”. Bet vēlāk šī pārgalvība beidzas, uzkrātā bagāža tiek izmantota, un ir jāsākas meistarībai. Cits posms attieksmē pret teātri.

Ir režisori, kuri iestudē izrādes tikai par sevi. Bet es pats nespēju sakrāt materiālu, lai divas trīs reizes gadā iestudētu “no sevis”. Manā dzīvē nav tik daudz notikumu, piedzīvojumu, šausmīgu drāmu. Un tāpēc

man teātris ir interesants arī kā izzināšanas instruments. Man ļoti patīk dokumentālais teātris. Tas ļauj man pētīt dzīvi.

Un, kad tu vari pa īstam pastāstīt par citiem, lai tev tas būtu patiesi interesanti, tad šajā profesijā var pastāvēt.

Vadošie aktieri bieži redz lomu pa savam un “velk uz savu pusi”. Kā tiekat ar to galā? Vai ir bijuši tādi gadījumi?

Man nav tik milzīgas darba pieredzes ar dažādiem kolektīviem. Taču problēmu nekad nav bijis. Majakovska teātrī vadošie aktieri ir vienkārši brīnišķīgi. Igors Kostoļevskis, Jevgeņija Simonova… viņi ļoti precīzi sekoja tam, ko piedāvāju… Šeit, Latvijā, arī ir lieliski aktieri, man ļoti patīk ar viņiem strādāt. Vispār man aktieris šķiet lielisks, ja viņš izpilda uzdevumu, ienesot kaut ko savu. Vienkārši ir jāzina, ko pats gribi, nevis atnākt uz mēģinājumu un tad kaut ko kaut kā… Aktierim tas ir svarīgi.

Vai mūsu aktieri atšķiras no Krievijas aktieriem?

Kaut kādā ziņā jā.

Latviešu aktieriem ļoti patīk būt asā zīmējumā. Viņi ir drosmīgi, vārda labā nozīmē nekaunīgi, prot strādāt groteskā stilā.

Lai gan, kā esmu sapratis, šeit tik bieži neizmanto šo instrumentu, vairāk “sēž” uz psiholoģiskās skolas. Taču tieksme pēc formas ir, un tas šodien palīdz. Jo dažus materiālus vienkārši nav iespējams atklāt tikai ar psiholoģisku, detalizētu spēli. Piemēram, kā “Revidentā”. Ja mēs ar jums tā vienkārši apsēdīsimies un izlasīsim, tad tā enerģija, kas ir lugā, vienkārši neradīsies.

Vispār, vai mēs šeit, Latvijā, esam citādi? Es runāju par cilvēkiem…

Šeit ir kultūra. Sievietes izskatās koptas, visapkārt viss ir kopts. Cilvēki rūpējas par to, kur un kā viņi dzīvo. Protams, es negribu apvainot līdzpilsoņus, viss ir individuāli, taču kopumā… Es skatos uz cilvēkiem, kas nāk uz teātri. Ir gaume, stils. Es neteiktu, ka visiem krieviem tas ir asinīs, taču Latvijā tā ir kopīga tendence. Atbraucot uz Maskavu, starpība uzreiz krīt acīs.

Мēs esam pieraduši dzīvot, neliekoties ne zinis par to, kas ir apkārt. Krieviem droši vien kaut kas cits ir svarīgāks…

Dvēsele?

Droši vien… Lai gan arī tā ir klišeja.

Vai pats protat skatīties izrādes kā vienkāršais skatītājs?

Protams. Meklēju zālē to pašu, ko skatītājs – emocionālos iespaidus. Varbūt es teātra valodu nolasu detalizētāk, dziļāk, un man vienmēr ir interesanti saprast, kā režisors to ir sacerējis, izdomājis, bet arī tas ir kā skatītājam, kurš daudz ko redzējis.

Vai esat gājis prom pēc pirmā cēliena?

Protams. Ir gadījies, ka pat no labām izrādēm. Taču tas vairāk ir atkarīgs no manis. Dažkārt vienkārši nav noskaņojuma. Lai gan labāk ir neiet prom, bet padomāt par kaut ko savu cita izrādes laikā. Trīs stundas klusuma…

Ja izrādes magnētiskais lauks aizķer, tu vienkārši pieslēdzies pie šī lauka, pie emocijām un… Bet, ja lauka nav, tad nav arī pie kā pieslēgties… 

Vai izgāzties nebaidāties?

Kurš gan no tā nebaidās?! Visi režisori no tā baidās. Taču bez drosmes arī nav šīs profesijas. Bez drosmes nevar paspert soli, uzvarēt. Vienmēr var bez riska uztaisīt labu izrādi, bet jebkura pārdrošība vienmēr robežojas ar izgāšanos. Dažkārt jūti – nē, man tagad jāuztaisa precīzi labi, bet citreiz atkal varu mēģināt darīt citādi.

Bet kuras savas izrādes jūs gribētu parādīt savā dzimtajā pilsētā Naberežnije Čelni? Visas?

Nu, jā…

Мan ne par ko nav kauns.

Uz turieni tika vesta viena mana mazā izrāde. Taču tur nav ne festivāla, uz kuru var aizvest izrādi, ne cilvēku, kas ar to nodarbojas, lai gan pilsētā ir pusmiljons iedzīvotāju. Ziniet, mani ar šo pilsētu pašlaik nesaista nekas cits, kā vienīgi tas, ka tur ir mani vecāki. Visi mani draugi no turienes jau aizbraukuši.

Mēs tā plūstoši pārejam pie jūsu biogrāfijas. Bērnība – grāmatas, futbols, šahs, gopņiku (t.s. slikto puišu) kompānijas. Un, ja futbols ar gopņiku kompānijām man normāli iet kopā, tad viss pārējais – ne visai…

Тā vienkārši iznāca – skola un iela ir divas dažādas pasaules.

Skolu mēs varam izvēlēties, bet ielu – ne.

Tajā laikā, kad es augu, tā bija viena no kriminālākajām Krievijas pilsētām. Naberežnije Čelni pilsētā deviņdesmitie gadi bija tā pailgāk aizkavējušies. Un, lai pusaudzis tur izdzīvotu, viņš nedrīkst būt viens. Tu pieslejies kaut kādām grupām. Nospiedumu tas man nav atstājis, taču tolaik tas bija nepieciešami. Tagad ir interesanti atcerēties un pastāstīt kā daļu no citas dzīves, interesantas un kaut kādā ziņā rūgtas.

Kad man bija kādi 14 gadi, nēsāju kabatā īstu pistoli. Pāris reizes uzlauzām mašīnas. Citādi tolaik nevarēja.

Bet futbols – vai tas arī bija nopietni?

Jā. Nodarbojos vairākus gadus. Viens puisis, ar kuru mēs kopā trenējāmies, tagad spēlē Maskavas “Lokomotiv”. Neticami panākumi. Es vispār sekoju tam, kas notiek futbolā. Lasu ziņas, skatos, kad ir laiks. Man vēl līdz šim futbola pasaule ir interesanta.

Vai futbola treneris ir līdzīgs teātra režisoram?

Protams. Mācoties trenera mākslu, var atrast daudz līdzīgu lietu. Gan komandas vadīšana, gan radošais darbs. Un psiholoģija. Un pastāvīga uzdevumu risināšana.  Un spēlētājs jāliek tajā vietā, kurai viņš ir radīts. Jāatklāj potenciāls,  jāuzlādē pareizi, jāpaskaidro uzdevums. Milzumdaudz līdzīga. Pareizi jāizdomā taktiskais plāns, jāveic izmaiņas spēles gaitā, jānomaina spēlētāji, jāsaredz vājās vietas…  

Vēl var kliegt uz spēlētājiem…

Jā! Teātrī, protams, viss ir mazāk brutāli. Taču kopīgā ir daudz. Vienīgi trenerim pirmizrāde ir katru nedēļu, bet režisoram šajā ziņā ir vieglāk – savu darbu izdarījis, un kuģis peld pats.

Pēc skolas iestājāties žurnālistikas fakultātē. Vai tas tāpēc, ka netikāt teātra fakultātē? Gribējāt nogaidīt?

Jā, nogaidīt un izvairīties no iesaukšanas armijā. Ar matemātiku vai ekonomiku nodarboties negribējās, bet žurnālistikā kaut kas pat iznāca, rakstīju kaut kādus rakstus. Jaunrade! Es no bērnības gāju uz nodarbībām amatieru teātra studijās.

Desmitajā klasē jau zināju, ka gribu būt tieši teātrī.

Aktieru nodaļā ar pirmo reizi neiestājos un tagad par to ļoti priecājos.

Ļoti daudzi apmeklē nodarbības teātra studijās, bet pēc tam kaut kur aiziet, un tā mērķtiecīgi virzās tikai nedaudzi. Neatlaidība – tā ir jūsu personības iezīme vai arī “viss notiek pēc Dieva gribas”?

Bez tiekšanās nekā nebūs. Vienkārši tāpat neesmu neko sasniedzis. Neviens man nav teicis “cik tu esi lielisks, steidzami stājies iekšā pie mums”. Bija daudz jāstrādā, jāsvīst, jāpārvar. Taču vēlme bija, bet tā sev veda līdzi citu vēlmi – pēc iespējas vairāk uzzināt par priekšmetu.

Nevajag, lai darbs būtu mocības, taču bez tā…

Es nevarētu kā Puškins pamosties un uzrakstīt “Grāfu Nuļinu”. No sākuma nedaudz jāpārdomā, jāpārtaisa. Tā, ka vienā naktī ieraudzītu, kāda ir izrāde, vēl nav bijis. Nepieciešams ļoti daudz iepriekšējā darba. Ja neesi ļoti gatavs mēģinājumam, vienkārši fiziski nav labi. Man tā ir.

Мan nav gadījies redzēt režisorus, kuri strādā, balstoties uz pieredzi, uz meistarību, tikpat kā netērējot savus spēkus. Vai tā ir iespējams?

Iznāks vienu reizi no desmit. Gadās dāvanas, kad izrāde dzimst no gaisa. Tā sāk taisīt sevi pati. Tā nav sistēma, tas ir brīnums. Taču otro reizi… nedomāju. Simtprocentīgi ieķēpāsies. Protams, nav iespējams katru izrādi uztaisīt ar pilnu atdevi, īpaši, kad daudz strādā. Kaut kur nedaudz mazāk tērē spēkus… Taču “uz pieredzes” es negribu. Man ir citas metodes.

Latvijas publika redzēja jūsu izrādi “Cilvēks, kurš noturēja sievu par savu cepuri”. Kā tā radās?

Es kā vienmēr meklēju neparastu materiālu, lasīju ļoti dažādas lietas. Pēc tam pamanīju, ka Pīters Bruks iestudē izrādi pēc šīs grāmatas. Nodomāju – droši vien var kaut ko izdarīt. Ideja savu īstenošanas brīdi gaidīja vairākus gadus. Pēc tam parādījās iespēja. Taču tas bija gadījums, kad es absolūti nezināju, kāda būs izrāde. Palaidu ziņu teātrī, atnāca 25 cilvēki. Devu uzdevumus, reizi nedēļā mēs tikāmies, un cilvēki pastāvīgi atbira. Beigās palika kādi septiņi cilvēki. Un tad es sataustīju diedziņu – kā var stāstīt stāstus. Vienkārši rādīt ārsta kabinetu ar pacientiem ir diezgan garlaicīgi. Šis iestudējuma paņēmiens nederēja. Tie nav Čehova vai Buņina stāsti. Bija vajadzīga interesanta forma. Ceru, ka mēs to atradām.     

Мan ļoti patika jūsu izrāde…

Paldies! Jā, tā bija viena no favorītēm “Zelta maskas” programmā “Russian Case”, īpaši starp ārzemju viesiem. Un, jāatzīst, ka pēc šīs izrādes esmu šeit.

Vai telefongrāmatu spēsiet iestudēt?

Teātris tagad ķeras pie daudzām nepierastām lietām. Tas aizvien mazāk balstās lugā. Mūsdienu teātra svarīgi atklājumi šodien ir režisoru un aktieru radošo komandu, mākslinieku autordarbi. Kolektīvu veidoti. Tiek ņemta tēma, tā tiek izpētīta un iedzīvināta teātra ķermenī. Ja izlasīsiet topošās izrādes scenāriju, jūs neko nesapratīsiet. Vienkārši vārdu sakopojums. Bet uz skatuves – pabeigta darbība.

Jāpatriec dramaturgi…

Nē. Viss var atgriezties. Vienkārši vēstures stāsts tagad vairāk kļūst piederīgs seriāliem. Tie šodien apmierina šo vajadzību. Bet teātris?

Māksla sāka mainīties, kad parādījās fotogrāfijas. Tā saprata, ka attēlot īstenību vairs nav jēgas.

Sociālistiskais reālisms ir palicis.

Sociālistiskais reālisms nav tas, kas ietekmēja mākslas vēsturi. Teātris, man šķiet, dreifē maģiskā virzienā, tas ir tas, kas var saausties no skaņām, no tēliem. Uz tā pusi, kas nav kino un televīzijas varā. 

Bet dreifē taču atsevišķas mazas laiviņas…

Neapšaubāmi. Kopumā pasaulē, protams, saglabājas repertuāra teātris. Jo ir aktieri – cilvēki, kuri grib spēlēt lomas, un ir skatītāji, kas grib skatīties stāstus un līdzpārdzīvot. Vēl ir cita problēma – šodien arī dramaturgi ne pārāk rada spēcīgus raksturus.

Kāds ir pats briesmīgākais režisora murgs?

Nezinu. Es maz redzu sapņus. Varbūt tāds: tu ieliec izrādē daudz spēku, bet izrāde neizdodas. Pēc tam dzīvo ar mazliet kauna sajūtu. Kremt, grauž. Jāpamostas, jāņem vērā un jāvirzās tālāk.

Vai režisora sapņiem ir robeža?

Nav.

Teātris taču ir diža lieta. Tam nav robežu.

Es nedomāju, ka kaut viens režisors pasaulē būtu pateicis, ka viņš jau visu ir sapratis, visu sasniedzis. Ja es par kaut ko sapņoju, tad par savu teātra kompāniju. Ne par teātri, kurā ir 80 aktieru. Tā ir cita lieta. Krievu tradīcijā šādu kompāniju ir ļoti maz, galvenokārt tās radušās no teātra institūtu kursiem. Es runāju par autorteātri. Par cilvēku grupu, kas nodarbojas ar to, ar ko tā grib nodarboties.

Strādājot repertuāra teātrī, ne vienmēr vari izvēlēties, ko tev darīt – vajag iestudēt šo materiālu, vajag šo aktrisi kaut kā nodarbināt…  Dzīve. Kompromisi. Bet sapņo aiziet līdz tam, ar ko tu pats gribi nodarboties. Jo kāpēc gan citādi strādāt šajā profesijā? Ne tikai naudu pelnīt, lai gan saprotams, ka arī tā nav mazsvarīga lieta. Katrs režisors droši vien sapņo atrast pats savu estētiku, savus aktierus… Tā ir garīgās veselības ķīla.

Vai Krievijā tas ir iespējams?

Тas ir grūti. Nevari atnākt un pateikt – lūk, mums ir tāda banda – dodiet mums teātri. Vai iedos? Viss ir iespējams, bet diez vai. Man ļoti patīk Mnuškinas teātris Parīzē, bet nevaru iedomāties tāda tipa teātri Krievijā. Vispār. Viņi dažkārt tur taisa pusgadu vienu izrādi, un tikai šo vienu izrādi spēlē vairākus gadus, pabeidz un sāk taisīt nākamo. Tas ir laboratorijas stāsts. Krievijā tāda modeļa tikpat kā nav. Daudz ēku, daudz aktieru, daudz padomju mantojuma, varētu teikt. Trūkst neatkarīgo teātru, kur jaunie režisori varētu kaut ko darīt.

Atliek repertuāra teātris. Bet tur ir dubultas spīles – aktieri un skatītāji. Viņi šajā teātrī pieraduši redzēt zināmas lietas. Cilvēki vienkārši nenāks skatīties citu estētiku, citu stilistiku. Es saku – negribu iestudēt Ostrovski, gribu iestudēt Rolānu Bartu. Nē, viņi saka, mums vajadzīgs Ostrovskis, skatītāji uz Bartu neies. Labi, tu domā, tūlīt uztaisīšu Ostrovski un nopelnīšu tiesības iestudēt Bartu. Bet, kamēr taisi Ostrovski, zaudē iedvesmu un sāc domāt – bet kāpēc Barts, vai to maz vajag taisīt?

Vai cenzūra Krievijā ir?

Pierastā padomju, ar stingriem noteikumiem, – tādas nav.

Taču ir bijuši vairāki gadījumi, kad kaut kādu iemeslu dēļ slēgtas izrādes. Tātad – cenzūra ir.

Pamēģiniet, piemēram, iestudēt izrādi pēc Nabokova romāna “Lolita”. Cenzūras nebūs, bet problēmas būs noteikti. Šajā gadījumā būs ne tik daudz valsts, bet valstij lojālu konservatīvu spēku kontrole. Tagad mēs redzam, kāds Polijā ir spēcīgs pagrieziens pa labi. Tur ir izvērsusies baznīca, un tā izdara spiedienu uz kultūru.

Un vēl es zinu, ka Krievijā skatītāji ne pārāk vēlas iet, piemēram, uz politisko teātri. Dzīve apkārt ir pārāk politizēta. Televizors, internets… Un vēl krievu skatītājiem nepatīk, ja no skatuves kritizē sabiedrību, tas ir, viņus.

Vācijā tas ir normāli, bet pie mums ne. Šis laiks ir diezgan neskaidrs.

It kā nekas nav aizliegts, tomēr ir izveidota zināma baiļu gaisotne… Labāk nevajadzīgi neizcelties.

Bet cenzūra… tai jābūt tikai pašā māksliniekā. Es tā domāju. Lai izvēlas skatītājs. Ja viņam derdzas, viņš neiet.

 

PAR MĀKSLINIEKU

Ņikita Kobeļevs dzimis Tatarstānas pilsētā Naberežnije Čelni 1987. gada 10. maijā. 2005. gadā iestājies Kazaņas Valsts universitātes žurnālistikas fakultātē, bet 2007. gadā – Krievijas Teātra mākslas institūta režisoru fakultātē (prof. Oļega Kudrjašova meistardarbnīca) un pabeidza to 2011. gadā. No 2012. gada štata režisors-inscenētājs Maskavas Majakovska akadēmiskajā teātrī. Laikraksta “Moskovskij komsomoļec” teātra prēmijas laureāts  par izrādi “Cilvēku mīlestība” (“Любовь людей”) nominācijā “Labākā izrāde” (kategorijā “Iesācēji”), 2012./2013. gada sezona; par izrādi “Berdičeva” (“Бердичев”) nominācijā “Labākā izrāde” (kategorijā “Iesācēji”), 2013./2014. gada sezona; par izrādi “Cilvēks, kurš noturēja sievu par savu cepuri” (“Человек, который принял жену за шляпу”) nominācijā “Labākā izrāde” (kategorijā “Iesācēji”), 2016./2017. gada sezona. Maskavas Majakovska teātrī iestudējis vairāk nekā desmit izrādes.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti