Deju izrādes „No zobena saule lēca" režisors Uģis Brikmanis atgādina, ka uzvedums leģendas formā stāsta par Auļu cilts dzīvi viena gada ritumā. Tas sākas ar ritu lielās dienas rītā un noslēdzas pēc gada, kura laikā dejās varēs pieredzēt bērnu un pusaudžu rotaļas, zēnu kara mākslas mācību un lielo cīņu pret nāvi, kā arī tuvinieku gaidas pēc pārnākšanas brīža no kara.
„Viena ļoti skaista deja šoreiz ir pievienota klāt, tā ir pusaudžu deja. Manuprāt, tā ir ļoti laba, jo pirms tam bija tikai bērnišķo rotaļu, puišu kara mācību, vidējo un veco lustīgo Jāņu un jauniešu mīlestības dejas. Tad šoreiz ir arī pusaudžu deja, kas līdzi sev nes ļoti svarīgu lietu - draudzību. Kopumā tas vēlējums ir, lai cilvēki apzinās, ka viņi tiešam ir piedzimuši un dzīvo pareizajā vietā uz pasaules," stāsta Brikmanis.
Režisors uzskata, ka galvenais spēks, kas saista pie šīs izrādes, ir dejotāju dvēsele, jo viņi koncertu neatrāda, bet gan izrādi iziet un izjūt kā rituālu.
Uzvedumā piedalās ap tūkstoš visu paaudžu dejotāju, taču tāpat radusies ģimenes sajūta, pēc atkalredzēšanās jaunajos mēģinājumos secina dejotāja Rūta Čivča.
Izrādē pašiem dejotājiem ir arī brīži, kad emocijas savaldīt neesot iespējams. „Ir tāds brīdis uzvedumā, kur mēs, meitenes, dodamies uz veļu druvu skatīties, kur tad ir mūsu karavīri, bet viņi nepārnāk, jo ir karā krituši. Tajā brīdī mēs stāvam un aizmugurē vīru koris dobji dzied. Mēs stāvam ar villainēm rokās un iekšā ir milzu niknums, birst asaras, tad sākas spīta deja - mēs triecam villaines pret zemi, sajūta, ka visu pasauli var saplosīt dusmās," stāsta Čivča.
Izrādes pamatā ir grupas „Auļi" bungu un dūdu mūzika, kas papildināta ar kokli, vijolēm, akordeonu un arī balsīm, Ilzes Gruntes aranžējumā. „Auļu" pārstāvis Kapars Bārbals stāsta, ka grupas mūziku savienojot ar izrādi un deju tā iegūst jaunu jēgu, lielāku nozīmi un saturu.
Īsi pirms valsts jubilejas smelties pirmatnēju enerģiju etniskā deju uzvedumā „No zobena saule lēca" varēs gan sestdien, gan svētdien Ķīpsalas hallē.
