Pie ieejas "Hanzas peronā" interesenti prasa, vai nav liekas biļetes. Lietuviešu slavenākā dramaturga Marjus Ivaškeviča lugas "Totalitārais romāns" vienīgais skatuves lasījums krievu valodā Latvijā pulcēja krievu, lietuviešu un latviešu aktieru zvaigznes, to starpā bija Čulpana Hamatova, Aleksandrs Fekļistovs, Darjus Meškausks, Egons Dombrovskis. Luga vēsta par cietsirdību un absurdu, ko nes līdzi postpadomju diktatoriskie režīmi, par nākotnes cerību un pārmaiņu neiespējamību.
"Mēs dzīvojam tādā laikā, kad mūsu kaimiņvalstīs tas viss notiek, esam ļoti tuvu tam. Ja vēl pirms 15 vai 20 gadiem mums likās, ka tā ir tāla vēsture, šobrīd tā ir tagadne. Rīga vēl ir tālāk no Krievijas robežas, bet Viļņa ir 30 kilometrus no Baltkrievijas robežas, kas ir blakus. Mēs runājam par Padomju Savienības trīsdesmitajiem gadiem, par staļinismu vai par mūsdienām Tadžikistānā.
Vairums zāles domā, kas šobrīd notiek ar Krieviju, – runa ir par visu šo nelaimīgo teritoriju, no kuras mums, paldies Dievam, paveicās izsprukt, jācer uz visiem laikiem," teic dramaturgs Marjus Ivaškevičs.
Lugas centrālā līnija vēsta par to, kā totalitārā vara Tadžikistānā 2022. gadā izrēķinās ar tai nepieņemamu izrādi "Mankurts", kuras pamatā ir Čingiza Aitmatova romāns "Un garāka par mūžu diena ilgst". Viens no aktieriem tiek arestēts, citi tiek pratināti, režisors spiests pamest dzimteni, lugā izmantota dramaturga intervija ar viņu.
Režisore un teātra producente Jevgeņija Šermeņeva pārcēlās no Krievijas uz Latviju 2016. gadā, nespējot samierināties ar tur pastāvošo režīmu, tāpēc viņai bija svarīgi sapulcināt izcilus krievu aktierus, kas bijuši spiesti pamest Krieviju: "Tas bija ļoti svarīgs projekts – par mani, par mīlestību, par sirdi, par mākslinieku, par sabiedrību un par mūsu dienām."
"Šajā lugā ir teksts par to, ka mēs nezinām, kas notiek ar tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā esam izauguši. Šeit ir ļoti daudz faktu par Centrālās Āzijas valstīm, un mēs tiešām par to neko nezinām. Paldies Marjum, kurš lugā izstāstīja par cilvēkiem, kas tur cieš, ir arestēti, tiek izsekoti vai taisa mākslu, vai vienkārši dzīvo, bet mēs patiesībā par to nezinām. Es ļoti mīlu teātri, kurā var runāt par mūsdienām, ar ko tas sasaucas, kad tā nav imitācija, bet katram trāpa sirdī. Šī luga ir sarežģīta, ir ļoti daudz darbojošos personu, kas ir sasaistītas kopā, daudz vēsturisku faktu, personiskās pieredzes. Esmu pateicīga dramaturgam, kurš atzīstas savā personīgajā pieredzē, kad maziņš gribēja dabūt privilēģijas, kā tas mūsos padomju laikā iedzīvojās un kā mums pašiem ar sevi par to ir jārunā. Šajā lugā ir teksts, kad lugas varoņi, runājot par mankurtu [cilvēku, kas zaudējis vēsturisko atmiņu – red.], cenšas paskatīties paši sev acīs un ieskatīties otrā. Man šis projekts ir par to, lai ieskatītos sevī un dotu šo iespēju citiem cilvēkiem," teic Šermeņeva.
Lugā savītas vairākas paralēlas vēsturiskās un mūsdienu sižeta līnijas – Čingiza Aitmatova teika par mankurtismu, vēsturiskās atmiņas zudumu un cilvēkiem, kas padarīti par sistēmas vergiem, Mihaila Bulgakova romāns "Meistars un Margarita" un liktenis, mūža beigās sarakstot Staļinu slavinošu lugu, kura viņu pašu nogalina. Asiņainie notikumi Centrālajā Āzijā un cenzūra, kā arī paša autora personīgā pieredze.
Dramaturgs atklāj: "Lugā visi ir vēsturiski fakti, izņemot teatrālās darbības, kas ļauj skatītājam nedaudz atpūsties no informācijas."
Jautāts, vai tas ir viņa mēģinājums saprast Krieviju un iespējams kaut kā to sistēmu lauzt, Ivaškevičs atbild: "Tur nav ko saprast. Ļaunums ir truls.
Tas ir atgādinājums, jo tas atkārtojas. Pēc simt gadiem atkārtojas tās pašas lietas, metodes, cilvēku salaušana. Pats galvenais – izrādes mērķis ir, ka ne tikai cilvēks salūst fiziski, bet cenšas viņa dvēseli izraut un piespiest darboties savā labā.
Tas ir mankurtisms – vergs ar absolūtu mīlestību pret saimnieku. Šī izrāde radās pēc notikumiem Tadžikistānā, kas norisinājās mūsu acu priekšā, kad aizliedza izrādi, arestēja aktierus un centās salauzt citus, režisors bija spiests pamest Tadžikistānu. Mēs nolēmām [darīt to], ko mēs varam izdarīt brīvā valstī, vai varam paņemt šos notikumus citā formā un atkārtot šeit, kur to varam rādīt un runāt par to."
"Sanāca tā, ka ar dramaturgu sākām strādāt janvārī un nolikām šo datumu, bet pirms divām nedēļām notika traģēdija Krievijā ar Navaļnija bojāeju. Kad sāku pārlasīt šo lugu, sapratu, ka man paliek vieglāk, jo es daru to, ko varu, un man par to nav kauns," atzīmē Šermeņeva.
"Totalitārais romāns" liek būt modriem, atcerēties par padomju laikā salauztiem mākslinieku likteņiem un saprast, ka nekas nav beidzies. Nākotni ietekmē katra personīgā izvēle un cilvēcība.
