Aktieris, kuram patīk izaicinājumi, emocionāli un fiziski sarežģītas lomas, kuru apjoms prasa lielu sakoncentrētību un uzmanību. Apsveicot ar nupat saņemto balvu – Gada aktieris – par Latvijas Nacionālā teātra iestudējumā "Ričards. Nekā personīga" atveidoto Ričarda lomu, aicinu viņu dalīties savās šī brīža sajūtās. Mūsu saruna notiek mājās – tā Arturs Krūzkops līdz šim ilgus gadus dēvēja savu mīļo Latvijas Nacionālo teātri.
Diāna Auziņa: Esmu iepazinusies ar tavu aktiera dosjē un redzu, ka šī tev ir jau ceturtā "Spēlmaņu nakts" balva. Iepriekš tiki atzīts kā labākais jaunais skatuves mākslinieks (2005. gadā), divas reizes kā gada aktieris otrā plāna lomā (2016. un 2017. gadā), un nu esi, ja tā var teikt, pirmā plāna jeb Gada aktieris. Kā jūties? Vai esi jau aptvēris notikušo?
Arturs Krūzkops: Ar katru balvu sajūtas ir citādākas. Katram jaunulim, kurš ienāk teātrī, svarīgi, ka tajos pirmajos soļos skatuves dzīvē tevi vispār pamana. Man liekas, ka pirmā balva ir ļoti svarīga, lai tu tā kā gūtu mazliet apstiprinājumu savai varēšanai. Bet tas ir arī ļoti sarežģīti.
Tagad atskatoties, šķiet, ka man galvā kaut kas tur nelabajā ziņā bišķi saslēdzās, likās, ka nu es esmu tagad visu varošs un nu tikai viss būs. Bija jau arī labas lomas un viss pārējais, bet kaut kāda zvaigžņu slimība arī mazliet piemetās.
Riktīgi nozīmīga bija balva par otro plānu, sevišķi, kad pirmoreiz to dabūju, jo diezgan ilgi bija tukšais periods. Tu it kā esi spēlējis milzīgas lomas visu laiku, bet visu šo laiku kaut kā iet garām tās nominācijas, un tad sākas kaut kāda sevis apšaubīšana. Tāpēc, kad beidzot dabū balvu, liekas, ka – nē, viss laikam ir kārtībā.
To es bieži vien redzu, ka šādas balvas ir svarīgas talantīgiem cilvēkiem. Es priecājos, ka nonāk līdz tai balvai. Tāpat kā par sievu (Dailes teātra aktrise Ieva Segliņa – D.A.), kura tiek nominēta, nominēta, bet balvas visu laiku nav. Un tad piezogas šaubas, ka varbūt es kaut ko daru ne līdz galam pareizi, varbūt kaut kas ir jāmaina. Tāpēc balva ir tāds apstiprinājums, ka tomēr tu ej pareizā virzienā. Nevaru noliegt, ka gribējās no tiem otriem plāniem aiziet uz galveno balvu. Tas joprojām šobrīd ir apstiprinājums tam, ka es varbūt nedomāju greizi par šo profesiju. Tas, kā tu attiecies pret darbu, tas viss, kas notiek teātrī, ir pareizais ceļš. Patiesībā balvas ir tāds mazs uzsitiens sev pašam uz pleca.
Šogad tev jau sanāk trešais uzsitiens uz pleca. Vispirms Latvijas Nacionālā teātra ceļojošā balva sezonas sākumā – Kārļa Sebra gredzens par Ričarda lomu izrādē "Ričards. Nekā personīga", tad kļuvi par Alfreda Amtmaņa-Briedīša prēmijas laureātu un visbeidzot – atzīts par Gada aktieri. Izskatās, ka tu ej pareizo ceļu!
Nezinu, vai pareizi, bet šobrīd es daru savu darbu, un man prieks, ka cilvēki apkārt to novērtē, ka arī viņiem tas liekas svarīgi. Domāju, ka citādā ziņā manī nekas šobrīd nemainās. Es varu ļoti objektīvi papriecāties tai brīdī un saprast, ka ir jau viena diena pagājusi pēc balvas saņemšanas, un jāstrādā tālāk.
Nevienam skatītājam, vērojot mani nākamajā lomā, neinteresēs, ka es par iepriekšējo lomu esmu kaut kādu balvu saņēmis.
Manuprāt, tā latiņa tieši tiek likta augstāk no skatītāju puses. Esmu runājis ar pieredzes bagātiem skatuves māksliniekiem. Piemēram, Uldim Dumpim pirms vairākiem gadiem jautāju: "Uldi, tu uztraucies pirms pirmizrādēm?" Viņš man atbildēja, ka tikai trakāk un vājprātīgāk viss paliek. Tas izskaidro, ka nebūt nav tā, ka, esot ar pieredzi, cilvēks mazāk uztrauktos. Pat ne atbildības sajūta, bet kaut kāda darba ētikas sajūta pieaug, un tu neļauj sev vairs tā kā jaunībā: ai, nu nesanāk, neizdosies šoreiz izrāde vai loma, nekas, būs nākamā! Tu vienmēr ej uz visiem 200%, lai sanāktu, bet, protams, ne vienmēr sanāk, un tad tu pārdzīvo. Bet, jā, ar pieredzi un darba ētiku vēlme izdarīt visu pēc iespējas labāk aug tikai augumā.
Kā tu komentētu to, ko nereti ir pauduši citi mākslinieki, ka balvas neko nenozīmē, jo katra izrāde taču ir citādāka, un, iespējams, žūrija nav redzējusi tieši to izrādi, kurā aktieris sevi, viņaprāt, ir izpaudis vislabāk.
"Spēlmaņu naktī" šo ļoti precīzi pateica Gundars Āboliņš: "Ja nedabū balvu, tad žūrija neko nesaprot, ja dabū – redz, šī ir žūrija!" Manuprāt, tā ir tāda pašaizsardzības reakcija. Nesaņemot balvu, ir mazliet skumji, škrobe, un tad ir vieglāk sevi nocietināt, pasakot, ka žūrija neko nesaprot. Protams, mums arī ir tā, ka ne katru izrādi tu lido, reizēm sanāk, ka nav tik laba izrāde, un tieši uz to ir atnākuši lielākā daļa kritiķu, kuri vispār bieži vien atnāk uz otro izrādi pēc pirmizrādes. Tad tu saproti, ka vakar bija labāka izrāde, kāpēc viņi šodien atnāca? (smejas).
No otras puses, tāds jau ir tas darbs. Tā jau nav kritiķu vaina, ka tu nepaņem noti šajā dienā. Tev ir jāmēģina, jābūt katru dienu tajā augstumā. Es taču pats arī jūtu, ka šodien, piemēram, nebija laba izrāde, kaut kas nesaslēdzās. Ko darīt? Tie cilvēki vienalga ir nopirkuši šīs dienas biļeti, viņi redz to, ko redz. Varbūt cilvēki tādus sīkumus nepamana, bet profesionāli katru dienu izrāde atšķiras, tā tas vienkārši ir. Tomēr es neticu, ka kāds, kurš saka, ka neko nenozīmē atzinība, to domā nopietni.
Visiem gribas būt mīlētiem un atzītiem, lai viņus mazliet papaijā un paglauda pa spalvai. Tā, man liekas, tāda koķetērija bišķi ir.
Neslēpšu, ka mani aizkustināja tava pateicības runa, saņemot balvu "Spēlmaņu naktī", jo tu atzinies mīlestībā Nacionālajam teātrim, kurā esi nostrādājis 19 gadus. Tev šis ir bijis tāds pārmaiņu gads.
Milzīgs! Es to vispār nevarēju iedomāties, ka tā tas izvērsīsies. Ļoti krāsains gads profesionālā ziņā. Un arī dramatisks. Ne ar priecīgām domām visu pieņēmu. Nebija tās sajūtas – o, cik forši! Tas tiešām bija ļoti dramatiski. Manuprāt, tie ir ļoti lieli soļi. Zini kā – daudzi gadi nostrādāti šeit, Nacionālajā teātrī, nenormāla pieķeršanās tam visam un vēlme, lai šeit būtu pēc maniem ideāliem vissuperīgāk, lai šis būtu labākais teātris. Tajā brīdī, kad es pats jutu, ka emocionāli vairs nevaru izturēt, kā notiek daudzas lietas, sapratu, ka es sevī kaut ko nobeigšu, ja neveikšu kādu kardinālu soli. Tas laikam tāpat kā ar attiecībām – vai mocīties kaut kā tālāk vai tiešām kardināli ko mainīt. Turklāt tas jau nenozīmē, ka es uzreiz šo vietu vairs nemīlu! Paldies Dailei (Dailes teātrim – D.A.), kas mani neatstāja uz ielas un paņēma pie sevis, un es par to esmu ļoti priecīgs. Dailē jūtos ļoti labi. Esmu priecīgs, ka tur nonācu, un stāvēšu un kritīšu tagad par to vietu. Es zinu, ka tā vienmēr būs – es uztraukšos arī par šo vietu, kā te iet. Lai gan, jāatzīst, vienmēr ir bijis arī otrādi. Man pret Dailes teātri vienmēr bijušas siltas sajūtas. Primāri man, protams, bija Nacionālais teātris, bet vienmēr uztraucos arī par Daili, jo tur ir mana sieva. Tagad mēs abi esam vienā vietā, bet zinu, ka es vienmēr arī kaut kādu pulsiņu jutīšu, kas notiek Nacionālajā teātrī. (smaida)
Repertuārs liecina, ka tu vēl aizvien turpini spēlēt Nacionālajā teātrī.
Jā, turpinu spēlēt izrādēs, bet to paliek arvien mazāk un mazāk. Gan jau ar laiku vēl mazāk un mazāk sanāks atnākt uz šejieni kā aktierim, tieši lai spēlētu. Vēl šī sezona, un tad jau, es pieļauju, ka nākamsezon paliks arvien grūtāk saplānot teātriem grafikus. Bet nu, kamēr būs tāda iespēja, protams, vienmēr ar prieku nākšu satikt kolēģus, satikt šo zāli, kas ir pilnīgi atšķirīga un iemīļota, jo te es katru centimetru zinu...
Vai, tavuprāt, visas tās pārmaiņas, kas tik spēji uzvirmoja šī gada laikā, ir tagad nedaudz pierimušas?
Es nezinu. Jā, bet tās aktieru pāriešanas... Skatīsimies, kur tas viss aizvedīs. Tagad, man liekas, ka visi domā – tas ir normāli, ka kādi aktieri, kas piesaistīti vienam teātrim, pāriet uz citu teātri. Agrāk tas bija kaut kas nebijis – wow, Guna Zariņa no Jaunā Rīgas teātra tagad spēlēs Nacionālajā! Tagad tas nav nekas traģisks, drīzāk visiem tas ir interesanti – gan skatītājiem, gan pašiem aktieriem. Es pēc sevis zinu, ka tagad es baudu šo visu, ka esmu mazliet izsists pēc šī visa no tās labās rutīnas ārā. Man tagad ir pilnīgi jauni kolēģi, ar kuriem es nekad neesmu spēlējis. Piemēram, ar Skrastiņu (Dailes teātra aktieris Artūrs Skrastiņš – D.A.), ar kuru mēs esam pazīstami tik ilgus gadus, esam draugi, un mēs pirmo reizi spēlējam kopā uz vienas skatuves. Tas mums abiem, manuprāt, ir nenormāli interesanti – satikties tieši darbā. Tās ir tādas foršas, jaunas pieredzes. Tas ir tas, ko aktieri saka par kino – cik tas forši, jo tu vari satikties un spēlēt kopā ar kolēģiem no citiem teātriem. Un Dailes teātrī man tagad ir tieši tas pats, tāpēc es izbaudu šobrīd to, ka ir iespēja, bet kā būs nākotnē, es nezinu. Vai tas tā turpināsies... Gan jau uz kādu laiku norims.
Manuprāt, tās drāmas tiek burtas bišķi par daudz. Tas, ka aktieri aiziet no kaut kāda teātra... nevienu jau neinteresē viņu patiesie iemesli, bet visi tik safantazē, ka tas ir direktoru, vēl kaut kā cita dēļ. Taču cilvēki ļoti bieži maina savas profesijas un nodarbošanos.
Tas, ka viss sakrita īsā laika posmā vienkopus, ka visiem sāka likties – nupat notiek kaut kas nenormāls... Galu galā tādi sprādzieni jau ir bijuši visos laikos – tiek nomesti direktori no amatiem vai mākslinieciskie vadītāji. Tikai šoreiz tas viss notika kaut kā koncentrēti, ne vienā mājā, bet vairākās paralēli, un tāpēc, manuprāt, tā ažiotāža bija tik liela. Var teikt, ka tas pat aizēnoja visus jauniestudējumus.
Varbūt tev ir viedoklis, ko šādos apstākļos teātris var dot skatītājam?
Vai tad tas kādreiz ir bijis atbildams jautājums? Vai skatītājs pats zina, ko viņš grib? Man liekas, ka cilvēks primāri grib labu mākslas darbu – vienalga, vai tā ir laba izklaide vai laba drāma.
Ja ir labs produkts, cilvēks ir laimīgs, vienalga, vai viņš ir nosmējis trīs stundas vai beigās slēpis savas asaras, mājās attaisījis vīna pudeli un vēl trīs dienas domājis par redzēto.
Kad sākās karš, daudzi pārmeta, kā teātri var iestudēt komēdijas, kad tepat blakus tiek nogalināti civiliedzīvotāji. Savukārt citi nesaprot, kāpēc jāiestudē izrādes par drūmām, smagām tēmām, ja dzīvē viss apkārt rādās tumšos toņos. Nevar iztapt visiem, un tas arī nav teātra uzdevums. Galvenais, lai ir laba māksla, un, ja tā tāda ir, mēs [teātris] trāpīsim. Censties likt cilvēkiem nebūt emocionāli vienaldzīgiem, tas, manuprāt, ir svarīgākais, lai kādas tās emocijas raisītos.
