Jau kādu laiku sabiedrībā tiek locīts Dailes teātra dibinātāja, režisora Eduarda Smiļģa vārds. Starta signālu tam deva Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis, komentējot savu lēmumu uz restaurētās teātra ēkas – vēsturiskās Dailes teātra mājvietas – sienas neatjaunot tur savulaik pēc paša Hermaņa iniciatīvas izvietoto Eduarda Smiļģa fotoportretu – fotogrāfa Gunāra Bindes hrestomātisko darbu.
Kā motīvu Hermanis piesauca Smiļģa sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, raksturojot viņu kā centīgu kolaborantu. Visai paredzami ap šo izteikumu sāka spietot sociālo tīklu viedokļu paudēju pūlis, reproducējot un apzelējot Hermaņa teikto. Lielum lielajā vairumā šie komentāri neizceļas ar izpratni par tām sarežģītajām attiecībām, kādās ikviens, bet jo sevišķi ievērojams mākslinieks, nonāca ar pagājušā gadsimta totalitārajiem režīmiem, vērtēja Liniņš.
Tā kā raidījums "Šīs dienas acīm" vairākkārt pievērsies Eduarda Smiļģa personībai, tajā skaitā viņa dzīvei un darbībai Ulmaņa autoritārisma, nacistu okupācijas un ilgstošajā padomju okupācijas periodā, ir dokumentēti dažādi redzējumi par to, kas īsti bija Smiļģis.
Vērtējot Smiļlģi Dailes teātra vēstures kontekstā, teātra zinātnieks, Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš sarunā ar Liniņu atzina, ka Smiļģis nav viennozīmīgi vērtējama personība.
"Protams, dokumentāri ir ļoti dažādi, jo mēs vēl arvien meklējām tos īstos pierādījumus. Ir daudzas leģendas, un, protams, ja iestudē tajā periodā, kad ir apvērsums un ja ir iestudēts Jaunsudrabiņa "Invalīds un Ralla", ja parādās "Jūlijs Cēzars" tajā brīdī, kaut kādā mērā kādam, es nesaku uzreiz, ka Ulmanim, bet kādam citam parādās [jautājums] – ko tad viņš te atļaujas? Tādas lietas ir notikušas. Bet es nekad nevaru tā īsti būt pārliecināts. Mēs zinām par Smiļģa vekseļiem, un mans kolēģis ir atradis, ka ir zināms, kurā gadā ar Ulmaņa parakstu ir norakstīti visi Smiļģa Dailes teātra parādi, bet kaut kāda pretdarbība, ka nevar jau līdz ar to darīt tikai to, kā tev ienāk prātā, [arī parādās]."
Vērtējot iestudēto izrāžu sarakstu, secināms, ka Smiļģa darbība nav tikai tāda izdabāšana Ulmaņa varai, tā ir arī sapratne par to laiku, kādā viņš dzīvoja. Smiļģis to kā aktieris, kā režisors, kā inscenētājs pierāda arī pēc tam – viņš ļoti labi izprot tā laika autoritārismu.
"Jā, Smiļģa teātrī nebija demokrātijas, es atļaušos teikt. Viņam ir kaut kas tajā dabā, tāds ir cilvēks, citādāk viņš nemaz nevarētu to visu izdarīt. Viņš vienmēr ir teicis – ir tikai viens vadītājs no pirmās dekorācijas, tikai viens ir teātrī vadītājs."
Tālāk sekoja pagājušā gadsimta vidus smagās, politiskās kolīzijas. Notika Baigais gads, Latvijas okupācija, kurai seko karš un nacistu okupācija, pēc tam atkal atkārtotā padomju okupācija. Visi šie satricinājumi Dailes teātra trupu ļoti krasi neizmainīja.
"Smiļģis momentāli… Mēs visi zinām to slaveno fragmentu, kad tiek "Intervencija" iestudēta, un viņš saka: biedr Bērziņa, biedr Zīle, biedr Kraicum… Visi tie, kas tikko bijuši kungi un dāmas, uzreiz ir biedri, un tie arī runā monologu par trim boļševikiem. Otrais pasaules karš, protams, tas visus ietekmē, bet [Smiļģim] ir ļoti laba sapratne, ka mākslai ir jāstrādā jebkurā krīzes laikā. To jau darīja arī Nacionālais teātris, to darīja arī Liepājas teātris."
Smiļģim izdevās palikt savā vietā arī visdrūmākajā Staļina periodā.
"Viņš brīnišķīgi 1945. gadā sava drauga Andreja Upīša "Spartaku" iestudēja. Brīnišķīgi. Tā ir kā pilnīgi dāvana. Mēs zinām, ka viņi 1920. gadā reizē arī atbrauca no Krievijas, vienā vilcienā, un viņš bija vienīgais, kurš konsekventi arī Ulmaņa laikos iestudēja Andreju Upīti."
Protams, okupācijas gados padomju dzīves "īstenība", sociālisma celtniecība, rūpnīcas un ražošana – tas viss parādījās teātru repertuārā. Vienlaikus jau 1950. gados Smiļģis iestudē arī "Mirušās dvēseles", uzreiz pēc tam – "Romeo un Džuljeta".
"Iedomājieties, kas par furoru? Studija izaudzināta – Artmane, Pāvuls, Liepiņš, Klētniece… Viss notiek brīnišķīgi. Pēc tam ir nepatikšanas ar "Ziedošo tuksnesi", ko dabū pārstrādāt, Andreja Upīša, kas, izrādās, nekad nav bijis ērts ne tam režīmam, ne arī padomju režīmam, un tomēr arī to atļauj un aizved pat uz Maskavas viesizrādēm. Tad ir "Spēlēju, dancoju" 1956. gadā, un tas tomēr ārkārtīgi iedvesmo."
Laikā, kad staļinismu nomainīja samērā liberālākais Hrusčova atkušņa periods, mainījās arī teātru repertuārs, savulaik ierakstītā sarunā ar Eduardu Liniņu skaidroja teātra zinātniece Līvija Akuratere (1925. – 2017).
Fragments no Līvijas Akurateres teiktā:
"Kad man lika domāt par 1956. gadu, tad man tūlīt atausa atmiņā tas, kā jau apmēram ar 1953. gadu Voldemārs Kalpiņš ļoti iestājās par latviešu klasikas reabilitāciju. Pamazām ienāca vispirms ļoti daudzi Blaumaņa iestudējumi, salīdzinoši ar iepriekšējo posmu, kad tie vispār bija atbīdīti. Un otra lieta bija tāda, ka taisni tāpat izdevās jau ap 1953. – 1955. gadu pilnā mērā ievilkt atpakaļ Dailes teātra īstajā vadībā Eduardu Smiļģi, kurš pēc pirmajām lielajām, labajām viesizrādēm ar Dailes teātri Maskavā kādu laiku bija atstumts kā ideoloģiski neatbilstošs, jo viņam pārmeta ārzemju lugu iestudējumus."
Tad šis jau aizsāktais latviešu klasiskās dramaturģijas reabilitācijas posms piedzīvoja īpašu uzvaru un uzrāvienu, jo 1956. gadā tika iestudēts "Spēlēju, dancoju", Līvija Akuratere savulaik vērtēja:
"Tas ir viens no Raiņa visapstrīdētākajiem darbiem, jo tur tak darbojās fantastiskas tēli, bet izdevās. Izdevās to panākt, un ar to varēja Dailes teātrī, ar pienācīgu visai latviešu teātra vēsturei cieņu, nosvinēt Smiļģa 75 dzīves gadu un 50 darba gadu jubileju."
Citā sarunā Smiļģa skolniece, režisore un runas pedagoģe Aina Matīsa vērtēja, ka patiesībā Smiļģim padomju laiks bijis grūts un sarežģīts.
"Smiļģis bija pretnis, viņš varbūt visvairāk nekā jebkurš cits bija teātra pasaulē demonstratīvi ar savu mākslu pretīm runājošs tam diktātam, ko uzmāca mākslai. Es domāju, ka viņš uz to padomju varas uzvarošo gājienu bija gana atskatījies, būdams Krievijā revolūcijas laikā. Viņš daudz nerunāja par šīm lietām, viņš klusēja, un es domāju tieši tāpēc, ka viņam bija ļoti grūti par to runāt, vai viņš pat varbūt baidījās par to runāt. Es varu iedomāties, cik tas viņam bija pretdabiski – mēģināt tādas lugas, kas nebija saskaņā ar viņa pārliecību."
Atceroties Smiļģi, Matīsu pārņem arī ļoti skumja un smaga sajūta, viņa atklāja ierakstītajā sarunā, jo prātā uzreiz nāk latviešu pasaka par vectētiņu, ko veda uz mežu un atstāja tur vienu pašu.
"Es viņu sastapu, jau strādādama televīzijā, pie Āgenskalna tirgus pieturas, un viņš man jautāja – kur šeit ir frizētava? Esot jānodzen bārda, Pļaviņās taisot Daugavu ciet, un kāds esot iedomājies nez kāpēc tur vēl arī Smiļģīti paaicināt. Pieklājoties tā kā bārdu nodzīt, bet kur šeit ir frizētava? Es pabrīnījos, ka viņš taču Āgenskalnā visu mūžu dzīvo, un tur pat arī ir frizētava, kāpēc viņš man jautā. Tad bija tāda pauze. Viņš prasīja, ko es darot. Es teicu, ka televīzijā raustu kloķus. Viņš teica – uz kloķiem nedusmojieties, kloķi ir laba lieta. Pēc tam viņš turēja manu roku un tā kā jautāja – kā jūs domājat, vai tikai Maķedonijas Aleksandra laikā bija traģēdijas, vai arī tagad? Es sapratu, ka viņš jautā par sevi. Es teicu – nē, ir arī tagad. Viņš teica – bet laikam neviens neprot uzrakstīt."
