"Spēlmaņu nakts" nominantus dažādās kategorijās lūdzām atbildēt uz jautājumiem:
Kā jauno latviešu un ārzemju režisoru devums ietekmējis Latvijas teātra kopainu?
Kādas ir būtiskākās tendences un nākotnes redzējumi saistībā ar jaunajiem paņēmieniem?
Šajā rakstā ar pārdomām dalās:
- Aktrise Ieva Segliņa
- Aktrise Dārta Daneviča
- Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa
- Aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa
- Aktieris Aleksandrs Maļikovs
- Gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis
- Aktrise Ieva Estere Barkāne
- Komponists Emīls Zilberts
"Spēlmaņu nakts" nominantu atbildes
Atbild Ieva Segliņa
(Ieva Segliņa "Spēlmaņu nakts" balvai nominēta gan kategorijā "Gada aktrise" – par titullomu Dailes teātra izrādē "Brands" – gan arī kategorijā "Gada aktrise otrā plāna lomā" – par Mātes Terēzes lomu Dailes teātra izrādē "Pusnakts šovs ar Jūdu Iskariotu".)
Ārzemju režisoru pastāvīgā klātbūtne pēdējo sezonu laikā ir satricinājusi un satracinājusi teātra kopainu. Manuprāt, tas ir labi. Konkurence aug, un tam vienmēr būtu jāved uz kopīgu attīstību. Man personīgi strādāt kopā ar šiem ārzemju māksliniekiem ir ļoti vērtīga un neapšaubāmi attīstību veicinoša pieredze.
Šie darbi ir ļoti dažādi gan paņēmienu, gan formas, gan satura ziņā. Tas arī veido šo vērtīgo pieredzi. Domāju, ka šī dažādība ir ļoti vērtīga un svarīga arī skatītājiem.
Jaunie latviešu režisori šobrīd, manuprāt, ir palikuši ēnā.
Daudz retāk viņiem uztic Lielās zāles iestudējumus, caur kuriem viņi varētu meklēt un atrast savu režijas valodu, jo patiesi lielu izaicinājumu priekšā mākslinieks var rast pārsteidzošus atklājumus un pārliecinoši virzīties uz augšu savā attīstībā. Nākotnē, manuprāt, būtu vajadzīgs atrast līdzsvaru starp ārzemju un jauno latviešu režisoru pienesumu teātra kopainā. Risks un uzticība ir svarīga abos gadījumos, jo arī ārzemju režisori kļūdās, tad kāpēc neriskēt ļaut kļūdīties arī jaunajiem latviešu režisoriem? Vai tieši otrādi – ļaut viņiem no jauna atklāt sevi un pilnīgākā jaudā piedalīties teātra kopainas radīšanā.
Atbild Dārta Daneviča
(Dārta Daneviča "Spēlmaņu nakts" balvai nominēta kategorijā "Gada aktrise" par darbu monoizrādē "Zēni nav meitenes" Dailes teātrī.)
Man ir bijis tas gods savā lielākajā aktierdarbā sadarboties ar jauno režisori Diānu Kaijaku, tāpēc likumsakarīgi, ka es atbalstu iespēju došanu jaunajiem visās iespējamajās platformās.
Attiecībā gan uz ārvalstu režisoriem, gan jaunajiem varu teikt – manuprāt, tā ir laba iespēja aktierim ieraudzīt gan jaunas/citas pieejas darbam, svaigas izvēles režijas risinājumos un darbā ar aktieri, visbeidzot, arī ārējus – skatītājam labi uztveramus – jaunus piedāvājumus gan formas piedāvājumos, gan saturiski.
Par jaunajiem paņēmieniem runājot – ļoti uzskatāms ir dažādu jaunu tehnoloģiju pielietojums uz skatuves. Manuprāt, galvenais risks, kas ar to saistās, ir to izmantošanas pašmērķīgums. Manā ieskatā iestudējuma centrā arvien jābūt dramaturģijai (stāstam kā tādam, ne tikai rakstītajam vārdam). Un aktierim kā līdzautoram.
Atbild Ilze Vītoliņa
(Ilze Vītoliņa "Spēlmaņu nakts" balvai izvirzīta labāko kostīmu mākslinieku konkurencē par darbu izrādē "Sēras piestāv Elektrai" Valmieras Drāmas teātrī.)
Gandrīz visos teātros tiek dota iespēja jaunajiem režisoriem. Varbūt neesmu visu redzējusi, tomēr nedzirdēti, jauni vārdi šajā kopainā parādās reti un teātra repertuāru ietekmē maz. Top daudzi neliela formāta, interesantas dramaturģijas iestudējumi, bet veiksmīgākās un spilgtākās izrādes ir jau zināmu režisoru veikums.
P.S. Žēl, ka divu lielāko Latvijas teātru (Opera un Daile) stratēģija praktiski neparedz sadarbību ne ar Latvijas jaunajiem, (ne vecajiem) režisoriem, kas būtiski samazina JAUNO LATVIEŠU REŽISORU izaugsmes iespējas.
Atbild Ilze Ķuzule-Skrastiņa
(Ilze Ķuzule-Skrastiņa "Spēlmaņu nakts" balvai nominēta kategorijā "Gada aktrise otrā plāna lomā" par darbu izrādē "Kaukāziešu krīta aplis" Dailes teātrī.)
Manuprāt, ārzemju režisori (es saprotu, ka jautājums visvairāk skar Dailes teātri šajā kontekstā) ir vienīgi bagātinājuši mūsu teātra kopējo koptelpu. Pirmkārt, mums kā aktieriem tā ir fantastiska iespēja katru reizi sākt kā no baltas lapas. Mēs patiešām sākam no nulles savstarpējā komunikācijā, mēs iepazīstam teātra profesionālo valodu, kādā šie režisori runā, un tā ir ārkārtīgi dažāda. Tas ir brīnišķīgs treniņš, tā vienmēr ir jauna pieredze, jauni izaicinājumi.
Arī skatītāji man ir teikuši, ka viņi ar ārkārtīgi lielu interesi nāk uz mūsu pirmizrādēm tieši pie viesrežisoriem, jo arī viņi nekad nezina, kas viņus sagaida.
Viņi nezina šo režisoru rokrakstus. Es runāju par tādu skatītāju, kas nav profesijas pārstāvis. Manuprāt, tie katru reizi ir jauni pārsteigumi.
Man ir grūti atrast tādu kopīgu iezīmi. Ja mēs runājam par šo režisoru estētisko valodu, tad tā ir ārkārtīgi dažāda. Tas, kas viņiem ir varbūt kopīgs – viņi ar ārkārtīgi lielu cieņu izturas pret mūsu teātri. Tas ir tas, ko es esmu novērojusi. Varbūt tas ir tāpēc, ka viņi līdz galam nezina, uz kurieni viņi nāk. Protams, viņi zina, pie kā brauc, bet viņi nezina, kas viņus te sagaida. Un tā kopīgā iezīme ir tāda, ka viņi izturas ar tādu cieņu un pietāti, ne tikai konkrēti pret Dailes teātri, bet vispār, iepazīstot Latviju, valsti, šo vietu, saprot, cik ārkārtīgi spēcīga teātra tradīcija ir pie mums Latvijā. Cik ļoti pieredzējis ir skatītājs.
Es esmu dzirdējusi vārdu savienojumu "teātra lielvalsts".
Viņi parasti ir pārsteigti, cik liels piedāvājums mums ir uz to mazo kvadratūru. Un arī liels pieprasījums. Arī teātra dažādība pārsteidz. Es runāju par visas Latvijas teātriem.
Mums ir ārkārtīgi spēcīga šī krievu teātra skola. Un vienu brīdi lielā pārsvarā arī bija šīs lielvalsts dramaturģija. Es esmu ļoti priecīga, ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, ka latviešu teātris pamazām mainās. Mēs iegūstam pasaules elpu, tādu Eiropas elpu, Rietumeiropas elpu, varbūt Ziemeļeiropas un varbūt kaut kad arī Āzijas. To laiks rādīs. Mēs esam daļa no Eiropas, mēs brienam ārā no šīs postpadomju/bijušās Padomju Savienības mazās daļiņas. Mēs esam daļa no lielās Eiropas. Cilvēki varētu braukt skatīties izrādes uz šejieni tikpat labi kā uz Berlīni vai Londonu, tāpēc ka viņi ir dzirdējuši, ka kāds no lielajiem Eiropas režisoriem šeit ir uztaisījis brīnišķīgu izrādi. Un tas jau notiek. Man bija ārkārtīgi liels gandarījums runāt ar cilvēkiem, kas ir braukuši uz šejieni tieši tāpēc, lai skatītos šeit izrādi. Un viņi saka: "Vau, cik Rīga ir fantastiska pilsēta! Kāpēc mēs zinājām tikai Tallinu līdz šim? Izrādās, ka ir arī Rīga un kas par teātri! Un kas par izrādi!" Un tajā brīdī es saprotu, ka mēs burtiskā nozīmē nesam to valsts vārdu pasaulē!
Man tā nākotnes vīzija būtu tāda, ka arī teātris piedalās Latvijas valsts attīstībā – ekonomikas attīstībā, kultūrtelpas attīstībā.
Lai mēs būtu daļa no pasaules.
Atbild Aleksandrs Maļikovs
(Aleksandrs Maļikovs "Spēlmaņu nakts" balvai nominēts kategorijā "Gada aktieris" par Klavdina lomu izrādē "Hamlets" Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.)
Man liekas, teātrī ir parādījusies lielāka daudzveidība. Gan materiāla izvēles ziņā, gan teātra valodā.
Ārzemju režisori ienes savu skatījumu uz procesiem pasaulē, savukārt latviešu režisori ne tikai reflektē par to, kā mainās pasaule, bet turpina attīstīt savu rokrakstu.
Tēmu ziņā var atzīmēt gan liela mēroga materiālus, gan sociāli aktuālas izrādes.
Atbild Mārtiņš Feldmanis
(Mārtiņs Feldmanis "Spēlmaņu nakts" balvai nominēts labāko gaismu vai video mākslinieku konkurencē par gaismu izrādē "Grieķi" Liepājas teātrī.)
Manuprāt, izrāžu kopaina palikusi bagātīgāka, piesātinātāka. Vai ļoti kvalitatīvāka – ne vienmēr. Tas par ārzemniekiem. Par mūsu pašu režisoriem – domāju, ka gan jaunajiem, gan pieredzējušajiem radošā potenciāla un lielisku ideju ir atliku likām!
Par nākotnes tendencēm. Domāju, ka nākotnē aizvien vairāk attīstīsies dažādi tehniskie paņēmieni. Prožektori kļūs vēl jaudīgāki un kompaktāki, vēl vairāk ienāks izrādēs "dzīvās kameras". Man gan liekas, ka pasaulē tas jau ir vecs triks. Jaunie turpinās meklēt dažādus nepieradinātus spēles laukumus, kā tas notiek jau pēdējos 100 gadus, bet beigu beigās visi atkal satiksimies uz skatuves dēļiem.
Teātrim jau ir tas foršums, ka Viņš ir nepārtrauktā kustībā un dzīvs!
Atbild Ieva Estere Barkāne
(Ieva Estere Barkāne "Spēlmaņu nakts" balvai nominēta kategorijā "Gada jaunais skatuves mākslinieks/-ce" par Darjas Šatovas lomu izrādē "Nelabie. Pēc Dostojevska" un Frančeskas de Polentas lomu izrādē "Paolo un Frančeska" Valmieras Drāmas teātrī.)
Ārzemju režisoru iestudējumi noteikti spēj piesaistīt jaunus skatītājus, veicināt "teātra tūrismu" un arī labā ziņā "pašķaidīt" teātra vidi, bet esmu diezgan augstās domās par Latvijas teātra mākslu un reizēm šķiet, ka ārzemju mākslinieki neapzinās, cik labu teātri pie mums ikdienā iespējams redzēt. Nezinu, vai aktieriskie izaicinājumi un ieguvumi atšķiras no tiem, ko iespējams gūt pie mūsu režisoriem.
Savukārt, šķiet, ka jaunie režisori teātra pasaulē cenšas ienest iejūtību, pieņemšanu un atļauju būt arī apjukušam, neveiksmīgam vai nobijušamies, drosmi būt vienkārši cilvēkam.
Atbild Emīls Zilberts
(Emīla Zilberta darbs Valmieras Drāmas izrādē "Sēras piestāv Elektrai" nominēts "Spēlmaņu nakts" balvai kategorijā "Gada jaundarbs mūzikā".)
No mana skatupunkta, par laimi, nav būtiski ietekmējis.
Rietumu teātris, kas attīstās pilnīgā sazobē ar kreisiem sociāliem, politiskiem un ideoloģiskiem procesiem, radot pārsvarā absolūti paredzamus, tematiski vienveidīgus, bieži tendenciozus, it kā provokatīvus darbus, manuprāt, vairumam latviešu teātra skatītāju nav interesants.
Nenoliegšu gan, ka teātra profesionāļiem jebkura pieredze un sava redzesloka paplašināšana ir absolūti nepieciešama, jautājums – cik daudz spējam atsijāt graudus no pelavām.
Pašmāju jauno teātra režisoru (arī visu pārējo mākslu kalpu jaunās paaudzes) darbību nevaru vērtēt objektīvi, tāpēc atturēšos no komentāra.
Augstu novērtēju to jauno režisoru darbu, kas spēj radīt izrādes bez jauno tehnoloģiju pārspīlētas un bieži pašmērķīgas izmantošanas, klasiskās dramaturģijas iestudējumus, spēju saglabāt autora tekstu un jēdzienisko pamatu.
No negatīvā – bieži saklausu un saskatu visa bijušā noniecināšanu, augstprātību, neveselīgu pašpārliecinātību, nekaunību, nespēju sastrādāties ar cilvēkiem ārpus savas ierastās, ērtās vides, nespēju sekot noteikumiem, nespēju pieņemt savādāk (nepareizi?) domājošos, radošā procesa uztveršanu par rūpniecisku darbu utt., u. tml. Tas ir pārlieku uzkrītoši, lai to nepamanītu, un tas ir akmentiņš arī augstskolu pedagogu lauciņā.
Un nobeigumā – daži vārdi par valodu. Bieži dzirdu – "strādāt pie šīs izrādes bija ļoti smags darbs", – lai cik tas būtu garīgi un fiziski grūti, teātrī nevajag strādāt, teātrī vajag radīt.
"Spēlmaņu nakts" ceremonija un skatītāju balsojums
"Spēlmaņu nakts" šogad svin 30 gadu jubileju. Apbalvošanas ceremonija, kā ierasts, notiks Eduarda Smiļģa dzimšanas dienā, 23. novembrī, kurā noskaidrosim "Spēlmaņu nakts" skatuves naglu balvu laureātus 15 kategorijās, ko izvēlas profesionāla žūrija.
"Spēlmaņu nakts" ceremonijai tiešraidē varēs sekot līdzi LSM.lv, LTV un Latvijas Radio.
Papildus žūrijas balvu pasniegšanai ceremonijā sveiks arī trīs "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas finālbalsojuma favorītus – visvairāk skatītāju balsis saņēmušo 2022./2023. gada sezonas iestudējumu, aktrisi un aktieri.
2023. gadā "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas balsojums par labāko un iecienītāko aktrisi, aktieri un izrādi notiek divos posmos. Pirmajā posmā no 2. maija līdz 15. oktobrim Latvijas Teātra darbinieku savienība aicināja skatītājus novērtēt profesionālo teātru 2022./2023. gada sezonas iestudējumus un aktierdarbus Latvijas teātra katalogā Izrades.lv. Šajā procesā pirmo reizi nominantus "Spēlmaņu nakts" skatītāju simpātijas balvām izvēlējās paši skatītāji – iepriekš skatītāju balsojumā interesenti tika aicināti balsot par žūrijas izvēlētajiem nominantiem.
Skatītāju pašu izvēlētie "Spēlmaņu nakts" 2022./2023. gada sezonas simpātiju balsojuma nominanti līdz 19. novembra pusnaktij piedalās finālbalsojumā portālā LSM.lv. Balsojuma dalībniekiem šogad ir iespēja laimēt divus ielūgumus uz "Spēlmaņu nakts" apbalvošanas ceremoniju.
