Raidījumā "Teātris.zip" par iestudējuma veidošanu un pašu pieredzēto visos izglītības posmos sarunājas daļa no "Kvadrifrona" pamatsastāva un dibinātājiem – tekstu autore izrādei "Ciešamā kārta", aktrise Ance Strazda, izrādes režisors, teksta līdzautors, dažkārt arī aktieris Klāvs Mellis un aktieri Āris Matesovičs un Reinis Boters.
Izrādes "Ciešamā kārta" ieraksts Replay.lv un LSM.lv skatāms līdz 20. aprīlim!
Izrāde "Ciešamā kārta" izraisīs līdzjūtību un emocijas gan tiem vecākiem, kuru bērni iet bērnudārzā, gan tiem, kuru atvases mācās pamatskolā, gan tiem, kuru bērni mācās vidusskolā, gan arī tiem, kuri paši vai kuru bērni studē augstskolā. Proti, tā ir izrāde par mokošu birokrātiju, kas traucē normālu mācību procesu, turklāt dažos gadījumos pie tās vainojami paši vecāki. Vienojošais motīvs visos četros izglītības līmeņos – jātiek vaļā no Gunitas: auklītes dārziņā, medmāsiņas pamatskolā, kulturoloģijas skolotājas vidusskolā un rektores augstskolā.
Ojārs Rubenis: Vispirms man mazliet gribas parunāt par jūsu teātri. Es saprotu, ka tā būs reklāma, un tomēr: ko nozīmē jau pietiekami ilgu laiku – kopš 2017. gada, ja nemaldos – būt neatkarīgam teātrim Latvijā?
Ance Strazda: Daudz darba. (smejas)
Klāvs Mellis: Maz naudas. (smejas)
Reinis Boters: Labi, labi. Tas ir izaicinoši, bet tajā pašā laikā arī atbrīvojoši. Tas ir smagi, bet iedvesmojoši. Tur ir ļoti daudz sajūtu kopā.
Ojārs Rubenis: Kas ir iedvesmojošais?
Ance Strazda: Var darīt to, ko gribas.
Āris Matesovičs: Kad gribas.
Reinis Boters: Ar ko gribas.
Klāvs Mellis: Un nedarīt, ja negribas.
Ojārs Rubenis: Labi. Kas ir smagi?
Reinis Boters: Darba nasta.
Āris Matesovičs: Pienākumi.
Klāvs Mellis: Podestu būvēšana.
Reinis Boters: Visi dara visu. Ne visi ir pietiekami atalgoti par to. (smejas)
Klāvs Mellis: Vairs jau visi pat tik ļoti nedara visu. Ja pašā sākumā bija tā, ka pilnīgi visi darīja pilnīgi visu, tad tagad...
Ance Strazda: Segregācija ir notikusi.
Klāvs Mellis: Jā, kaut kas ir noticis.
Āris Matesovičs: Bet tik un tā
nospēlē izrādi, uzvelc darba cimdus un kopā ar tehnisko direktoru, kurš varbūt tajā vakarā ir arī aktieris, kopā nobūvē skatuvi un novāc krēslus.
Ojārs Rubenis: Cik jūs šobrīd kopā esat?
Ance Strazda: 11.
Ojārs Rubenis: Vai jūs skaitāt ar visiem aktieriem, kas pienāk no malas, vai arī tas ir tikai jūsu stafs?
Ance Strazda: Tie ir cilvēki, kas ir "Kvadrifrona" biedri.
Klāvs Mellis: Tie, kas 8.30 pirmdienā tiekas sapulcē.
Reinis Boters: Onlainā.
Ojārs Rubenis: 11 cilvēki – tas nav nemaz tik maz beigu beigās, tas jau ir jaudīgi. Un cik no tiem ir aktieri štatā? Vai arī tāda štata nemaz nav?
Reinis Boters: Mums tāds štats...
Ance Strazda: Nē, nu mums ir. Man liekas, ka mēs visi 11 skaitāmies maziņš štatiņš.
Reinis Boters: Bez algas.
Klāvs Mellis: Ik pa brīdim kāds ir arī aktieris no visiem 11. Tas nav tā, ka mēs visi 11 esam regulārā darbā šeit, saņemam darba algu vai tamlīdzīgi, bet, jā, tie ir tie 11 cilvēki, kas praktiski visās lēmumu pieņemšanās gan par radošām, gan dažreiz par organizatoriskām lietām ir iesaistīti; tie ir tie, ar kuriem mēs visu saskaņojam.
Āris Matesovičs: Ne tikai aktieri, bet arī režisori, horeogrāfi, producenti.
Reinis Boters: Un tehniskie darbinieki. Tie ir cilvēki, kas ir izteikuši savu atdevi "Kvadrifronam" un "Kvadrifronu" viņi tur augstāk par pārējiem darbiņiem, man tā šķiet. (smejas)
Ojārs Rubenis: Tas ir brīnišķīgs vārds, starp citu. Tas ir ārkārtīgi skaits vārds – "atdeve". Dod dievs mums visiem darbā būt ar šo vārdu "atdeve".
Reinis Boters: Nu tas... (smejas)
Ojārs Rubenis: Ko nozīmē neatkarīgu aktieru izdzīvošana? Fakultāti jūs esat beiguši jau septiņus vai vairāk gadus atpakaļ.
Reinis Boters: Astoņus.
Ojārs Rubenis: Ko tas nozīmē – neatkarīgam aktierim izdzīvot?
Reinis Boters: Tas nozīmē, ka tu pats mācies rakstīt projektus, pats mācies režisēt. (smejas)
Klāvs Mellis: Kaut ko var arī noscenogrāfēt. (smejas)
Ance Strazda: Jo vairāk tu māki, jo labāk. (smejas)
Klāvs Mellis:
Mūsu gadījumā par pavisam neatkarīgiem aktieriem ir bišķi grūti runāt, jo mēs tomēr esam organizācijā un tā organizācija pati sevi kaut kādā mērā uztur un izdomā, ko darīt,
un ja kādam nav darba, tad mēs izdomājam šo darbu paši priekš sevis. Man liekas, ka pavisam, pavisam neatkarīgiem aktieriem, kas parasti gaida piedāvājumus no citiem, nevis paši var izdomāt, ko vēlas darīt, tas varētu būt vēl smagāk.
Reinis Boters: Viņiem ir visu laiku par sevi jāatgādina režisoriem, teātrim, lai par viņiem atceras un viņus aicina darbā.
Ojārs Rubenis: Respektīvi, tā ir apmēram kā ģimene, kur pašiem jāizdomā visu – ko viņi radīs, kā nopelnīs. Vispār tāds reāls biznesa projekts.
Reinis Boters: Jā, "Kvadrifrons" mums ir ģimene, bet par biznesu, man liekas, to ir grūti nosaukt. (visi smejas)
Ojārs Rubenis: Jūs no Zeļļu ielas esat pārvākušies uz Rīgas cirku. Nu jau būs gads vai divi, man liekas.
Reinis Boters: Gads. Pagājušogad janvārī mēs atgriezāmies
Āris Matesovičs: Ir svarīgi pieminēt, ka mēs atgriezāmies tur. Mēs bijām cirkā, tad Zeļļu ielā un tad atgriezāmies cirkā.
Ojārs Rubenis: Ko nozīmē dzīvot cirkā?
Klāvs Mellis: Forši.
Reinis Boters: Mums tiešām tā ir bijusi ļoti vērtīga un svētīga sadarbība. No vienas puses, cirks ir ieguvējas ar to, ka mēs regulāri piesaistām publiku šai nu jau atjaunotajai ēkai, bet no otras puses, mēs arī esam lieli ieguvēji, jo mums ir sava vieta, kur mēs varam darboties. Tā ir simbioze. Tas ir abpusēji izdevīgi, kas ir ļoti svarīgi.
Ojārs Rubenis: Neesat domājuši, ka varētu kādreiz kaut ko padarīt cirkā tā riktīgi?
Reinis Boters: Arēnā?
Ojārs Rubenis: Jā.
Reinis Boters: Tur mums ik pa laikam ir kopprojekti.
Ojārs Rubenis: Kādi ir pamatprincipi, ko neatkarīgais teātris grib pateikt jeb pēc kādiem principiem tas cenšas strādāt?
Ance Strazda: Jebkurš neatkarīgais teātris vai mūsu?
Ojārs Rubenis: Es par jūsējo domāju.
Āris Matesovičs: Mēs paši esam definējuši, ka kaut kādā mērā
mēs gribam runāt par to, kas mums tajā brīdī sāp vai satrauc. Tur ir tā burvība, ka mēs reaģējam uz notikumiem, kas šobrīd notiek apkārt,
kas varbūt nav iespējams, ja tu esi lielā, nacionālā teātrī, kur tu nevari teikt – ā, man liekas, ka tagad ir par šo jāparunā. Viņi saka – sorī, mums ir cits plāns.
Klāvs Mellis: No vienas puses, mēs esam fleksiblāki, jo esam mazāki un varam ātrāk pārplānot lietas. No otras puses, atkal pieskaroties tai praktiskajai pusei, skaidrs, ka lai kaut ko izveidotu, mums nav kā valsts teātrim kaut kāds budžeta grozs, no kura mēs varam smelt un tādā veidā plānot. Mums katrs savs jaunais radošais darbs ir zināmā mērā jāpierāda vispirms dažādiem citiem cilvēkiem, pirms mēs to vēl sākam veidot. Tā rezultātā tik ātri mēs nemaz uz dažādām jaunā situācijām reaģēt nevaram, jo vienkārši mums vajag atrast naudu, ja gribam nopelnīt ar šo darbu. Bet, jā, kaut kādā radoša brīvība tā noteikti ir. Iekšējā sajūta par brīvību noteikti ir lielāka, nekā strādājot valsts institūcijā.
Reinis Boters: Mums arī publiskā komunikācija ir tāda, ka ar savu biedrību, ar savu teātri mēs paužam uzskatus, kādi ir visiem mūsu biedrības dalībniekiem. Mēs varam diezgan iestāties par dažādām lietām, kas mums šķiet svarīgas, ko varbūt nevar izdarīt lielie teātri, kuriem ir ļoti plašs publikas loks un viņi nedrīkst atbaidīt savu auditoriju. Man šķiet, ka mēs varam būt atklātāki.
Ojārs Rubenis: Jums ir sava auditorija?
Klāvs Mellis: Es domāju, ka mums ir.
Ance Strazda: Noteikti ir.
Reinis Boters: Bet mēs to, protams, dalām ar citiem teātriem.
Ojārs Rubenis: Man vienmēr ir bijis princips un sajūta, ka ir jādomā par konkrēto auditoriju. Kā ir ar jums?
Āris Matesovičs: Viens no veidiem, kā mēs noteikti iedalām auditoriju, ir pieaugušie un bērni. Ja mēs saprotam, ka kādu laiciņu mums nav bijusi izrāde bērniem, tad mēs par to arī piedomājam.
Reinis Boters: Tajā pašā laikā man šķiet, ka mūsu auditorija ir izaugusi no mūsu ģimenēm, no mūsu draugiem, no mūsu domubiedriem.
Savā ziņā "Kvadrifrons" ir tāds kā zīmols, ko cilvēki atpazīst ar konkrētu māksliniecisko piegājienu vai tēmām, par kurām mēs runājam.
Līdz ar to mūsu auditorija ir pie mums pieradusi un ņem pretī, ja tā var teikt, tās lietas, par kurām mēs domājam. Protams, ir arī izrādes, ar kurām mēs piesaistām auditoriju no malas. To var just, jo zvana cilvēki pirms izrādes un prasa, vai jums tur būs kur apsēsties. (visi smejas)
Klāvs Mellis: Jā, nopietni, bija šāds jautājums. (smejas)
Reinis Boters: Prasa, cik gara būs izrāde un vai izrāde notiek cirka arēnā vai citur. Prasa, vai mums ir garderobe. (smejas)
Ojārs Rubenis: Mēs esam parādījuši jūsu izrādi "Vecmāmiņu valsts", par kuru mēs jau esam runājuši. "Teātris.zip" ir ierakstījis arī izrādi "Nebiju. Nezinu. Neatceros" par pretrunīgo personu Viktoru Arāju. Kas man patīk šajās izrādēs un izrādē, par kuru mēs šodien runājam: tas, ka droši vien jūsu pamatprincips ir ne līdz galam nosodīt, ne līdz galam attaisnot, bet atstāt to tā – domājiet paši. Tā, man liekas, ir milzīgi vērtība. Vai tas ir jūsu pamatprincips?
Klāvs Mellis: Nu kaut kādā ziņā jā, bet tajā pat laikā Viktoru Arāju mēs tiešām nosodām no visas sirds. Arāju mēs tiešām nosodām, viņu nevar nenosodīt, bet citādi tas kaut kādā ziņā ir – atstāt telpu skatītāju domāšanai un atļaut viņiem pieņemt pašiem savus lēmumus. Tas ir ļoti svarīgi.
Reinis Boters: Ļaut skatītājiem pašiem domāt, apskatīti notikumus no dažādiem skatu leņķiem.
Klāvs Mellis: Pa daļai tie mēdz būt greizi. Cilvēki jau lielākoties ir visādi greizi.
Ojārs Rubenis: Mēs visi esam greizi.
Klāvs Mellis: Tieši tā.
Ojārs Rubenis: Vai izrāde par Artūru Skrastiņu, kas jūsu teātrī kļuvusi par bestselleru, ir mārketinga triks? (visi smejas)
Ance Strazda: Mēs izlēmām, ka turpmāk izrādes sauksim tikai ļoti zināmu cilvēku vārdos, lai visu varētu pārdot. (visi smejas)
Ojārs Rubenis: Būs izrāde par Andri Keišu, Kasparu Znotiņu, Baibu Broku un tā tālāk. (smejas)
Reinis Boters: Var pieteikties. (smejas)
Ance Strazda: Būs tāds konkurss, kurš vēlas kļūt par izrādes nosaukumu. (smejas)
Ojārs Rubenis: Kā Skrastiņš pats uzņēma izrādi ar viņa vārdu?
Reinis Boters: Viņš likās ļoti saviļņots.
Ance Strazda: Viņš bija priecīgs un saviļņots. Pēc pirmizrādes vairāki cilvēki teica, ka viņiem likās, ka viņi skatās divas izrādes, jo vienlaicīgi bija iespēja skatīties, kā Artūrs Skrastiņš skatās izrādi par Artūru Skrastiņu, un vēl pašu izrādi. (smejas)
Ojārs Rubenis: Skatītāji, šovakar mums ir izrāde par ļoti aktuālu tēmu. Atzīšos godīgi, un to es viņiem jau teicu, ka es šo izrādi dzīvē nebiju redzējis. Man sanāca tā, ka izrādi es skatījos video ierakstā tad, kad pie Jāņa Dombura notika diskusija par izglītību. Tas bija viens izrādes vērts šovs pie Dombura. Paldies Jānim Domburam, ka viņš atklāja šīs personas tik ļoti kolorītas. Es domāju, ka jūs par to varētu taisīt vēl vienu izrādi. (smejas) Kaut arī izrāde "Ciešamā kārta" ir iestudēta jau pirms pāris gadiem, tā šobrīd ir tieši desmitniekā. Izrāde par bērnudārzu, par pamatskolu, par vidusskolu un par augstskolu. Absolūti visas situācijas. No kurienes tāda ideja? Vai jūs ar to esat sastapušies ar saviem bērniem vai arī paši atcerējāties tās lietas no savas skološanās? Kā radās tāda visaptveroša ideja? Vai arī sociālā situācija bija tik nobriedusi?
Ance Strazda: Man liekas, tā radās no nosaukuma. Es esmu diezgan droša. (smejas)
Reinis Boters: Man šķiet, ka
izrāde radās no tā, ka mēs bijām Zeļļu ielā, kas ir Latvijas Universitātei piederošas telpas, un mēs kaut kā gribējām runāt par to.
Klāvs Mellis: Un tad, ienākot tajās telpās, likās, ka pirmo izrādi... Ņemot vērā, ka cirkā (nu jau pirms daudziem gadiem) mēs pirmo izrādi – ekskursiju taisījām kā goda izrādīšanu un atdošanu tieši cirka ēkai, tad likās, ka kaut kādā ziņā, ienākot šajā izglītības templī, mums ir jāatdod... Nevarētu teikt, ka mēs atdodam godu. (smejas)
Ojārs Rubenis: Nē, jūs neatdodat godu. Jūs tieši otrādi – iesmejat par to visu. (smejas)
Klāvs Mellis: Pat ne iesmejam. Vienkārši kā ir, tā ir. Tur neko nevar darīt.
Reinis Boters: Vecāku čati vienmēr būs aktuāli, jo skola ir vieta, kur satiekas ļoti daudz sociālo slāņu, ar ļoti daudz, dažādām pieredzēm. Tas vienmēr būs aktuāli. Tur ir ļoti daudz faktoru, kas nosaka, ka diemžēl mēs nekur tālāk neesam tikuši.
Ojārs Rubenis: Vai vēl ir vēl tādi vecāku čati?
Klāvs Mellis: Protams.
Ojārs Rubenis: Es ļoti atvainojos, esmu izaudzis no tās paaudzes acīmredzot. (smejas) Ko tie vecāki raksta?
Klāvs Mellis: Nu kā – tavam mazajam Jānītim ir bērnudārza grupiņa, un tad visas grupiņas mammas, dažreiz arī pāris tēti, spriež par visām iespējamām lietām.
Reinis Boters: Domā, kādu dāvanu dāvināt.
Klāvs Mellis: Es nezinu, vai tu esi informēts, bet feisbukā ir tāda grupa "Atsaucīgo māmiņu forums", kurā dažādas māmiņas jautā viena otrai padomus par visām, tiešām visām iespējamām dzīves situācijām. Mums diezgan daudz šajā izrādē ir pārrakstīts no viņu sāpēm un pieredzēm. Tās sāpes un pieredzes ir tādas, par kurām nekad neiztēlotos, ka tas var sāpēt, bet sāp.
Reinis Boters: Tāpat ir materiāls no īstas universitātes sanāksmes, pareizi?
Klāvs Mellis: Jā.
Praktiski visa augstskolas daļa ir stenogramma no īstas problēmas.
Ojārs Rubenis: Kā jūs to rakstījāt? Tu rakstīji vai Ance rakstīja, vai jūs visi kopā rakstījāt?
Ance Strazda: Mēs ar Klāvu rakstījām. Sākumā mēs sadalījām pa kategorijām, tad atradām, kas ir tas, kas varētu būt noderīgs, tad salikām to atsevišķos segmentos un tad tas viss kaut kā tika...
Klāvs Mellis: Lai arī liekas baigi pārspīlēts, lielākoties tas ir samērā dokumentāls, pats tāds kā verbatim [no latīņu valodas "vārds vārdā" – red.] teātris, jo tur ir ļoti, ļoti daudz ņemts no dzīves.
Ojārs Rubenis: Bet stāstus, sižetus jūs izvēlējāties pēc principa, ka tas, ko jūs izlasījāt, jums likās jocīgi vai nepieņemami šajā gadsimtā, šajā laikā, vai arī pēc tā, kam jūs paši esat izgājuši cauri?
Ance Strazda: Mums bija sajūta, ka nespēja ieviest pārmaiņas ir tā konstantā cīņa, ko izraisa tie paši cilvēki, kuri ir esošajā situācijā.
Visi mazie fragmenti gan skolā, gan bērnudārzā, gan augstskolā kaut kādā mērā rāda to, kā cilvēki, kuri ir iekšā šajā mazajā sistēmā, cīnās pret to, lai kaut kas mainītos, kaut gan viņi it kā grib, lai kaut kas mainās.
Ojārs Rubenis: Šis caurviju tēls – Gundega, ja?
Reinis Boters: Asnāte.
Klāvs Mellis: Nē, Gunita.
Reinis Boters: Gunita, jā. (visi smejas)
Āris Matesovičs: Asnāte ir cits tēls. (smejas)
Ojārs Rubenis: Gunita, jā! Vai jūs speciāli ielikāt, ka šis tēls iet cauri visam laikam?
Reinis Boters: Viens ļaunais. (smejas)
Ance Strazda: Gunitas tēls ir kaut kas viens, kas vienmēr tiek vainots, īpaši nav redzams, nav saprotams, kas tas ir, bet kāds taču ir jāvaino.
Āris Matesovičs: Kāds vienmēr ir vainīgs.
Ojārs Rubenis: Un tā bija šī audzinātāja, skolotāja, rektore. Tātad jūs uzlikāt akcentu nevis uz vecākiem, kuri patiesībā ir ļoti līdzatbildīgi par visu, lai neteiktu vairāk, bet uz izglītības sistēmu un vienu konkrētu personu. Kāpēc?
Klāvs Mellis: Ne gluži. Zini kā, tā izrāde bija tiešām sen un es to neesmu noskatījies. (visi smejas) Pirmajā daļā tēli, kas darbojas uz skatuves, ir vecāki, pēc tam tie ir skolotāji, tad paši skolēni un beigās tas visaugstākais, kas ir – rektorāts. Mūsu izrādē visas šīs sabiedrības grupiņas kuļas ap sevi. Tas, par ko izrādē tiešām ļoti maz tiek runāts, par ko gandrīz vispār nerunā, ir tieši izglītība. Bērna izglītošanai vajadzētu būt šīs ārprātīgi milzīgās sistēmas gala rezultātam, bet par to tur ir vismazāk. Visvairāk ir par iekšējo cīņu katram savā mazajā zupiņā. Un, man liekas, Gunita ir kā katalizators četrās dažādās situācijās, lai parādītu to ņemšanos pašiem ap sevi.
Ojārs Rubenis: Nekautrs jautājums – jūs visi taču esat pēcatmodas bērni, vai ne?
Reinis Boters un Āris Matesovičs: Jā.
Klāvs Mellis: Es esmu astoņdesmit devītais.
Ojārs Rubenis: A, tu esi tāds pavecs, izrādās. (visi smejas) Kādas ir bijušas jūsu lielākās sāpes, tieši domājot par izglītības sistēmu, un ko jūs gribat pateikt ne jau tikai skatītājiem, kuri saprot, ka kaut kas ir baigā bietē, bet vecākiem, kuri bērnu iet skolā, bērnudārzā un augstskolu pasniedzējiem? Kāda ir jūsu pašu pieredze izglītības sistēmā? Vai kaut kas izrādē ir balstīts uz jūsu personīgo sāpi?
Reinis Boters: Tas, ko es atceros no savas izglītības – visvairāk sāp tas, ka tu netiec novērtēts kā personība, ka tevi grib ielikt kaut kādā rāmī un izveidot par piederīgu vai atbilstošu kaut kādai konkrētai sistēmai. Vienmēr atmiņā paliek tieši tie pasniedzēji, kas saskata tevī to, kas nav citos un izceļ to; viņi neliek tev pilnīgi mainīties un iet pret savām sajūtām, bet ļauj strādāt ar tām vērtībām vai spējām, kas tev ir.
Ojārs Rubenis: Vai tu runā par laikposmu, sākot no skolas līdz augstskolai?
Reinis Boters: Es runāju vispār. Man šķiet, ka tas ir jau sākot no bērnudārza, kurā es negāju. (visi smejas) Protams, ka visvairāk tu par to domā augstskolā, kad tu vispār sāc analizēt informāciju, ko tev dod un ko tev no tās vajag vai nevajag. Bet tā sajūta ir palikusi arī par vidusskolu un pamatskolu, ka tad,
kad pasniedzējs uz tevi paskatās kā uz personību un saskata tevī stiprās puses un ļauj tās izmantot – tas ir vislabākais.
Ojārs Rubenis: Pārējiem?
Ance Strazda: Mēs esam diezgan daudz runājuši par pieredzi skolā. Es esmu...
Ojārs Rubenis: Bet ne ar mani! (smejas)
Ance Strazda: Nu jā. Savā nodabā es esmu mainījusi skolas diezgan daudz – gan augstskolas, gan pamatskolas, gan vidusskolas – un man no tām visām patikusi ir tikai viena. Man vispār kopumā liekas... Man ir krustbērni, viņi ir maziņi un forši, un ja man jāiztēlojas, ka viņi tiks sūtīti skolā, man liekas, ka tas būs drausmīgākais, kas ar viņiem notiks. Man tiešām no sirds ir tieši tāda sajūta, ka skola ir briesmīga, agresīva, ļauna vieta, kur tevi nomoka. Dažiem sanāk un viņi tādi priecīgāki tiek no turienes ārā, bet daži tiek ārā ļoti bēdīgi un tad tu visu atlikušo mūžu centies ar to tikt galā. Man ir tāda sajūta.
Āris Matesovičs: Es domāju, ka Ance mēģina pateikt, ka tur ir tādi mazie džungļi, kur tu iemācies pirmos džungļu noteikumus, pirms tu nonāc lielajos dzīves džungļos.
Reinis Boters: Ance, bet kas tev patika tajā skolā, kas tev patika?
Ance Strazda: Tie bija Rozentāļi. Man kopumā liekas, ka tā bija...
Klāvs Mellis: Tā bija kaut kādā ziņā kā sanatorija. (visi smejas)
Ance Strazda: Tāda kā palīgskola, sanatorija pēc tam, kad tu esi ticis tik tālu. (visi smejas)
Klāvs Mellis: Tā nav atrisināma problēma droši vien, ka pamatskola, vidusskola, vispārizglītojošās skolas ir tāda vieta, kur tu tiec iemests kopā ar cilvēkiem, ar kuriem tev ļoti iespējams ir kaut kas kopīgs, bet ļoti iespējams arī nav, un ka tā vienkārši ir ģeogrāfiskā lokācija, kur tu dzīvo, kas nosaka, ka tagad tu mācīsies klasē ar šiem 20 bērniem. Bet pēc tam tālāk, ejot augstskolā vai profenē (mūsu gadījumā Rozentāļos) un pēc tam arī darba vidē, lielākoties jau cilvēki izvērtē, kas viņiem patīk, kas viņiem sanāk un satiek sev līdzīgus cilvēkus.
Pamatskola un zināmā mērā arī vidusskola ir tā vieta, kurā tavas intereses vai spējas, vai bailes, vai prieki, vai veids, kā tu domā par pasauli satiek pilnīgi random cilvēkus, kas turpat blakus dzīvo.
Un tad tu ar viņiem vēl pavadi astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā.
Āris Matesovičs: Tādas dažādas pieredzes. Es pirmās deviņas klases mācījos Lielvārdes vidusskolā, jo es dzīvoju Lielvārdē. Kopumā man liekas, ka es varu vainot nevis skolu, bet sevi, ka es biju tāds ne baigais bandīts, bet... Skola kopumā bija laba, es biju slikts, varēju vairāk mācīties, būt labāks. Un tad savukārt es aizgāju uz skolu, kurā es domāju, ka ir teātra novirziens (jo man bija sācis interesēt teātris)....
Klāvs Mellis: Jā, es arī tur mācījos.
Ojārs Rubenis: Rīgā?
Āris Matesovičs: Jā, 64. vidusskolā. Es nebiju pietiekami attapīgs vai... Es nezinu, kur tā kļūda bija, jo izrādījās, ka teātra novirziens tur jau sen kā nebija. Beigās es aizgāju uz skolu, kurā topā bija matemātika un basketbols – divas lietas, kuras es točna nevaru. (visi smejas) Bet es gāju deju kolektīvā, tas bija bonuss. Līdz ar to es uzskatu, ka savus trīs gadus vidusskolā es ļoti sviestaini pavadīju. Es centos būt labs skolēns, bet kopumā manas intereses vispār nesakrita ar to, ko man deva šī skola.
Reinis Boters: Varbūt baigi negatīvi sanāca, bet vispār es skolu esmu arī izbaudījis. (smejas)
Ance Strazda: Vienā no maniem pēdējā laika satraucošākajiem sapņiem, kad es pamodos ar tādu brrr sajūtu, situācija bija tāda: es eju uz skolu un man ir simtprocentīga apziņa, ka no šī brīža man atkal 12 gadus uz turieni būs jāiet. Es domāju – ak dievs, tik ilgi, 12 gadus katru dienu, cik šausmīga sajūta.
Ojārs Rubenis: Es klausos jūs un mani šausmas pārņem, šermuļi. (smejas) Kur es esmu mācījies, kur mani bērni ir mācījušies un kur mani mazbērni tagad mācās... Ja jums būtu jānodefinē, ko jūs mainītu izglītības sistēmā, par ko mēs tagad ļoti daudz diskutējam, ko jūs teiktu? Kas būtu galvenais? Jo mēs visu laiku diskutējam, vai ģimenei viss tas jāsagatavo vai arī skolai. Kas būtu, pēc jūsu ļoti diferencētās pieejas, kur divi ir ļoti kardināli un divi labvēlīgāki...
Klāvs Mellis: Nē, es arī esmu ļoti labvēlīgs. (smejas) Reini?
Reinis Boters: Es nezinu, nav vienas pareizās atbildes.
Āris Matesovičs: Vai ne.
Reinis Boters: Man šķiet, un to parāda arī šī izrāde, man tā gribas domāt, ka visiem tomēr ir jāsanāk kopā un jādomā par bērnu vajadzībām; varbūt palikt malā savus uzskatus, vēlmes un cerības un domāt mazliet vairāk par pašiem bērniem un to, kā viņiem palīdzēt, nevis cīnīties savā starpā. Tā ir mana atbilde. (smejas)
Ojārs Rubenis: Vēl kāds?
Klāvs Mellis: Es negribu kaut ko baigi stulbu pateikt. (visi smejas) Tāpēc jau mēs taisām tās izrādes – lai nav jārunā. (visi smejas)
Ojārs Rubenis: Man ļoti patika, kā kritiķe Zane Radzobe formulējumā par šo izrādi bija ierakstījusi: "Ciest. Paciest. Pārciest." Skatoties šo izrādi, man tas likās kā desmitniekā trāpīts definējums. Es jums gribu teikt milzīgu paldies par to, ko jūs darāt, par to, ka jūs pieskaraties būtiskām tēmām mākslinieciski precīzi, bez milzīga nosodījuma un liekot cilvēkiem domāt. Šī izrāde nu tiešām ir par ikkatru no mums, par mūsu bērniem, par mūsu izglītības sistēmu un attīstību un par to, kā jauni cilvēki to visu redz savām acīm.
