Laikmetīgā cirka un mūzikas izrāde "Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi" tapusi kopš pagājušā gada februāra četrās radošajās darbnīcās Latvijas reģionālajās koncertzālēs – Rēzeknē, Cēsīs, Liepājā un Ventspilī, kur viesojās projekta komanda, lai strādātu ar jauniešiem, kuri ikdienā apgūst mūziku vai kustību mākslu.
Projekta mākslinieciskais vadītājs, žonglieris Julians Sēters no Norvēģijas par izrādes konceptu stāsta: "Mēs sākām saspēlēties ar jauniešiem, jaucot to ar cirku un mūziku, lai redzētu, kādas idejas varētu rasties gan mums, gan viņiem. Es novēroju, ka jaunieši ir ļoti atvērti jaunu lietu pamēģināšanai, viņi ir ļoti radoši, un tas ar laiku nedaudz pazūd pieaugušajos, kad tev jau ir tas tavs viens veids, kā tu dari lietas.
Strādājot ar jauniešiem un gūstot šo jauno enerģiju, tas ir pilnībā paplašinājis manu domāšanu par to, kāda var būt mana māksla, viss šis kopējais sajukums ar mūziku un cirku."
Izrāde veidota četrās daļās, un tajā piedalās pieci cirka mākslinieki no Latvijas un Norvēģijas, pieci mūziķi no dažādiem Latvijas orķestriem, kā arī izrādē būs iespēja piedzīvot četru komponistu – Krista Auznieka, Platona Buravicka, Lindas Leimanes un Santas Ratnieces – pirmatskaņojumus skaņdarbiem, kuri tapuši, iedvesmojoties no koprades ar jauniešiem un mūzikas un cirka profesionāļiem.
Izrādes dramaturģisko koncepciju veidojusi dramaturģe Ance Muižniece. Viņa skaidro: "Izrādes nosaukums "Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi" bija ļoti izplatīta atbilde uz jautājumu, kas ir tas, kas jūs tuvos cilvēkos ļoti kaitina, bet ko jūs nesakāt, lai neizraisītu konfliktu. Un tad mēs sapratām, ka tas ir tāds punkts, kurā satiekas gan pieaugušie, gan jaunieši. Šīs tuvo radinieku attiecības un sadzīve mājās ir aktuāla visiem. Tēmas ziņā visi skaņdarbi runā par vienu un to pašu, bet tie tomēr ir četri atsevišķi gabaliņi. Pirmais skaņdarbs ir par tuvām attiecībām ģimenē, nākamais jau ir par tuvo apkārtesošo sabiedrību, kas ir, teiksim, skolas vide, tad nākamais ir jau sabiedrība un visa lielā informācijas telpa, un tad pēdējais skaņdarbs un cirka izrādes daļa ir par atgriešanos pie sevis."
Izrādē piedalās arī vijolniece Agnese Kanniņa, kura, viesojoties radošajās darbnīcās ar jauniešiem, novērojusi, ka process gan jauniešiem, gan citiem iesaistītajiem palīdzējis labāk izprast laikmetīgo mūziku.
"Mēs arī runājām par to, kas vispār ir mūzika, vai tā ir skaņa, vai mūzika ir tikai kāds piesitiens uz konkrēta instrumenta ar konkrētu skaņas augstumu. Man šķiet, ka Platons [Buravickis] Cēsīs dauzīja arī pa radiatoriem un teica – "bet šī arī ir savā ziņā mūzika un mēs pat varam noteikt skaņas augstumu"," stāsta vijolniece. "Man likās ļoti forši tas, ka jaunieši sākumā bija arī mazliet sabijušies par to, "ko mums liks darīt", [līdz viņi saprata] ka ar instrumentiem tev nevajag priekšā notis, lai izteiktu savu emociju, bet tu vari atvērt ausis un acis, skatoties uz to, ko dara kustību cilvēki. Tu vari savu emociju izteikt ar savu instrumentu, jo patiesībā instruments ir mūsu turpinājums, tie esam mēs paši, tas ir veids, kā mēs mākam izteikt sevi."
Savā pieredzē, piedaloties izrādes tapšanā, dalās arī jauniete Elizabete Sitņikova no Liepājas: "Ar cirku es biju saskārusies, tikai skatoties cirku sen bērnībā, un, ikdienā spēlējot jauniešu dramaturģijas teātrī, man likās, ka gribas pamēģināt vairāk kustību, jo vienmēr liekas, ka darbība notiek man prātā, bet prāta un ķermeņa savienojums bieži nenotiek. Izaicinājums ir arī cīnīties pret bailēm kustēties un varbūt arī reizēm izskatīties neveikli. Tā kā šī ir improvizācijas izrāde, tad diezgan reti var 100% zināt, kas notiks, un šī ir tāda vide, kur to var mēģināt."
Koncertzāles "Lielais dzintars" valdes priekšsēdētājs Timurs Tomsons skaidro, ka projekts "Mākslu laboratorija "CirqueMusique"" licis arī pārdomāt, kā uzlabotu laikmetīgās kultūras piedāvājumu jauniešu auditorijai: "Šis mums pavērš absolūti citu perspektīvu, – zinot to, ka mums ir arī lielā zāle un lielās auditorijas, mums ir vienmēr jāpadomā, kādā veidā mēs runājam ar viņiem. Vai, sastādot jauniešu programmu, mēs ņemam vērā viņu intereses, vai mēs viņus arī iesaistām šajā procesā. Liepāja 2025. gadā svinēs gan 400 gadus, gan 2027. gadā tā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, tad ir daži interesanti projekti, kas tiešām strādā ar kopienu un konkrētiem jauniešiem un bērniem, kas vēlas strādāt tieši ar mums."
Muzikālās cirka izrādes "Nevaru ciest, ka viņi ēd tik skaļi" pirmizrāde būs skatāma jau šī gada 26. aprīlī Liepājas koncertzālē "Lielais dzintars".
