Pa kādiem ceļiem un no kuras puses mūzikā īsti ienācis Raimonds Tiguls? "Mans tētis savulaik spēlēja saksofonu – tas arī bija pirmais impulss. Mājās vienmēr skanēja mūzika – vai nu ieraksti, vai arī tētis pats spēlēja,” stāsta Talsos dzimušais komponists. "Arī ainava, kurā esmu audzis – Talsu apkaimē tā ir pauguraina, savā ziņā – ir īsta pērle Latvijā."
Protams, arī Tiguļkalns ir Talsos – ļoti netālu no vietas, kur Tiguls dzīvo šobrīd. Komponists pasmaida, ka jautājumu par Tiguļkalna nosaukuma izcelsmi viņš uzklausot ne reizi vien. "Nosaukums – Tiguļkalns – šai vietai ir jau vairāk nekā simt gadu: tur reiz dzīvojuši mani senči, tur arī bijušas Tiguļu mājas. Aizpagājušā gadsimta beigās dzimta pārcēlusies uz vietu, kur dzīvojam šobrīd, taču nosaukums kalnam palicis. Talsos kopumā ir deviņi pakalni, un viens no tiem ir Tiguļkalns.”
Komponists uzskata, ka viņa muzikālais ceļš veidojies dabiski un organiski. Skolā mācījies klavierspēli, vēlāk – mūzikas teoriju un kompozīciju, ko Latvijas Mūzikas akadēmijā apguvis pie Pētera Plakida. "Kad studēju akadēmijā, ar profesoriem man ļoti patika sarunas par dzīvi.
Viens no iemesliem bija tas, ka reizēm kaut ko nebiju izdarījis, mājās kārtīgi sagatavojies, un tad nu vienmēr mēģināju vilkt uz tām sarunām.
Bet man joprojām patīk ar gudrākiem cilvēkiem vienkārši parunāt. Arī ar tēti un ģimeni man šai ziņā laimējies."
Šodien Tiguls pieder cildinātākajiem komponistiem, tālab pārsteidz viņa atzīšanās: "Esmu audzis tā, ka neviens nekad mani nav slavējis – arī tētis nekad neslavēja.
Nekad neesmu ne stutēts, ne bīdīts. Tāpēc man drusku nepatīk šībrīža tendence, ka jaunie dzied, un viņiem apkārt vesels fanu pulciņš.
Man tas liekas tik dīvaini, savā ziņā ačgārni.”
Raimonds Tiguls arī uzsver – viņa ceļu lielā mērā veidojušas spēcīgas personības. "Bērnībā tas bija radinieks – mākslas zinātnieks Jānis Borgs, kurš 80. gadu vidū no ārzemēm veda dažādus ierakstus – piemēram, Braienu Īno, kas uz mani atstāja lielu iespaidu. 80. gadu beigās, mācoties vidusskolā, laimējās nokļūt Stokholmā, kur iepazinos ar komponistu un ērģelnieku Andri Vītoliņu – viņš parādīja laikmetīgās mūzikas partitūras, kuras līdz tam nekad nebiju redzējis. Paralēli tam vienmēr mani interesējusi arī elektroniskā mūzika. Pirms vairāk nekā desmit gadiem iepazinos ar Māri Sirmo, kurš uzaicināja rakstīt korim – tas pavēra jaunu horizontu. Svarīga ir draudzība ar Noru Ikstenu – tā tapa "Lec, Saulīte" un "Dod, Dieviņi”. Tie ir cilvēki, kurus man laimējies sastapt – viņi lielā mērā veidojuši manu ceļu.”
Tiguļkalnā notiekošos koncertus Raimonds Tiguls sauc par tradīciju – koncertus šajā skaistajā vietā viņš rīko jau kopš 2012. gada, un tie allaž notiek jūnija pirmajā sestdienā. "Pārsvarā tur tiek spēlēta mana mūzika, bet katru gadu pieaicinu arī mūziķus, kas manā dzīvē īpaši, vai arī sadarbības partnerus, ar kuriem kopā esam veidojuši mūzikas ierakstus. Šogad biju uzaicinājis orķestri "Sinfonietta Rīga", Pēteri Vasku, Normundu Šnē; bija arī "Schola Cantorum Riga".
Tur parasti sabrauc draugi, koncerti notiek bez maksas, un klausītāju ik gadu sarodas aizvien vairāk. Vienmēr mums laimējas ar laiku – šogad vispār bija pasakains vakars…
Bija arī Mārtiņš Klišāns tieši pirms Dziesmu svētkiem."
Starp citu, īpašas melodijas Raimonds Tiguls sakomponējis arī speciāli nacionālās lidsabiedrības "AirBaltic" lidmašīnām. Projekts tapis par godu Latvijas valsts simtgadei, taču turpināsies arī pēc tās. Šo mūziku var dzirdēt pirms lidojuma – brīdī, kad pasažieri jau iekāpuši.
"Ideja, ka lidmašīnās varētu skanēt mūzika, man bija jau diezgan sen. Kad "AirBaltic" iegādājas jaunās lidmašīnas, kopīgi šo projektu arī īstenojām, un melodijas skanēs arī turpmāk. Tās pielāgotas gadalaikiem – kopumā ir četri motīvi, kas mainīsies saskaņā ar gadalaikiem."
Viena no Raimonda Tigula beidzamo gadu vizītkartēm ir savdabīgais hengs. "Šo instrumentu nepirku, lai spēlētu uz skatuves, bet gan meditācijai,” atklāj komponists. "To nevarēja tik viegli iegādāties, un šobrīd nevar nemaz.” Tiguls to uzgājis Šveicē – sākumā rindā uz tā iegādi bijis jāgaida ilgi – divi gadi. "Taču aizbraucu, iepazinos ar ģimeni, kura laipni man to pārdeva ārpus rindas. Kādu laiku spēlēju tikai mājās – pirmais bija skaņdarbs korim "Kamēr…” Māris Sirmais ieteicās, ka varbūt varētu te izmantot hengu. Organiski atnāca ideja, un hengs skaisti iederējās kora faktūrā. Atcerējos arī, ka man ir viens dzejolis, ko savā dzīvē esmu uzrakstījis. To var atrast manā pašā pirmajā albumā, ko tālajā 1999. gadā izdeva "Upe" – "Moonlight Sound Design". Tas ir instrumentālās mūzikas albums, ko tolaik nodēvēja par pirmo ambientās mūzikas albumu, ko vēlāk izdeva arī Vācijā. Dzejolis, kas lasāms albuma priekšvārdā, ir mans veltījums tētim. Paņēmu to un pēc vairāk nekā piecpadsmit gadiem uzrakstīju dziesmu…”
Dziesmu "Mēnessgaismas skaņu zīmējumi" dziedājis ne tikai "Kamēr…”, bet arī citi kori. Dziesma izdota arī ASV un šī gada sākumā bija iekļauta Amerikas universitāšu kora programmā. "Martā mani uzaicināja uz Karnegi zāli Ņujorkā – bija izveidots koris, kas atskaņoja šo dziesmu. Laipni tiku lūgts pats piedalīties.
Tas bija liels prieks – Ņujorkā uz leģendāras skatuves izpildīt dziesmu, kuru biju veltījis savam tētim...
Dziesma ieguva popularitāti – Amerikas kori to dzied aktīvi, hengu aizstājot vai nu ar klavierēm, vai akustisko ģitāru. Vēl arī Krievijā tā skan.”
Starp citu, tieši hengs bijis pirmais skaniskais impulss Tiguļkalna koncertiem. "Pirms gadiem astoņiem pamēģināju, un tagad to spēlēju katru reizi, lai gan mērķis nudien nav bijis to aktīvi visur spēlēt – mani uz to ir jāpierunā," pasmaida komponists.
