Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns
Sveicot komponistu Mārtiņu Braunu 70. jubilejā, Latvijas Televīzijā tapuši muzikāli īsstāsti “Dziesmas ceļš. Mārtiņš Brauns”, kuros komponista dziesmu izpildītāji dalās savos vēstījumos par zīmīgām, emocijas raisošām dziesmām.
Par dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava” kļuva 1988. gadā, kad ideja par Latvijas kā valsts atdzimšanu kļuva ticama otro reizi.
Režisors Valentīns Maculēvičs bija nolēmis Valmieras teātrī iestudēt Raiņa poēmu “Daugava”, kurai bija vajadzīgs komponists, un kāds bija ieteicis Mārtiņu Braunu. Izrādē dziesmu dziedāja Valdemārs Karpačs, kurš fināla vārdu “Tēvs” burtiski izkliedza, tas lika publikai celties kājās. Izrādei, pateicoties arī sabiedrībā valdošajam noskaņojumam, bija lieli panākumi. Tās vēstījums Atmodas laika skatītājam bija skaidrs.
Vienlaicīgi savu darbību tikko bija sācis arī kamerkoris “Sindi putnu dārzs”. “Mēs toreiz bijām trīs “B”,” stāsta kordiriģents, filozofijas doktors Ivars Bērziņš, “Mārtiņš Brauns, Uģis Brikmanis, Ivars Bērziņš, mēs izveidojām šo kori, jo mūs fascinēja tolaik pasaulē aktuālie gospeļi, operas, kurā solisti nebija tikai dziedoši monumenti, bet lieliski aktieri.”
“Es atceros to laiku,” stāsta Ilona Matvejeva. “Mums bija jāskrien un jādzied, jādejo un jādzied, tupus, rāpus jādzied, Mārtiņš un Ivars gribēja ne tikai balsi, bet arī plastiku.”
Pēc Brauna operas “Eiridīke” iestudējuma koris meklēja jaunu repertuāru. Trīs “B” piestāja pie Raiņa poēmas “Daugava” un izveidoja “Daugavas” ciklu, taču poēma kamerkora repertuārā neienāca uzreiz kā veselums, bet lēnām.
“Dziedājām sākumā divas trīs dziesmas un sapratām, ka tās uzrunā publiku,” stāsta Ivars Bērziņš.
“Pat vārdus nesaprazdami, Somijā, Izraēlā un citviet klausītāji pēc dziesmas “Saule, Pērkons, Daugava” cēlās kājās, nemaz nerunājot par latviešiem, kas skaņdarbā saklausīja sev svētas tēmas.”
Ilona Matvejeva atceras: “Mums bija tāda tradīcija, ka pēc koncertiem Rīgā mēs gājām uz Brīvības pieminekli dziedāt, publika pulcējās ap mums, man likās – mūs nes uz rokām, visi bija izslāpuši, visos bija brīvības alkas.”
1989. gada Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku repertuārā diriģents Jānis Erenštreits ierosināja iekļaut arī Brauna dziesmu. Vispārējos dziesmu un deju svētkos “Saule, Pērkons, Daugava” pirmoreiz skanēja 1990. gadā.
“Kad Mežaparka Lielajā estrādē es vēl kā ārzemēs dzīvojoša latviete pirmo reizi dzirdēju “Saule, Pērkons, Daugava”, es skaidri sapratu – tagad viss būs citādi, tagad būs mums sava valsts,” saka bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. “Tas spēks, simbolisms, kora varenums deva šo pārliecību.
Un vai ir kāds, kas bez asarām acīs var šo dziesmu tādā izpildījumā noklausīties?!”
Kopš 1990. gada nav bijis Dziesmu svētku bez šīs dziesmas atskaņojuma.
“Tas bija mans svētākais mirklis, kad koris pēc pirmā izpildījuma Mežaparka estrādē sauca: “Bērziņu, Bērziņu!”,” 1990. gada dziesmu svētku notikumus atceras diriģents Ivars Bērziņš. “Atceroties “Sindi putnu dārza” šīs dziesmas izpildījumu, dziedātāja izsauca mani, un es nodiriģēju Mežaparka kopkori. Vēl šodien šo brīdi nespēju atcerēties bez asarām acīs.”
Kas šajā dziesmā ir tik īpašs, ka tā fascinē ne tikai Raiņa dzejas dēļ, bet arī muzikālā vēstījuma dēļ? “Es to uzrakstīju viegli, faktiski tādā neritmā, tur, kur bija jābūt četrām taktīm, man ir septiņas ceturtdaļas,” intuitīvi diriģējot stāsta Mārtiņš Brauns. “Taktsmērs uz četri būtu garlaicīgi, kvadrāts, bet septiņi dot tādu “uhh”. Nu nezinu, kas tur īpašs, man reiz viens ārzemnieks burtiski tulkojis dziesmu, teica:
“Jums tāda interesanta dziesma par meteoroloģiskiem apstākļiem sanākusi!” (smejas)
“Es, protams, kā diriģents zinu, ka dziesma ir septiņās ceturtdaļās rakstīta, bet ja nebūtu – nezinātu”, savu viedokli izsaka vīru kora “Gaudeamus” diriģents Ivars Cinkuss. “Bet es varu dziesmu nodiriģēt arī tā viegli uz – viens! Un vispār diriģentu aprindās dziesma tiek saukta “SPD”, jo pārāk gari ir teikt “Saule, Pērkons, Daugava”.” (smejas)
Vairākus pēdējos Vispārējos dziesmu un deju svētkus “Saule, Pērkons, Daugava” uzticēta diriģentam Romānam Vanagam, kurš spriež: “Varbūt dziesmā ir kāds “zelta griezums”, jo muzikāli tā ir ļoti vienkārša, bet koristiem tā patīk. Tā nav romantiska dziesma, tā ir patriotiska dziesma, bet vēlos uzsvērt – patriotiska vērtība, kas ir ļoti būtiski. Es šo dziesmu diriģēju arī Pasaules koru olimpiādē, kad 27 tūkstošiem koristu tā bija jāmāk. Varbūt arī no šīs olimpiādes kataloniešiem radās interese par dziesmu!”
Katalonijā 2014. gadā tā skanēja kā Katalonijas neatkarības demonstrācijas galvenā himna ar Mikela Marti i Pola dzeju. Koristi ir iemīlējuši dziesmu “Saule, Pērkons, Daugava”.
“Man tā ir kā Lāčplēsis,” saka kora “Gaudeamus” dalībnieks, afroamerikāņu izcelsmes pasniedzējs un mūziķis Džordžs Stīls.
“Es saprotu latviešus, kas vienu brīdi iestājās, lai šī dziesma būtu valsts himna, tajā ir spēks, es, to dziedot, domāju par Ameriku!”
2018. gadā "Saule, Pērkons, Daugava" ieguva pirmo vietu Radio SWH organizētajā ''LVtop100'' aptaujā. Visticamāk, tik ilgi, kamēr Latvijā notiks Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, tik ilgi arī šo dziesmu dzirdēsim Mežaparka Lielajā estrādē.
“Es vienmēr esmu Mežaparkā,” saka Mārtiņš Brauns. “Bet man nav nekādas tādas ļoti saviļņojošas emocijas, kad koris izpilda manu dziesmu. Es tā domāju.
Bet reiz man tuvinieki saka: “Tev bija asaras acīs!” Nu nevar būt, es tā nejutos! Tomēr paskatījos, ierakstu, jā ir… Nu kaut kas tur ir! Tā ir mūsu senatne, pasaka!”
