Lāčplēša stāsts arī mūsdienās nav zaudējis savu aktualitāti, to apliecināja arī cilvēku pūļi, kas vakar jau krietni pirms izrādes sākuma pulcējās Lielvārdes parkā, bruņojušies ar lietusmēteļiem un krēsliem. Gluži tāpat kā Atmodas laikā, kad Lāčplēsi dziedāja Igo, tā arī tagad svarīgi ir celt latviešu garu un pašapziņu.
"Ceļam garu atpakaļ! Latvieši – mēs esam viena tauta! Viena un vienīgā latviešu tauta pasaulē! Nepazaudējam to!" pauda dziedātājs, Lāčplēša lomas izpildītājs Atis Zviedris.
Pavadošo mūziķu sastāvā pie taustiņinstrumentiem pats rokoperas mūzikas autors Zigmars Liepiņš.
"Tas iekodētais saturs – tas nav mainījies. Nav starpības, vai 1988. vai 2023. gads. Tieši tie paši Kangari, tieši tie paši Dīterihi," sprieda komponists.
Kangara lomā Marts Kristians Kalniņš, kurš šo tēlu spēlējis arī citās rokoperas atjaunotajās versijās. Lāčplēša draugs Kangars, skaudības un godkāres vilināts, aiziet nodevības ceļu. Bet Kokneša draudzība un Laimdotas mīlestība pieceļ Lāčplēsi pat no nāves gultas. Taču arī nodevēji un ļaundari kaļ jaunus plānus, tādēļ Lāčplēša cīņa turpinās. Arvien, katrā no mums.
Šie uzsvari palikuši nemainīgi, kopš paša pirmā Lāčplēša uzveduma. Mainījusies tikai estētika, kā tas tiek pasniegts, sprieda libreta autore, dzejniece Māra Zālīte.
"Tie cikli saasinās un atslābst, bet visu laiku notiek šī Lāčplēša cīņa. Šeit mēs redzam jaunu stilistiku, kas mani iepriecina. Tas ir jauno cilvēku stils," sacīja libreta autore.
"Mēs nespēlējam! Mēs vēstām! Mēs esam vēstneši, mēs esam instrumenti. Ir runa par krustcelēm. Par izvēlēm. Krustceles ir izvēle – ko tu izvēlies.
Mēs visu laiku kā latvieši atrodamies izvēles priekšā, kā latvieši, kā savas zemes saimnieki, sava tauta esam atbildīgi," piebilda režisore Rēzija Kalniņa.
Daudzi no skatītājiem redzējuši arī iepriekšējos rokoperas uzvedumus, citiem – šis bija pirmais Lāčplēsis.
Edīte: "Viņi nav salīdzināmi ar tā laika emocijām un sajūtu, kas bija tajā laikā, jo tie bija citi apstākļi un ar tiem. Šodien mums ir cits fons, bet ļoti jauki."
Klāvs: "Nu jā – es sēdēju pašā aizmugurē, bet emocijas bija. Ļoti skaisti. Biju uz izrādi pirms 4-5 gadiem, bet tad man bija tikai 10 gadi. Tagad esmu pieaudzis un varu novērtēt vairāk, un man ļoti patika šī izrāde. Es domāju – visi man var piekrist."
Ilze: "Cik mēs īstenībā esam vareni! To mēs parādījām hokejā, Dziesmusvētkos, un šis man tagad ir trešais lielais piedzīvojums pēdējos divos mēnešos. Asaras bija acīs!"
Raimonds: "Bija super! Bijām pirms tam, nu daži nebija pirms 30 gadiem atpakaļ... Nu ļoti labi. Šis bija krāsaināks, bet tajā laikā bija savādāk. Tomēr citi laiki."
Elizabete un Elīna: "Krāšņa, man patika! Pirmīt skolā skatījāmies 1988. gada. Krāsaini. Ļoti, ļoti jautri. Balti izceļas. (..) Man patika jodi, raganas un Ziemeļmeita! Tālumā, kad gaismas spīdēja, mazie dimantiņi izcēlās. Jā un ļoti interesanti bija, kad sāka līt lietus, un tās dzeltenās gaismas visu izspīdināja."
Lāčplēša stāsts ir atgādinājums – ja kādreiz atkal nāks tumsa un ļaunums, tad laiks modināt sevī gaismu, lai Lāčplēša gars un spēks atgrieztos.
