Mūzika no cita plaukta. Par grupu «Juuk» un tās plāniem stāsta mūziķi Šubrovskis un Jansons

Tumšfolka apvienība, neraugoties uz ignoranci pašmāju komercradio, šī gada pavasarī izdoto trešo studijas albumu "Muļķa stabule" ir nospēlējusi gana daudzos koncertos. Sarunā mūziķi stāsta gan par nākotnes plāniem, par saviem mūzikas ideāliem, gan to, kāpēc krievu valodai dziesmās ir uzlikuši "gaidīšanas režīmu".

Edgars Šubrovskis: Es tagad atklāšu noslēpumu, ka mums būs mazalbums ar vairākām dziesmām, kuras raksturo tas, ka tās ir tulkotas. "No mājam cilvēks dodas prom" ir Daniila Harmsa teksts, ko mēs, pat kad rakstījām, vēl uzrakstījām ar krievu tekstu, bet tad sākās Krievijas iebrukums Ukrainā. Lai arī Harmss ir brīnišķīgs simbols tam, ko Krievija dara ne tikai ar svešiem, bet arī ar savējiem, mēs tomēr izlēmām viņu pārtulkot. Mums būs vēl pāris dziesmas, viens būs korālis par Emanuelu, būs amerikāņu pilsoņkara dziesma, ko mēs savukārt iztulkojām no angļu valodas. Tā ka vismaz triju dziesmu albumiņš būs, kas idejiski būs mazliet citādāks.

Oskar, ļauj man minēt, ka to tulkojumu no angļu valodas droši vien esi veicis tu?

Oskars Jansons: Nē, to īstenībā pamatā tulkoja Edgars. Tas sākās tā, ka mums vajadzēja izdomāt Ziemassvētku programmu. Domājot par repertuāru, es atcerējos par šo amerikāņu pilsoņkara dziesmu. Smējāmies, ka varētu to pārtulkot, ka dziesmas nosaukumu "Hard times come again no more" varētu iztulkot kā "Sūdi, vairāk nenāciet". Mēs visi sākām rēkt, un tajā brīdī, pēc kādu piecu sekunžu klusumpauzes, sapratām, ka tā ideja ir tik smieklīgi forša, ka jādara.

Par valodu runājot. Edgar, tu savulaik esi uzstājies arī kā solo dziesminieks, un tavā repertuārā bija arī dziesmas krievu valodā. Šobrīd kā tu veido repertuāru – atsakies pagaidām no dziesmām krieviski?

Edgars Šubrovskis:

Jā, šobrīd es atsakos no dziesmām krieviski. Domāju, ka ir jāpaiet laikam. Pirmkārt, Krievijai ir jāzaudē un, otrkārt, ir jāpaiet laikam un tiešām ir jāsašķirojas, kā tad mēs pret to visu attiecamies.

Joprojām tas, kas man dara prieku, ir tas, ka tie krievu mākslinieki, kurus es esmu klausījies, ka vairumā gadījumu tie, kuri man ir nākuši dzīvē līdzi, ka tie ir ļoti konkrēti nostājušies pret karu – gan "Nogu svelo" Maksims, gan Grebenščikovs. Ir arī vilšanās, teiksim, "Auktyon", tur vismaz kādi dalībnieki "Ru" patriotu maršā piedalās. Jā, šobrīd lai krievu valoda pagaida labākus laikus.

Pirms kara ļoti karsts bija vakcinācijas jautājums, un vairāki mani paziņas no mūziķu vides tā arī palika nevakcinējušies. Atceros, kādu interviju rakstīju ārpus radio, jo cilvēks nedrīkstēja te ienākt, un man ir tāda sajūta, ka mēs, vakcinētie, to kovidu jau esam aizmirsuši, bet viņi joprojām nav tikuši pāri tam dalījumam vakcinētais – nevakcinētais, tā teikt, karotītes atradās, bet aizvainojums palika. Kā jūsu vidē, jūs droši vien katrs zināt kādu nevakcinēto, vai viņi tam ir tikuši pāri, tam aizvainojumam, dalījumam?

Oskars Jansons: Man šķiet, ka man ir paveicies, jo es tādus mērenus un saprātīgus cilvēkus pazīstu abās frontēs. Tas bija tāds polarizējošs jautājums, darīt to vai nedarīt. Katrs izdara savu izvēli. Man šķiet, nav pamata domāt, ka mēs katrs tajā krīzes situācijā nemēģinājām ātri un racionāli reaģēt un darījām pēc labākās sirdsapziņas un motīviem. Tagad sakārtot tās attiecības vakcinētajiem un nevakcinētajiem savā starpā, neuzskatu, ka tas ir sarežģīti.

Edgars Šubrovskis: Es ik pa brīdim redzu, ka kāds sociālajos tīklos, piemēram, kad runa par Ukrainu, paceļ balsi un saka: jā, lūk, tagad jūs te raudat un vaimanājat, bet tad, kad tika pārkāptas cilvēktiesības Latvijā un vesela daļa tautas tika iegrūsta izmisumā, un viņiem tika atņemts viss. Domāju, ka, paskatoties uz šo salīdzinājumu, lai cik varbūt brīžiem muļķīgi būtu rīkojusies likuma vai izpildvara ar kaut kādiem ierobežojumiem, kas varbūt tiešām bija nesaprātīgi, ja cilvēks ir spējīgs salīdzināt māju bombardēšanu ar to, ka viņam uz pāris mēnešiem bija liegta ieeja lielveikalā, nenēsājot masku, piemēram, tas jau par šo cilvēku pietiekami daudz ko izsaka. Nu, es nezinu, kādā veidā es ar viņu varētu atrast kaut kādu konsensu, kaut kādu kopīgu valodu, ja viņa loģika ir šāda.

Edgara dziedātās "Ermoņiku balādītes" vārdu autors ir lietuviešu dzejnieks Antans A. Jonīns, bet mūzika, cik saprotu, Oskara sarakstīta. Godīgi sakot, stāsts par drupās sēdošo mazo ermoņiku spēlētāju man lika sariesties asarām acīs, man pašam ir dēls, un kaut kā tas rezonēja, nezinu, kāpēc… Kā jūs nonācāt pie šī dzejoļa?

Edgars Šubrovskis: Šeit ir tas gadījums, kad Oskaram bija gatava mūzika, gatavs motīvs, un es teicu: eu, atsūti, man liekas, man ir teksts. Es biju vienā Brūvera grāmatā atradis šo tulkojumu, tas ir Pētera Brūvera tulkojums. Oskars atsūtīja man to ģitāras motīvu, es uzliku virsū balsi un saku: reku, šitā. Oskars teica, ka šis teksts neder. Tad mēs lauzāmies kādu laiku, tad viņš piekrita. (smejas) Tagad raidījuma vadītājs raud, un viss kārtībā. Antanam Jonīnam (viņš ir dzīvs un pie labas veselības, sirms kungs) mēs arī aizsūtījām albumu, viņš priecīgs – divus viņa dzejoļus esam ielikuši albumā, un šis [dzejolis] viņam ir no cikla par Arčebaldu, kaut kādas sajūtas, ainas un gaidas pilsētā, kurā viņš dzīvo. Visticamāk, tas ir pats autors, kurš 70. gadu beigās padomju Viļņā, kur viņš uz tām ielām un pie tiem būvlaukumiem jautri vai bēdīgi dzīvodams staigā un sēž uz bruģa, un apcer to, ko viņš tur redz apkārt. Jā, mēs esam iepazinušies ar lietuviešu gotisko dzeju šai albumā  un vienā brīdī nonācām pie secinājuma, ka esam sarakstījuši Baltijas balādes, tādu mazu strēķīti.

Teici, ka tās ir tādas Baltijas balādes, tomēr man šķiet, ka grupai "Juuk" ar Lietuvu ir krietni vien ciešākas saiknes nekā ar Igauniju, un arī igauņu dzeja jūsu albumā "Muļķa stabule" nav atrodama. Kāpēc tieši Lietuva?

Edgars Šubrovskis: Tā bija sagadīšanās ar to Brūvera grāmatu, no kuras sākām meklēt tālāk. Vispār mums ir doma, mēs tiksimies un klausīsimies somu tautas balādes. Man ir nejauši nopirkusies plate ar kaut kādas folkekspedīcijas ierakstiem, tur pat jau būs arī igauņi. Gan jau mēs paskatīsimies arī tajā virzienā.

Ja runājam par tādu kaimiņu būšanu, tad tur arī pastāvīga salīdzināšanas nepieciešama, piemēram, re, kādi gurķi kaimiņam izauguši, nez kas tā par šķirni, un tad tur jāspriež. Mūzikas kontekstā mēs varētu spriest: re, cik Igaunijā populārs ir pankroks! Vai cik Lietuvā populāra dziesminieku kustība. Cik vispār, jūsuprāt, atšķirīga ir trīs mazo un ļoti tuvu esošo Baltijas kaimiņvalstu mūzikas scēna?

Oskars Jansons: Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka mēs visi trīs klausāmies pilnīgi vienu un to pašu.

Edgars Šubrovskis: Es drīzāk teiktu, ka šis jautājums parāda to, ka mēs pārāk maz zinām par blakus valstu mūziku, bet visādi citādi, jā, es zinu, ka Lietuvā ir spēcīgāka tāda panku scēna, no Igaunijas es zinu "Silver Sepp" un "Bambilas", tādus ansambļus, kas spēle regeju, gan pasaules mūziku. Es domātu, ka mums vajadzētu zināt vienam par otru vairāk. Laukos man skan radio "Elmar", kas ir Latvijas Radio 2 ekvivalents, un es teiktu, ka principiālas atšķirības nav.

Atgriežoties pie "Ermoņiku balādītes". Tajā izskanēja arī Dinas Skreitules spēlētā vijole. Pirms gadiem divdesmit "Hospitāļu ielai" bija dziesma "Dinas vijole". Tagad, cik saprotu, Dina muzicēšanai vismaz kopā ar "Juuk" ir pielikusi punktu, bet bez vijoles jūs tomēr neesat palikuši?

Edgars Šubrovskis: Klausoties albumu, var salīdzināt divas vijoles. Ir Dina, kura man ir sena cīņu biedrene. Viņa izlēma vairāk pievērsties savai pamatprofesijai, kas ir psihologs, likt punktu aktīvai muzicēšanai grupā. Tagad pie mums ir sena Sniedzes draudzene, profesionāle savukārt mūzikā, spēlē vairākos lielos orķestros, ir spēlējusi Liepājā, operā, Rasa Pole. Tad klausītājs, kurš grib spicēt ausi, var paņemt albumu, skatīties, kurā dziesmā kura spēlē, un salīdzināt, kā ir.

Pāris vārdi par "Juuk" jaunpienācējiem, lai gan es saprotu, ka tagad jau jūs atkal meklējat bundzinieku?

Edgars Šubrovskis: Par mūsu sastāva maiņām... Protams, cilvēki nomainās viena vai cita iemesla dēļ, mums ir nomainījušies bundzinieki: Rinaldu nomainīja Kalvis, tagad Kalvis taisās braukt dzīvot Rēzeknē, no kurienes savukārt viņam būs grūti izbraukāt. Mums ir pievienojis Ričards, jauns ģitārists, kurš arī jau divās dziesmās iespēlēja albumā ģitāru. Visi šie cilvēki, kad mēs aizejam pie Ingus Baušķenieka uz studiju, viņi ir iespēlējuši tās dziesmas, tad Ingus pēc tam, kad mēs paliekam ar viņu divatā, man saka: [atdarina Baušķenieka balsi] nu baigi jums ir paveicies ar šito džeku, baigi jums ir paveicies (smejas).

Runājot par "džekiem, ar ko jums ir paveicies", pieļauju, ka viņi ir tie, ko dēvējat par profesionāliem mūziķiem? Sevi esat albuma materiālos nodēvējuši par autodidaktiem, bet grupas radošajā trijniekā, ko veidojat jūs abi un Sniedze Prauliņa, tie autodidakti ir vairākumā…

Edgars Šubrovskis: Fifty-fifty, jo Sniedze iet tagad pēc maģistra kompozīcijā, man ir bērnu mūzikas skola klarnetītē, tā ir mana izglītība, un Oskaram ir stundas pie meistara Vanadziņa, pārējo pats samācījies. Es jau arī mūzikas skolā, piedošanu, basģitāru nemācījos tik daudz, ka es notis pazīstu. Mums dažādi līmeņi, jā, bet kā tas ir ar šitādiem dažādiem tipāžiem strādāt, tu vari Oskaram pajautāt.

Jā, Oskar, kā ir?

Oskars Jansons: Strādāt ar cilvēkiem, kuriem ir mūzikas izglītība, ir ļoti vienkārši, jo viņi saprot to visu no pusvārda. Ar pāris studentiem esmu runājis, tiem, kas patlaban mācās, ka viņiem repertuāru iemāca, bet bieži vien to mīlestību pret saturu...reizēm, tas paliek kaut kā tā otršķirīgi.

Autodidaktisms, it kā sanāk, dienas beigās ir tāds, ka tu to aiz mīlestības dari. Tāda tā sajūta.

Latvijā to, kas pārtiek no mūzikas, ir neliels skaits, kam savā ziņā var būt arī savi plusi. Piemēram, mums ir diezgan daudz no pārdošanas rādījumiem neatkarīgas mūzikas, tomēr cilvēciski ir mēģināt uzrunāt un iepatikties plašākai auditorijai. Tāpēc pajautāšu: cik jūs liekat aiz auss klausītāju reakciju uz dziesmām koncertos? Savulaik Raimonds Pauls visas programmas esot testējis koncertos, un tās dziesmas, kas neguva atsaucību, neparādījās nevienā skaņu platē. Tagad moderni ir "Spotify" dziesmu klausījumu skaits, ko vari paskatīties katrai dziesmai vai albumam, pat klausītāju vecumu un dzimumu! Diezgan smalki var izplānot to nākotnes albumu.

Edgars Šubrovskis: Mums bieži vien pēc koncertiem cilvēki ir arī teikuši, ka šo dziesmu viņš ir izdzirdējis un sapratis tikai koncertā un citu ir atradis tikai ierakstā, ka, koncertā klausoties, nu tā, bet ierakstā noklausies – o! Paula piegājiens mums nestrādā gluži. Ja mēs paskatāmies, ir sajūta, ka jau esam ielikti kaut kādā plauktā, piemēram, dziesmas "Dzejnieks" gadījumā es nevaru atrast nevienu iemeslu, kāpēc tā nevarētu skanēt arī "Radio Skonto" vai arī citur – bet viņu tur nespēlē. Tā ka, ja pat mēs izdomātu: hei, mēs tagad baigi gribam taisīt tos superhitus, es īsti neredzu tādu iemeslu to kaut kā tur spiest, man tas liekas nevajadzīgi.

Oskars Jansons: Protams, kad mēs sarakstām kādu jaunu gabalu, mēs vispirms ierakstām to dziesmu, paskatāmies uz reakcijām, kā skan. Laikam nav tā gadījies, ka mēs izpildām kādu dziesmu dzīvajā un saprotam: oj, nē, nevajadzēja šito vispār vest ārpus mēģu telpas.

Viens ideāls, uz ko es parasti virzos, ir gluži vienkārši, lai patīk maniem draugiem.

Albums "Muļķa stabule" tiks izdots arī vinilā, jau izdots kompaktdiskā, uz kura redzams fragments no Frančeskas Kirkes gleznas "Pjero rītā un vakarā". Savukārt albumā ir arī dziesma par Arlekīnu. Tā ir atsauce uz itāļu komēdijām?

Edgars Šubrovskis: Protams, Arlekīns un Pjero, abi mums šai albumā ir ietrāpījuši, muzikāli tikai Arlekīns. Pie Kirkes kundzes mēs vērsāmies, viņa mūs ar Sniedzi uzaicināja uz savu darbnīcu, parādīja katalogu, tur uz vietas mēs aprunājāmies, paskatījāmies, un tas Pjero ar savu ģīmi uzrunāja mūs. Tā kā viņai daudz tādu foršu darbu, līdzīgi kā mums, mēs arī spēlējam mūziku, kas balstās tādās diezgan klasiskās, senās lietās, mēs bieži vien liekam kaut ko savu klāt vai, drīzāk pat teiktu, mēs laižam vienkārši to caur sevi un spēlējām tā, kā šobrīd tas varētu skanēt. Un, skatoties uz Kirkes gleznām, tur jau arī ļoti bieži ir šis skaistais, klasiskais pamats, uz kā tas pēkšņi parādās – smailijs, piemēram.

Edgar, mēs jau runājām par tevi kā par solo mūziķi, to, par laimi, tu joprojām piekop. Kā ar grupu "Manta", vai kāds koncerts vēl kādreiz ir iespējams?

Edgars Šubrovskis: Šobrīd īsti nav nekāda iemesla domāt, ka tur kaut kas varētu notikt. (smejas) Visi ir pilnīgi savā pasaulē. Mākens raksta akadēmiskās mūzikas darbus un ik pa brīdim izšauj kādu popmūzikas dziesmu, ko publicē kā "Gaujarts" vai kaut kā tamlīdzīgi. Raitis Viļumovs dzīvo ar sievu vairs ne Rīgā, bet laikam Līgatnē un piekopj jau tādu ticīga cilvēka dzīvesveidu, un Upenieks Oskars šobrīd ir vairāk fotogrāfs nekā mūziķis, man šķiet.

Neiztiksim arī bez Dziesmu svētku noskaņas, tāpēc no jums katra pa vienai alternatīvās mūzikas dziesmai, kas, jūsuprāt, koru balsīs varētu izskanēt Lielajā estrādē?

Oskars Jansons: Es labprāt dzirdētu grupas "Gultā ar Fantomasu" dziesmu "Aizdomīgas debesis", ka viņa ir noaranžēta korim.

Edgars Šubrovskis: Varu papriecāties par to, kas notiek Talsos. Talsos ir uzradusies forša kopiena, kur ir kultūrvieta "Kurte", būs vēl viena, tur ir arī foršs kinoteātris, arī foršs muzejs ar foršu direktori. Es pat nezinu neko daudz par Talsu dabas takām un tamlīdzīgām lietām, bet, ja kaut kas ir jāsaka, es gribētu teikt par to, ka Talsos ir jauna kustība, jauns centrs, jauna kopiena.

Oskars Jansons: Es aizdomājos, diez vai vēl aizvien ir tie pamestie bunkuri, kuros var tikt iekšā? Es ieteiktu pa tiem pastaigāt, aiziet uz kādu ekskursiju.

Kādā "Juuk" "Facebook" ierakstā tika minēts skaitlis, cik albuma dziesmās tiek pieminēta nāve, un tas skaitlis bija diezgan ievērojams. Nāve ir visa beigas vai jauns sākums?

Edgars Šubrovskis: Nu, ja mēs runājam par kapiem, tad tā ir vieta, kur vasarā varētu būt vēsāk. Par nāvi – tas ir kaut kas neizbēgams, atliek to pieņemt, un ir ļoti dažādi veidi, kā tam varētu sagatavoties.

Oskars Jansons: Runājot par nāvi, uzreiz jārunā par dzīvi, tādēļ labāk jānodarbojas ar dzīvošanu nekā miršanu, tās ir beigas, tās nudien ir beigas.