Konkursā, kurš noslēdzies 15. septembrī, piedalījās arī divi Latvijas jaunie talanti – Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrante Brigita Čirkše un Latvijas Nacionālās operas solists Edgars Ošleja, kurš tika līdz pusfinālam. Kategorijā "Labākais koncertmeistars" balva četru pavadītājpianistu konkurencē tika piešķirta Ērikai Millerei.
Intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" operas zvaigzne Mariušs Kvečeņs atzīmē, ka mūziķa karjeras pagrieziena punkts ne vienmēr ir tikai uzvara konkursos. Tikpat nozīmīga ir dalība tajos.
Konkursos nav nepieciešams uzvarēt
Ilga Auguste: Mariuš, pavisam īsi – jūsu domas par konkursiem: nav konkursu, nav labas karjeras?
Mariušs Kvečeņs: Jaunie dziedātāji konkursus ļoti bieži uztver un izmanto kā tramplīnu, lai sāktu lielu karjeru. Pats esmu piedalījies trijos konkursos, un nevienā no tiem neesmu uzvarējis, bet gan ieguvis dažas speciālbalvas. Taču pēc piedalīšanās Belvederas konkursā tiku uzaicināts uzstāties Vīnē un tūlīt pēc tam arī Ņujorkas Metropoles operā. Tā ka
esmu pārliecināts, ka konkursi palīdz karjerai, bet tajos nav nepieciešams uzvarēt.
Jums ir jāparādās, jo konkursos vienmēr ir pietiekami daudz aģentu, māksliniecisko vadītāju, visādu ietekmīgu cilvēku, kuri jūs dzird un var piedāvāt darbu vai palīdzību, kas var būt noderīga jūsu nākotnei. Tā kā saku konkursiem "Jā," kaut arī neesmu liels to fans. Es vienmēr tajos ļoti uztraucos, tā ka saprotu arī šos jaunos cilvēkus – viņiem tas nenāk viegli, bet, kā jau teicu, mēs šobrīd dzīvojam ļoti atvērtā pasaulē. Kad es savu karjeru sāku, un tas bija pirms 30 gadiem, bija grūti dabūt vīzu, naudu, sponsorus, lai varētu kaut kur aizbraukt uz noklausīšanos. Konkursi – arī Pērnavā, kas ir tik brīnišķīga vieta – ir fantastiska izdevība ikvienam jaunam dziedātājam uzstāties prestižas žūrijas priekšā.
Ja kāds tev notic...
Jūs esat viens no žūrijas locekļiem. Kādam no šiem sešiem finālistiem, varbūt diviem, trim vai vairāk, iespējams, šis konkurss kļūs par pagrieziena punktu viņu karjerā. Ko uzskatāt par pagrieziena punktu savā karjerā?
Droši vien jau tas ir Belvederas konkurss Vīnē, kur es ieguvu Vīnes Valsts operas balvu, Hamburgas operas balvu, mediju un publikas balvu – kā redzams, tās ir daudzas speciālbalvas, bet neviena no trim galvenajām. Taču tik un tā pēc šī konkursa mani uzaicināja dziedāt Hamburgā un pēc tam Vīnē. Tur mani dzirdēja Ņujorkas aģentūras pārstāvis, kas ielūdza mani uz Metropoles operu, un ar to brīdi mana karjera sāka attīstīties ļoti strauji. Par to esmu pateicīgs arī savam mentoram Jozefam Husekam – izcilajam Hamburgas Valsts operas un Vīnes kameroperas direktoram, kurš šogad tika aizsaukts mūžībā. Viņš man ļoti ticēja un palīdzēja spert pašus pirmos starptautiskos soļus, jo es toreiz nebiju simtprocentīgi drošs ne par savu angļu, ne vācu valodu, un viņš mani ļoti atbalstīja. Tāpēc man jāpateicas debesīm, kur, iespējams, viņš šobrīd ir, ka tieši viņš darīja manu karjeru iespējamu.
Kādi bijuši maģiskākie mirkļi jūsu karjerā? Tikšanās, atklāsmes dzīvē un atklāsmes mākslā?
Tādu mirkļu un cilvēku bijis daudz. Viena no viņiem – mana fenomenālā skolotāja Renāta Skoto, kas šogad devusies aizsaulē. Viņa bija fantastiska dziedātāja un neticami laba skolotāja. Es ar viņu satikos Metropoles operā. Arī Džeimss Levains, Lučāno Pavaroti, Plasido Domingo, ar kuriem kopā dziedāju savas karjeras pašā sākumā. Lieli mirkļi man saistījušies arī ar uzvedumiem: Metropoles operas direktors Pīters Gelbs devis man iespēju dziedāt ļoti daudzos operu uzvedumos, kas rādīti kinoteātros visā pasaulē, tā ka cilvēki zina gan manu vārdu, gan arī dzirdējuši manu balsi. Nevaru nosaukt visus, jo noteikti kādu aizmirsīšu, bet manā dziedātāja dzīvē ir bijis ļoti daudz labu cilvēku, kuri ir ticējuši man, jaunam dziedātājam. Tagad arī es to cenšos darīt – palīdzot, sniedzot padomus, atbalstot un konsultējot jaunās paaudzes dziedātājus, it kā klausītos pats sevi pirms trīsdesmit gadiem, vecumā, kādā šie jaunie dziedātāji ir patlaban. Jā, daudz cilvēku, daudz apstākļu, izcilas izrādes, lieliskas skatuves: Londona, Vīne, Parīze, Madride, Ņujorkas Metropole, Čikāga, Sanfrancisko – visās šajās vietās esmu guvis un iemācījies tik daudz ko no visiem tur sastaptajiem ļaudīm, tāpēc varu teikt paldies dzīvei par to, ka tā man sagādājusi iespējas satikt tik daudz brīnišķīgu cilvēku!
Polijas princis iekaro pasauli
Kas ir bijusi jūsu sapņu loma?
Kad biju jauns, gribēju nodziedāt kaut tikai vienu izrādi kādā no lielajiem opernamiem. Vismaz vienu! Tas bija mans sapnis – vai nu Metropoles operā, vai Koventgārdenā, operteātrī "La Scala", vai Vīnē. Es biju laimīgs, jo mans sapnis piepildījās ar uzviju, un šajos operteātros es varēju dziedāt daudzkārt. Bet manas sapņu lomas karjeras pirmsākumos bija Dons Žuans un Jevgeņijs Oņegins. Vēlāk manām sapņu operām pievienojās Karola Šimanovska "Karalis Rodžers" un Verdi "Dons Karloss", kurā dziedāju Rodrigo. Šīs divas operas man bija vienkārši fantastiska pieredze!
Kad pirmo reizi dziedāju Šimanovska "Karali Rodžeru" Parīzē, pēc pirmizrādes devos mājās un gandrīz pakļuvu zem mašīnas riteņiem! Un ne jau tāpēc, ka būtu lietojis par daudz alkohola: biju tik ļoti pārņemts ar savu lomu, mūziku un režiju, ka neievēroju neko sev apkārt, arī ne luksofora sarkano gaismu.
Tik spēcīgu emocionālu iespaidu šī opera uz mani bija atstājusi.
Visas šīs lomas kā Dons Žuans, Malatesta operā "Dons Paskvāle"… (kļūst domīgs) Esmu dziedājis tikai skaistas lomas. Reiz par sevi laikrakstā "The New York Times" izlasīju, ka "Polijas princis iekaro skatuvi". Par Polijas princi mani nosauca tāpēc, ka bieži dziedāju vai nu grāfu Almavivu, vai Karali Rodžeru, vai Marķīzu de Pozu, Donu Žuanu – vienmēr šos dižciltīgos kungus. Oņeginu arī, protams, un
man ir iekšējā sajūta, ka kaut kādā ziņā šīs lomas arī ir mani veidojušas kā dziedātāju, kuram ir jārūpējas par skaistu skaņu, fenomenālu legato, par eleganci un dižciltīgumu katrā nodziedātā skaņā.
To es mācu arī jaunajiem dziedātājiem. Vienmēr viņiem saku: nekliedziet, neapraujiet skaņas, bet izdziediet tās skaistās līnijās, lai cilvēki varētu redzēt un sajust, ka viņus uzrunā sevišķa, nevis ikdienišķa persona. Reiz viena mana skolotāja Krakovā, pie kuras es studēju, kad man bija problēmas ar vokālo tehniku, man teica: "Mariuš, atceries, ka tev vienmēr pie tehnikas ir jānokļūst caur mūziku. Un nekad otrādi! Vissvarīgākais ir mūzika!"
Mūzika ir karaliene!
Un redziet, es esmu tās Karalis! (smaida)
Kā panākt, lai jūs dzird
Tagad esat Jauno opertalantu programmas vadītājs. Kas tā ir par programmu?
Tas nozīmē to, ka triju gadu laikā, kamēr biju Vroclavas operas mākslinieciskais vadītājs, esmu izveidojis programmu jaunajiem māksliniekiem, bet ne kā regulāru programmu. Piedāvāju šiem mūziķiem dalību koncertos un izrādēs, kas radītas tieši viņiem. Piemēram, operās "Figaro kāzas" vai "Tā dara visas" dzied tikai debitanti. Figaro, Grāfu Almavivu, Suzannu un citas lomas dzied jaunie mūziķi, kuriem nekad nav uz skatuves bijis nozīmīgo lomu.
Tas viņiem ir liels izaicinājums!
Tas ir milzīgs izaicinājums, bet iepriekšējā Klaudijas Taevas jauno operdziedātāju konkursa uzvarētāja Zuzanna Nalevajeka, piemēram, pirmo reizi manas Jauno dziedātāju programmas uzvedumā "Tā dara visas" nodziedāja savu pirmo lielo lomu – Dorabellu – Vroclavas opernamā! Pēc tam – Kerubino. Un tad šiem jaunajiem dziedātājiem ir daudz lielāka pārliecība piedalīties arī konkursos, kāpt uz skatuves, jo viņi jau zina, kā tas ir – dziedāt ar orķestri: kur viņiem jāskatās, kā jātur ķermenis, kā pārvaldīt balsi lielā zālē, kā frāzēt, jo tikai frāzējot balss paceļas pāri orķestrim.
Dažkārt jums nemaz nav lielas balss un orķestris to var vienkārši pārmākt, tāpēc jums jāzina, kā panākt, lai jūs dzird.
Šī ir fantastiska iespēja jaunajiem dziedātājiem iestudēt lielās lomas, ko es izvēlos viņiem, pārzinot, ko viņi spēj. Un tas ir arī Klaudijas Taevas vokālistu konkursa mērķis – atrast finālistu, kurš būtu gatavs lielai lomai. Galvenajai lomai no sākuma līdz beigām. Tagad, kad beidzu savu darbu Vroclavas operā, es uzsāku līdzīgu "avantūru" kā Polijā, tikai dažādās vietās. Es sāku strādāt Prāgā ar vienu no nozīmīgākajām Čehijas producentēm Alenu Kunertovu, un mēs gatavojamies lielam koncertam, kurā es dziedāšu kopā ar jaunajiem talantiem nākamā gada jūnijā. Mēs dziedāsim duetus, trio, kvartetus un plašākus ansambļus, un, no vienas puses – tā būs sava veida jauno izvešana tautās, no citas – iespēja man iepazīt labākos jaunos dziedātājus Čehijā. Esmu arī runājis ar Ervinu Šrotu un citiem pazīstamiem dziedātājiem par turpinājumu un paplašināšanos uz lielākām skatuvēm, ja iespējams, bet, ja nesanāks, tad Prāga ir lieliska vieta, kur šo ieceri īstenot.
Varbūt atbrauciet arī uz Rīgu!
Ar lielāko prieku!
Vissvarīgākais ir personība
Klaudijas Taevas konkursā piedalījās arī divi Latvijas pārstāvji. Kas viņiem un citiem, kuri nenokļuva līdz finālam, būtu nepieciešams, lai sasniegtu vēl labāku rezultātu?
Kas ir konkurss? Mēs meklējam cilvēkus, kuri ir īpaši. Tā nav tikai balss un tehnika. Tā ir harisma. Ļoti bieži man bijusi iespēja dzirdēt dziedātājus, kuriem ir skaista balss, bet jau pēc piecām klausīšanās minūtēm man sāk kļūt garlaicīgi.
Vissvarīgākais ir personība. Esiet paši. Atveriet savu sirdi, atveriet prātu un ielieciet savā balsī, jo varbūt ir pieci tūkstoši cilvēku ar skaistāku balsi, nekā tā ir vienam vai otram, vēl pieci tūkstoši ar labāku tehniku, bet varbūt ir tikai viens vai divi no visiem šiem pieciem tūkstošiem, kuri ir lieli kā personības, un šo personību var sajust momentā. Cilvēks uznāk uz skatuves, nostājas, ievelk elpu un dzied, un tad kļūst skaidrs, vai mēs šo cilvēku gribam dzirdēt vēl, kaut arī balss varbūt nav tik perfekta, vai vokālā tehnika nav pietiekami perfekta, bet ir mākslinieciskums. Jātic mākslinieciskumam, jāatrod tajā sevi un jāteic savs vārds.
Kādas ir jūsu attiecības ar Latviju un latviešu dziedātājiem?
Manas attiecības ar Latviju ir Elīna Garanča un Marina Rebeka – šīs divas cilvēciski un mākslinieciski brīnišķīgās būtnes. Vienmēr esmu laimīgs, ar viņām uzstājoties. Ar Elīnu esam dziedājuši Metropoles operā un uz citām lielām operas skatuvēm, bet tad, kad biju Vroclavas operas mākslinieciskais vadītājs, uzaicināju Marinu Rebeku uzstāties tur ar lielu solokoncertu. Viņa Vroclavas operā ir ieskaņojusi arī savu jaunāko albumu, kas tūlīt iznāks – kopā ar Vroclavas operas orķestri. Tas arī parāda, cik ļoti es šo dziedātāju apbrīnoju. Ar Elīnu, kad viņa ciemojās Vroclavas operā, aprunājāmies arī mazliet par dzīvi, par dziedāšanu, par laiku, kas skrien tik ātri, bet domāju, ka tikai pēc gadiem divdesmit mēs kā divas kādreizējās operzvaigznes varēsim apsēsties un pakavēties ilgāk atmiņās par tiem skaistajiem brīžiem, ko esam piedzīvojuši kopā. Tā kā – jā, Latvija ir maza valsts ar lielu sirdi un fantastiskiem talantiem!
