Par mūziku, filmu "Mans tētis – Intars Busulis", sadarbību un draudzību Latvijas Televīzijas raidījumā "Kultūrdeva" stāsta Intars Busulis un Kārlis Lācis.
Henrieta Verhoustinska: Sveicinu studijā divus mūziķus, Intaru Busuli un komponistu Kārli Lāci. Mūsu mājasdarbs "Kultūrdevai" bija noskatīties filmu par Intaru Busuli, bet jūsu mājasdarbs bija noskatīties filmu par Gunāru Astru. Kādas pārdomas jums ir par šo personību un arī par filmu. Kārli?
Kārlis Lācis: Filma, protams, kā laikmeta liecība ir laba. Es domāju, ka tai nepaveicās īsti ar to laiku, kurā tā iznāca. Pēdējos divus gadus situācija pasaulē un tas, ka krievu totalitārisms ir gājis tikai uz priekšu, un īstenībā tur mēs daudz briesmīgākas lietas redzam... Tā kā tas mūs vairs tik ļoti nepārsteidz, bet, protams, kā vēstures liecība tā bija jāuzņem. Viss tas vēl ir filmēts Covid-19 laikā, kas tagad jau ir pamainījies. Tā kā, jā, ir prieks par tādiem drosmīgiem cilvēkiem, kas mums ir bijuši, un lepnums.
Intars Busulis: Es filmai dodu piecas devas, noskatījos to ar baudu. Es neteiktu, ka esmu piedalījies Latvijas neatkarības kustībā, bet tajos laikos, kad bija Latvijas atmoda, mēs arī kopā ar vecākiem gājām, līmējām Repšes un Daiņa Īvāna un citus plakātus ciemu padomju kultūras namos. Ātri pielīmējām un braucām prom, vēl ar "Moksviču 412", tāpēc man bija ļoti interesanti skatīties, ka ir viens cilvēks, kurš to darīja pilnīgi citā līmenī un nebaidījās no sekām. Es piekrītu Kārlim, ka joprojām tas viss turpinās, un mēs šeit, paldies Dievam, jau esam demokrātijā un varam izteikt domas par pastāvošo varu, bet Krievijas gadījums tagad, kad tu jebko, ko pasaki, kas it kā saskan ar tavu sirdsapziņu, ka tas uzreiz it kā ir pret Krievijas varu un Krievijas armiju, tas ir… Jā, vēsture atkārtojas. Nē, vēsture turpinās.
Kārlis Lācis: Vēsture turpinās un daudz briesmīgākā veidā.
Intars Busulis: Ar pilnīgi citiem apgriezieniem, jā, un tas Covid-19 vēl filmas beigās… Nopietnas personības pieminekļa atklāšana, un cilvēki no malas, prezidenta uzrunas laikā, sāk svilpt un kliegt – nost ar špricēm, nost ar maskām. Es domāju – ārprāts, vai tad nu tiešām tam visam vajadzēja tā notikt? Briesmīgi, vienkārši briesmīgi. Tu sāc aizdomāties par pilnīgi citām lietām, un tās beigas mazliet tā atkal mani nostādīja realitātē. Bet filma patiešām jauka, man ir prieks par tik drosmīgiem cilvēkiem.
Mani filma vēl uzrunāja ar to, ka Gunārs Astra padomju laikā, kad valdīja liela izlikšanās, kad cilvēki bija pieraduši pareizi runāt, vismaz publiski, ka viņš bija brīvs. Tā viņa fantastiskā brīvība tajā laikā, kad cilvēki nebija brīvi, mani ļoti uzrunāja. Brīvība ir jaušama arī iemeslā, kādēļ mēs šeit esam tikušies. Proti, jums nāk klājā jauns albums "Spēlē savā burvju flautā", kurā šoreiz jūs esat abi divi komponisti.
Kārlis Lācis: Mēs jau vienmēr esam abi divi.
Jā, bet šoreiz ir tā proporcija ir tāda, ka Intaram ir deviņas dziesmas, bet tev ir astoņas albumā.
Kārlis Lācis: Mēs tās tā neskaitām. Gan es iejaucos viņa [dziesmās], gan viņš manās, un tur piedalās viss ansamblis.
Jūs tās radījāt kā vienotu albumu? Tad tas nebija tā, ka vienkārši ik pa laikam uzradās kāda dziesma un jūs tās likāt vienā vācelītē?
Kārlis Lācis:
Mums tā bija, un tad savācās ļoti daudz dziesmu pa vienai, kuras mēs jau izlaidām, bet tad sapratām, ka tas vairs nebūs nekāds jauns albums un ķērāmies pavisam no jauna, un radījām vēl.
Intars Busulis: Vispār vajadzēja ielikt "Saproti mani, kā gribi" arī, pavisam kaut kā aizmirsām. (Smejas.) Nu tiešām, muļķīgi!
Kārlis Lācis: Jo ar tām 17 dziesmām, kas ir albumā, ir nedaudz par maz, vai ne? (Smejas.)
Intars Busulis: Nedaudz par maz, vajadzēja vēl vienu, bet, redz, laika vairs nepietika, jo izdosim arī plati. Lai uz abām pusēm visu šo…
Plate, tas ir labi, man ir plašu atskaņotājs.
Intars Busulis: Jā, man arī ir plašu atskaņotājs. Bet kādreiz mēs tikāmies pie Kārļa, pirms "Kino", "Citāc" un "AKTs" albumu ierakstīšanas, un mēs vispār tos albumus rakstījām guļamistabā. Blakus dēls gulēja, bet Kārlis teica – dēliņ, laiks ierakstam, pietiek gulēt! Braucām ciemos, strādājām, un bija vairāk tāds radošais process. Šoreiz bija tā, ka mēs paši mājās strādājām ar savām melodijām. Protams, pēc tam Kārlis nenormāli aktīvi pieslēdzās ar aranžējumiem un producēšanu Jāņa Aišpura personā.
Kārlis Lācis: Mēs atradām un piesaistījām Jāni Aišpuru, kuram tas bija liels izaicinājums.
Kāds tieši ir viņa pienesums?
Kārlis Lācis: Viņam tas viss bija jāsavāc, jāizdomā, kā tas [izklausīsies]. Mēs piedāvājām aranžējumus, visādas versijas, bet producents ir tas, kurš liek beigās to zīmogu virsū – šitā būs.
Intars Busulis: Man liekas, ka visizaicinošāk viņam bija strādāt ar to, ko es tur piedāvāju, jo Kārlis nāk jau ar apmēram skaidru vīziju, kā tā dziesma skanēs, cik instrumentiem tur vajadzētu būt, ko tur papildināt pa balsīm un tā tālāk, bet es tur iedevu savā "GarageBand" iespēlēto un iedziedāto. Bet arī tur pa balsīm jau bija pietiekami sakarīgi. Tad viņš [Aišpurs] iznāk ārā ar savu ideju, kura ir pilnīgi savādāka, atšķirīgāka nekā tas oriģināls, ko es iesniedzu, ar jaunu skaņu.
Kārlis Lācis: Tas process katram ir dažāds. Mums tas bija interesanti, jo viņš izdara tā kā ne es, ne Intars vai mūsu ansamblis to nav darījis.
Man abu jūsu dziesmās ārkārtīgi patīk tas, ka jūs sastrādājaties ar dzejniekiem, jo šobrīd ļoti daudzi mūziķi paši raksta vārdus. Man kā filoloģei dažkārt ir to sāpīgi klausīties. Jūsu dziesmās tu, Kārli, visvairāk esi sastrādājies ar Kārli Vērdiņu, savas paaudzes dzejnieku, bet ir, protams, arī citi, ir Jānis Elsbergs un Imants Ziedonis, un Elīna Sproģe. Tu, Intar, visvairāk esi sastrādājies ar Martu Pujātu. Kā jūs atradāt šos dzejniekus? Vai viņi rakstīja jums speciāli vārdus, vai tās bija gatavas dzejas, ko jūs paņēmāt?
Kārlis Lācis: Īstenībā jau ir tā, ka jaunpienācējs ir Pujāts, vai ne?
Intars Busulis: Jaunpienācējs mūsu "Abonementa orķestra" repertuārā, jā.
Kārlis Lācis: Jo ar Vērdiņu mēs strādājam jau no paša sākuma, Elsbergu tāpat.
Intars Busulis: Ar Martu es iepazinos caur "Bujānu", caur Reini Sējānu. Jānim Šipkēvicam nebija laika, viņš jau vienmēr ir aizņemts, un tad mēs piezvanījām Martam Pujātam, un viņš vienkārši neatteica.
Kārlis Lācis: Martam ir arī tāda laba [īpašība], ka parasti dzejnieki ļoti mokās ar tekstiem, bet Marts, man liekas, māk tā ātri un trāpīgi iekļauties gan grafikos, gan izpildīt kaut kādas vēlmes, ko Intars norāda.
Intars Busulis: Bet tas nenozīmē, ka viņš štancē tekstus. Nē, viņam vienkārši ir talants ne ātri, bet kaut kā konceptuāli to dzeju novest līdz galam. Bija domstarpības par burvju flautu, vai tiešām vajadzīga tāda atskaņa. Man ļoti patīk šī atskaņa, man ļoti patīk, kā tā strādā, man patīk, ka ir tieši "spēlē savā burvju flautā", nevis...
Jā, Kaspars Zemītis lūdza pajautāt, kāpēc ir šāds gramatiski nepareizs frāzējums – spēlē savu burvju flautā?
Intars Busulis: Jā, vispirms, mīļie, labie draugi, kuri nav gājuši pūšamo instrumentu klasē, instrumentos nevis pūš, bet spēlē.
Pūš tikai pīlītes un notekcaurulēs. Instrumentos visos spēlē. It sevišķi stabule, tas ir tāds dvēseles instruments, jo tev ir tiešām jāmāk tajā flautiņā iepūst tā, lai nav par daudz, lai nav par maz, pirkstiņi jāceļ vaļā, lai ir tas diezs.
Vispār tas ir trausls instruments. Man flautas spēle, arī vijoles spēle un čells, atkarīgs laikam no brieduma, saistās ar dvēseles stīgām, kuras mēs mēģinām ar šo albumu aizskart.
Vispār man tas albums kopumā, lai gan tur ir tās dažas sievietes dzejnieces, kas rakstījušas vārdus, tomēr liekas tāds īsts veču albums. Tur ir sūdi un asinis, un..
Kārlis Lācis: Tas ir Vērdiņš, viņam ir jābūt nedaudz provokatīvam. (Smejas.)
Jā, un tur ir par viltus pozitīvismu un, ka "reizēm dzīve izmet autā, nesēdi mājās, izej tautā". Tas ir tāds riktīgs vīriešu albums. Vai jūs domājat vispār tādās kategorijās, vīrišķīgs, sievišķīgs? Vai tas ir tā nejauši sanācis?
Kārlis Lācis: Pirmkārt, jau solists ir vīrietis.
Tā ir.
Intars Busulis: Tieši tā, es tāds esmu. (Smejas.)
Kārlis Lācis: Mums no tādas vīrieša pozīcijas tas viss ir jāpozicionē, bet arī šajā albumā esam daudz centušies, lai mūsu plašajam ansamblim, ar kuru visus šos gadus kopā strādājam un mirkļiem neizvēlamies to vieglāko ceļu, piemēram, braukt uzstāties divatā, kas būtu vienkāršāk un lētāk, bet turam to lielo sastāvu, lai viņiem būtu interesanti. Muzikāli ir daudz padomāts par to, lai katram ansambļa biedram būtu ko teikt, lai būtu sava vieta tajā albumā, lai pēc tam koncertos...
Jā, to es arī novērtēju, ka ir dziesmas, kuras it kā ir dialogs starp Intaru un meitenēm.
Kārlis Lācis: Jā, jo mums tas ir svarīgi. Mēs te, intervijā, sēžam divi, bet komandā mums ir pāri pār 10 cilvēkiem, un mums ir svarīgi, lai mūsu kopējā māja brauc uz priekšu.
Intars Busulis:
Gribējās aizskart arī cilvēku garīgo pasauli, jo mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz garīga rakstura problēmu cilvēkiem, kuri netiek ar sevi galā, un visu laiku notiek tā viņu cīņa par neiekļaušanos vai par to, ka viņu nesaprot un tā tālāk.
Mēs tiešām runājām par to arī ar dzejniekiem. Nezinu, kā Kārlis runāja ar Vērdiņu, noteikti arī tieši tāpat. Arī par politisko mums ir, par asinīm un sūdiem. Mēs tiešām izrunājām to, ko gribam tajās dziesmās stāstīt, jo negribas vienkārši dziedāt par mīlu, par kuru, es uzskatu, ka jau esmu izstāstījis. Man mīlas dzīvē viss ir kārtībā ne tikai tehniski, bet arī garīgi...
Kārlis Lācis: Nav jau arī tā, ka par mīlestību mums nekā nav.
Intars Busulis: Nē, par mīlestību dziedāt man ļoti patīk, precīzi par to pilnīgi nejauši bija mūsu ar Karīnu duets. Pilnīgi ar Māras Zālītes dzeju, kura uzgūlās vienkārši perfekti melodiskajai līnijai. Negribējās vienkārši, lai dziesmas nav stāsti. Mums tās ir kā stāsti par žogiem, kuriem tev jāpārlec pāri, kuri tev ir jāpārvar ar gribasspēku vai kā savādāk, vai vienkārši jāpaprasa kādam palīdzība, kādam, kurš tiešām tev varēs palīdzēt. Par to arī ir albums, par mīlu, par visu to, kas sabiedrību satrauc.
Kārlis Lācis: Vēl mums īstenībā ir visvairāk koncertu, cik vispār jebkādai grupai Latvijā mēdz būt, man liekas, tā gada griezumā.
Tā auditorija mums ir visplašākā, no bērniem līdz mammām un vecmammām. Mums ir svarīgi katram klausītājam atrast arī viņu interesējošo dziesmu, lai katrs sev var atrast to savu.
Jūs albumu klajā laidīsiet 25. oktobrī, tad arī izziņosiet savu pavasara tūri.
Intars Busulis: Mēs ne tikai izziņosim tūri, mēs 25. oktobrī izziņosim arī to, ka mums būs koncerts 8. martā "Arēnā Rīga".
Lūk, un šajā pašā trešdienā būs arī īpašs notikums – dokumentālās filmas "Mans tētis – Intars Busulis" pirmizrāde.
Intars Busulis: Jā, visa ģimene vienkārši trīc un dreb.
Filma ir ietilpīga un pamatīga, tāds dokumentāls eposs pusotru stundu ilgs. Mani ļoti uzrunāja tas, cik godīgi un ieinteresēti tavi bērni uzdeva jautājumus gan tev, gan Raimondam Paulam, gan "Abonementa orķestrim", gan Maksimam Galkinam. Man šķita, ko lai es vispār studijā tev pajautāju pēc šādas filmas, kad tev jau ir uzdoti tādi jautājumi kā – vai tu baidies no nāves, vai tu tici Dievam. Kā tu parakstījies uz tādu avantūru, uz šādu dokumentālo filmu?
Intars Busulis: Mēs ar Edgaru Lūsiņu jau esam sen pazīstami, kopš "Tūkstoš jūdžu" laikiem, kad braucām uz Albāniju, Urāliem, Gruziju, Rumāniju. Tur mēs sapazināmies, un viņš ir viens no tādiem maniem draugiem, čomiem, ar kuru es netiekos, bet tad, kad satiekamies, viss ir kārtībā un mums pat nav jāsarunājas. Tāpat kā mums ar Kārli. Mēs netiekamie pie grila ballītēs, bet mums tas nav nepieciešams.
Kārlis Lācis: Jā,
ir jau tādi draugi, ar kuriem tu īsti nekop tās attiecības, tev viņi vienkārši ir, un tu zini, ka tu uz viņiem vari paļauties arī pēc gada un diviem. Tādi, man liekas, ir pat tādi īstāki draugi.
Intars Busulis: Jā, un mēs svinējām draugam dzimšanas dienu, mūs bija sacienājuši ar visādiem dzērieniem, no kuriem viens bija mazāk, viens vairāk sarūdzis, un tad es vienkārši pacēlu telefonu un teicu Edijam – čau, klausies, varbūt kaut ko uzfilmējam, varbūt kaut ko garāku par 10–5 minūtēm? Viņš man teica – ļauj man padomāt. Tad viņš nāca klajā ar ideju, viņš ar sieviņu bija izdomājis, ka varētu uztaisīt filmu caur bērniem. Man šī ideja likās superīga.
Kārlis Lācis: Īstenībā, kad jūs filmējāt, es vēl nesapratu tos spēles noteikumus. Man bija liels pārsteigums skatīties to filmu.
Intars Busulis: Es vienmēr esmu gribējis… Es apskaužu savus vecākus par to, ka viņi vairāk vai mazāk zina manas domas, ko es domāju par vecākiem, par viņu ieguldījumu manā dzīvē, attīstībā un tā tālāk. Es vienmēr esmu sapņojis, ja mani bērni nenodarbosies ar mūziku vai publisko darbu, kur nebūs ne interviju nekā, kā es uzzināšu, ko mani bērni par mani domā?
Šī bija vienkārši unikāla iespēja arī man, vairāk vai mazāk saprast bērnu domas par tēti. Tas man šķita ļoti unikāli.
Mani uzrunāja viena tēze, ko tavs dēls Lenijs filmā pateica, ka tev tas smaids un mūžīgā aktivitāte, mūžīgais prieks tavā sejā, kā tā savā ziņā ir maska, aiz kuras tu noslēpies. Tad man ir jautājums jums abiem, cik lielā mērā skatuves un publiskais tēls paģēr būt pašam, bet cik lielā mērā tomēr ir jāuzliek maska?
Kārlis Lācis: Jā, es arī Intaru apbrīnoju, es tomēr atļaujos..
Būt nīgrāks?
Kārlis Lācis: Gan būt nīgrāks, gan tā, bet Intars, es zinu, cik viņam citreiz ir grūti, es redzu viņa grafiku savā kalendārā, un citreiz tas ir nežēlīgs, bet tas, kā viņš māk uzlikt šo te...
Intars Busulis: Labā nozīmē?
Kārlis Lācis: Protams, labā. Mūsu darbs to paģēr – būt ar visiem laipnam, būt iejūtīgam, tā ir īstenībā pati galvenā tava lieta.
Intars Busulis: Varbūt mazliet es piekrītu tam, ka tas kaut ko paģēr, bet tagad mēs arī runājam publiskā pasākumā, ļoti nopietnā, raidījumā "Kultūrdeva", kuru cilvēki, kas zina, kas ir mūzika, skatīsies, – es jūtos ļoti labi kopā ar labiem cilvēkiem, un tas jau amortizē visu to situāciju. Tā maska manā gadījumā ir minimāla. Es jūtos tiešām ļoti labi šādās reizēs, jo man tas patīk. Mājās varbūt es paskumstu šad tad, bet tad, kad esmu viens pats, un man bieži ir tāda iespēja, es varu aiziet uz kurtuvi, ielikt malku..
Kārlis Lācis: Bieži tev tādas iespējas nav, jo tu visu laiku strādā.
Intars Busulis: Bet kas tad tas par darbu? Vai tad tas ir normāls darbs? Tā jau ir tikai mūzika, mēs jau tikai ballējamies, tikai dziedam dziesmiņas. (Smejas.)
Kārli, filmā Intars saka, ka jūs esat draugi. Mēs noskaidrojām, ka jūs negrilējat tik bieži kopā, bet jūs esat draugi. Vai tas ir svarīgi? Vai vispār mūzikā ir iespējams ilgstoši sadarboties ar cilvēkiem, ar kuriem nesanāk kļūt tuviem cilvēciski?
Kārlis Lācis: Mums, pirmkārt, ir ļoti liela cieņa vienam pret otru, mēs pietiekoši ilgu laiku ejam vienu ceļu kopā.
Cik ilgu?
Kārlis Lācis: Kopš kāda 2006., 2007. gada. Protams, mēs esam auguši. Ar laiku jau tu kļūsti gudrāks un saproti, ka katram ir kādi emocionālas izpausmes mirkļi. Es varu sadusmoties uz viņu, un viņš uz mani, bet mēs ļoti turam sevi rokās. Gan es zinu viņa vērtību savā dzīvē, gan viņš zina manējo savā.
Intars Busulis: Pilnīgi precīzi.
Kārlis Lācis:
Kompromisi jau dzīvē un arī ģimenē ir liela māksla, un man ir prieks, ka mēs nepārmetam, vismaz cenšamies nepārmest viens otram, bet cenšamies atbalstīt.
Intars Busulis: Es nekad savas dziesmas nesaucu par savām. Es pat nezinu, kā to izteikt, jo tiešam – ne viens es karotājs, ir vesela komanda, un ir, protams, visam pāri Kārlis.
