Māra Miķelsone pauž savu sajūsmu par pieredzi jauniešu simfonisko orķestru "Schleswig-Holstein Festivalorchester" un "Gustav Mahler Jugendorchester" sastāvos: "Man bija tā laime spēlēt Marisa Jansona vadībā, kad man bija 18 gadu. Spēlējām Brāmsa Ceturto simfoniju un Musorgska "Izstādes gleznas". Vēl atceros to īpašo sajūtu, kad viņš mēģinājumā vai koncertā uznāca uz skatuves, un mēs visi viņu mīlējām. To nevar izskaidrot.
Orķestris ir vienots organisms, un tas ir ļoti jūtīgs uz to, kas notiek tā priekšā. Tur šī ķīmija bija acumirklī. Tās man ir vienas no labākajām atmiņām."
"Ar Klaudio Abado spēlējām "Parsifālu" Edinburgas operā un "Royal Albert Hall" Ravela Klavierkoncertu ar solisti Martu Argeriču. Bija brīži, kad sēdēju uz skatuves un domāju – šī laikam ir kulminācija manā orķestra karjerā, kaut man bija tikai 20 gadu," pasmaida vijolniece.
"Mums bija skolotāji, kas mūs mācīja orķestra programmas sagatavošanas laikā. Otrajām vijolēm bija ļoti jauks austrāliešu vijolnieks Stenlijs Dodss no "Berlīnes filharmoniķiem". Viņš teica: "Vēlāk karjerā, kad būsiet izklīduši pa dažādiem pasaules orķestriem, jums dažreiz būs grūti un liela nostalģija pēc šī laika".
Kā lai saglabā entuziasmu un mūzikas mīlestību, lai neiestātos rutīna un nožēla, ka nu jau nekad vairs nebūs tik labi, kā tas bija?
Viņš teica: "Iedomājieties, ka jums jakas kabatā ir maza dārglietu lādīte, un jūs tajā ieliekat atmiņas no, teiksim, šīs vasaras, šiem koncertiem. Tad, kad jums paliek skumji un liekas, ka viss vairs nav tik skaisti, atveriet un pasmaržojiet tās atmiņas, lai tās jums dod spēku un entuziasmu." Protams, orķestra mūziķiem mēdz gadīties arī ne tik labs diriģents vai programma, ko negribi spēlēt. Es toreiz liku viņa vārdus aiz auss," saka Māra Miķelsone.
