Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā atmiņās par savu skolotāju dalās viņas audzēkņi Irma Pavāre, Jūlija Vasiļjeva un Rihards Millers. Komponists Arturs Maskats atceras, kā Anita Garanča vokālās prasmes slīpējusi aktieriem Dailes teātrī un arī jaunajiem dziedātājiem Latvijas Nacionālajā operā. Viņš arī rakstījis dziesmas Anitai Garančai, kura Maskata mūzikai raksturīgos lēcienus nodēvējusi par maskatismiem. Vēl raidījumā no Latvijas Radio arhīva ārā celtas mūzikas žurnālistes Maijas Amoliņas atmiņas par to, kā kopā ar Anitu Garanču dziedāts kamerkorī "Ave Sol", bet Anitas Garančas meita, izcilā dziedātāja Elīna Garanča atzīstas, ka viņai vēl joprojām pietrūkstot sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas var mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija?
Irma Pavāre: Anita bieži smaidīja – viņa bija ļoti dzīvespriecīgs un dzīvi mīlošs cilvēks
"Atceroties Anitu, pirmais prātā nāk viņas smaids. Anita ļoti bieži smaidīja – viņa bija ļoti dzīvespriecīgs un dzīvi mīlošs cilvēks. Kad iedomājos par skolotāju, vienmēr redzu viņu smaidošu," savu skolotāju atceras Irma Pavāre. "Man šķiet, ka
Anita izbaudīja katru savas dzīves piedzīvojumu, viņai vienmēr bija interesanti. Viņa ļoti labprāt mācījās, viņa ļoti labprāt baudīja savas vasaras Skrīveros, vienmēr bija priecīga mūs, skolniekus, redzēt ciemos, un dzīvoja līdzi katram no mums.
Visur, kur Anita gāja, viņai bija vesela burzma sekotāju, kas vēlējās sasveicināties, vēlējās aprunāties, padalīties un arī palūgt padomu."
Irma Pavāre atceras, ka svētkos skolotāja un viņas audzēkņi noteikti satikušies: "Tradicionāli svinējām Ziemassvētkus un arī dzimšanas dienas, vasarās aizbraucām pie viņas uz Skrīveriem, kur palīdzējām gatavot zupu vai pusdienas, nolasīt ogas – pavadījām dienu saulainā dārzā sarunās un domu apmaiņā."
Irma Pavāre pie Anitas Garančas savu balsi skolojusi bakalauru studiju laikā – četrus gadus. "Pēc studijām turpinājām aktīvi strādāt un sazināties. Diemžēl Anita tajā laikā jau saslima, bet, neskatoties uz slimību, viņa vienmēr bija gatava mums katram palīdzēt, un, ja vien tas bija viņas spēkos, pasauca pie sevis vai strādāja operā, vai arī vienkārši telefoniski ar kādu padomu dalījās, noklausījās mūsu ierakstus un izteica savu viedokli, kas vēl ir jālabo. Viņa bija ārkārtīgi augstas raudzes profesionāle, kuras ausij nekad nepagāja garām nianses: vienmēr dabūjām dzirdēt diezgan daudz kritikas, kas bija ļoti pamatota, – tika norādīts, pie kā jāstrādā un kas jālabo. Taču vienmēr beigās, noklausoties kādu ierakstu, tika pateikts: "Bet kaut kas tajā ierakstā tomēr man ļoti patika un uzrunāja!" Pēc visa, pie kā vēl jāstrādā, viņa vienmēr arī kādu labu vārdu atrada. Protams, kad dzird daudz kritikas, liekas – ak, Dievs, neesmu gana labs, bet pēc tam ar prātu jau saproti, ka skolotājs vienmēr grib labāko no tevis dabūt laukā un lai tev izdodas."
Irma Pavāre atzīstas: "Skolotāja bija diezgan barga un strikta, un es laikam esmu viens no nedaudzajiem cilvēkiem, kas klasē nav nobirdinājis kādu asaru – laikam manī esošais kurzemnieces lepnums un spīts neļāva to darīt… Bet vokāla apgūšana un muzicēšana ir ļoti, ļoti intīms process: tajā mirklī esi ievainojams un vārdus, kas teikti no sirds un labu vēlot, mēdz uztver ar iekšēju sāpīti. Jā, kritiska viņa bija, bet – tas viss bija domāts mūsu izaugsmei. Lai arī emocionāli varbūt kādreiz tā sāpīgāk bija, pēc tam mēs ar mierīgāku prātu sapratām, ka taisnība jau vien ir – neesi izdarījis visu, ko varēji."
Tagad, ar distanci paskatoties atpakaļ uz savu studiju laiku, vai var teikt – tas nācis no Anitas Garančas? "Jā, un visvairāk es to redzu savā pedagoģiskajā darbā, strādājot ar jauniešiem Rīgas Doma kora skolā. Tagad, skatoties ar laika distanci, saprotu, ko skolotāja, kad teica vienu vai otru frāzi, bija domājusi, jo tajā mirklī, kad esi adrenalīna pārņemts un centies visu izdarīt pēc iespējas labāk, brīžiem līdz galam īsti nesaproti un neizproti, ko tieši no tevis sagaida. Pēc tam, ar laika distanci paskatoties, –
tiešām, tiešām ļoti daudzas lietas lietoju no tām, kuras lietoja skolotāja savā pedagoģiskajā darbā, un pieķeru sevi, ka brīžiem mēdzu būt striktāka, tiešāka. Lietas, ko man norādīja skolotāja, norādu arī saviem audzēkņiem un klusībā pasmejos: ja jūs zinātu, cik reižu esmu dzirdējusi šo frāzi...
Tas, kas man pašai ļoti patika, ka skolotāja pati vienmēr mācījās. Viņa savā mācību procesā nekad neapstājās mācīties – kā pasniegt, kā atrast valodu, kā likt saprast savam audzēknim, ko tieši viņa vēlas. To es pamanīju tad, kad uzreiz pēc studijām jau sāku strādāt Doma kora skolā un sāku domāt, kā pateikt jauniešiem tā, lai viņi mani pareizi saprot un izpilda sacīto. Varbūt mazliet savādākiem vārdiem nekā skolotāja, jo katram vajadzīgi savi vārdi – gan skolotājiem savi vārdi, gan arī audzēknis ne vienmēr saprot visu tieši. Esam tik dažādi, mums tā ķermeņa izjūta un iztēle ir tik ļoti dažāda, ka citreiz tu pasaki kaut ko pretēju tam, ko tu jūti, bet audzēknim tas nostrādā tieši tā, kā vajag."
Irma Pavāre pasmaida: "Nebiju vieglākais gadījums skolotājas klasē – skolotāja vienmēr meklēja, kā līdz manai saprašanai aizvest to, ko viņa grib no manis, un to es ārkārtīgi novērtēju. Viņa tiešām centās katram atrast to atslēdziņu, kura atslēdz balsi, muzikalitāti un vēlmi dziedāt.
Arī jaunu lomu apgūstot, katru reizi atceros, ko man teikusi skolotāja: kā jāstrādā ar tekstu, kā jāstrādā ar mūziku, kā jāstrādā ar elpu vai rezonansi."
Jautāta, vai Anitas Garančas balsi ierakstos ir klausījusies, dziedātāja atceras: "Pirmā reize, kad dzirdēju Anitas Garančas balsi ierakstos, bija tad, kad man pašai programmā parādījās Artura Maskata "Triptihs". Tad es meklēju ierakstus un Latvijas Radio arhīvā atradu tieši Anitas balsi. Pēc tam diezgan daudz kas dzirdēts tieši no kamermūzikas, un tad ir prieks, kad retu reizi, braucot mašīnā, pēkšņi "Klasikā" dzirdu kādu ierakstu no Anitas: tas tāds mīļš brīdis. Pasmaidu un atceros viņu ar siltu sirdi."
Elīna Garanča: Mamma bija mana pirmā recenzente, pirmā kritiķe
"Mammas aiziešana bija ārkārtīgi liels šoks un trieciens mums visiem... Viņa bija pirmā recenzente, pirmā kritiķe. Brīdī, kad pēkšņi viņas vairs nebija blakus, likās – tagad esmu pati par sevi. Savā ziņā tā bija arī tāda kā brīvības sajūta – un apziņa, ka tagad pati par sevi esmu atbildīga," intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" direktorei Gundai Vaivodei uzsver Elīna Garanča.
"Jau no paša sākuma ar mammu vienmēr bijām runājušas, ka vienam viedoklim nedrīkst akli uzticēties: man vienmēr bijuši arī citi pedagogi un citi cilvēki, pie kuriem esmu gājusi uz konsultācijām. Esmu meklējusi pedagogus arī sava repertuāra attīstībai. Mamma zināja arī par manu pašreizējo pedagogu, un deva savu svētību, tā ka zināju: viena pati nepalikšu, būs noteikti kāds, kuram uzticēties. Bet nu… Protams, ka vēl joprojām pietrūkst sajūtas, ka pēc liela koncerta vai izrādes translācijas varu mammai piezvanīt un pajautāt – nu, kā bija?"
Iztēlē sarunas ar mammu joprojām turpinās. "Mamma pati bija māksliniece. Redzot, kā šis process mājās notika un cik daudzas reizes viss ir jāatkārto, pati sev esmu kļuvusi par tādu kā cenzori: ir situācijas, kurās šķiet – vēroju un vērtēju sevi no malas. Turklāt mūsdienās jau var ierakstīt jebkuru izrādi, jebkuru koncertu un uzreiz noklausīties. Ja zinu, ka zālē būs radio vai televīzija, vienmēr pieprasu visu ģenerālmēģinājumu un skaņas pārbaužu ierakstus: klausos un mēģinu arī šādā ziņā sevi attīstīt."
Runājot par to, ka Anita Garanča īpaši daudz dziedājusi latviešu mūziku, Elīna Garanča uzsver:
"Viņai tika rakstīti daudzi pirmatskaņojumi, un es vēl joprojām atrodu dažādu komponistu notis ar ierakstu "veltījums Anitai" vai "mīļajai Anitiņai". Ir tik daudz atšķirīgu melodiju! Sāku spēlēt, klausīties un domāju – es taču šo darbu pazīstu un atceros; pilnīgi vizuāli redzu, kā mamma gatavoja koncertus, kurus viņa dziedāja visās iespējamās koncertzālēs.
Tas man pašai šobrīd ir tāds kā sentimentāls ceļojums, jo liekas, ka arī man pamazām tuvojas zīmīgs vecums un nepieciešamība būt ļoti tuvā kontaktā ar šo mūziku."
Rihards Millers: Siltums un mīļums – ar to man asociējas skolotāja Garanča
"Siltums un mīļums – ar to man skolotāja asociējas. Par visiem, kas viņas klasē nonāca, viņa uzņēmās atbildību un siltu gādību. Tāpēc arī tas siltums un mīļums ir kā pirmā asociācija, " stāsta Anitas Garančas audzēknis Rihards Millers, kurš viņas vokālajā klasē nonācis gluži nejauši.
"Pirmajā septembrī jaunie dziedātāji parasti sapulcējas operas klasē, kur tiek paziņots, kurš pie kura pasniedzēja mācīsies. Man paveicās – mani ielika pie skolotājas Garančas. Izrādās, ka bija iespēja arī rakstīt iesniegumu – ar vēlmi, pie kura skolotāja tu vēlies mācīties, un jāatzīst, ka es to pat nezināju… Kad man pateica – Rihards Millers mācīsies pie Anitas Garančas, savam kursabiedram prasīju: kura ir Anita Garanča? (smejas) Tā man bija laimīga sagadīšanās… No pirmās dienas viņa bija prasīga, bieži apstādināja un teica: nē, tas nebūs! Un paskaidroja. Taču viņa bija arī saprotoša: ja kaut kas nesanāca, Anita Garanča varēja pateikt – puisīt, tu esi jauns, tas viss ir normāli, tev elpa vēl tā nestrādā, bet pamēģini tā un tā. Parādīja priekšā, un – mēģini vēlreiz. Tas bija detalizēts darbs. Ja kaut kas nesanāca, tad apstājās, mēģināja vēlreiz un vēlreiz, un tad gājām uz priekšu. Viņai bija ļoti skaidra skaņas kvalitāte, ko viņa vēlas panākt no sava studenta. Skolotājai bija pietiekoši daudz informācijas un zināšanu, lai to arī dabūtu ārā, taču bieži vien tolaik, jāatzīst, nebiju spējīgs saprast, ko skolotāja vēlas no manis – varēju tikai pamāt ar galvu. (smejas) Vakar atradu ierakstus no mūsu nodarbībām un noklausījos dažus: šobrīd spēju saprast un iedziļināties detaļās, bet tajā brīdī tā bija viņas personības spēja – panākt no tevis vajadzīgo rezultātu.
Viņa bija arī ļoti saprotoša: ja kaut kas vokāli nesanāca pirmoreiz vai otro reizi, trešajā reizē mēs par to jau runājām, un viņa varēja arī pateikt – nu, tad tiekamies nākamreiz, kad būsi apskatījis muzikālo materiālu… Tā ka viņa varēja būt ļoti jauka, bet tajā pašā laikā – ja viņa redzēja, ka neesi savu darbu izdarījis, varēja nopietni "atrauties"."
Rihards Millers ar smaidu atceras dažas skolotājas Garančas lietotos teicienus. "Frāzes sākumu viņa salīdzināja ar iekāpšanu mašīnā: kā frāzi sāksi, ar tādu mašīnu brauksi. Vai arī – balsī jābūt metālam: cik daudz metāla būs tavā balsī, tik daudz naudas tavā kabatā. Tādas metaforas. Šobrīd es, piemēram, spēju saprast, ko nozīmē frāzes sākums: ierakstos klausoties, kā viņa demonstrēja man to priekšā, es spēju saprast, kā tas mehāniski šobrīd strādā. Lai gan brīdī, kad mācījos trešajā kursā, skolotāja aizgāja no akadēmijas, turpinājām kopā strādāt operā. Lielākais ieguvums bija viņas personība un vienkārši kopā būšana mūzikā un darbā ar vokālo mākslu."
Rihards Millers atceras vēl citas epizodes no sadarbības ar skolotāju Garanču. "Skolotāja mani sūtīja uz jogu, uz kuru es arī aizgāju. (smejas) Skolotāja mani sūtīja arī pie psihoterapeita, pie kura es neaizgāju. (smejas) (..)
Neatceros, kādā kontekstā, bet reiz viņa man paprasīja: puisīt, vai patiešām tev tas ir vajadzīgs? Viņa droši vien juta, ka mana balss nepauž īsto emociju un varbūt līdz galam nav vēlmes un entuziasma, jo ar skaistu skaņu nepietiek.
No skolotājas varēja sagaidīt arī tādus stāstus... Neatceros vairs personālijas, bet tas ir stāsts no dzīves: skolotāja strādā ar audzēkni un kļūst dusmīga, ka nav emociju. Audzēkne saka – es jūtu emocijas! Dziedu un jūtu! Un pasniedzēja atbild – govs arī jūt, bet nav māksliniece…"
Bet kas pēc šāda jautājuma – puisīt, vai tev patiešām tas ir vajadzīgs? – notiek ar jaunu dziedātāju? "Pieļauju – kā ar kuru. Emocionālāku pārņem pārdomas. Tomēr šis ir svarīgs jautājums, jo ne visi tiek līdz skatuvei. (..) Ja vēlies, tad domā, ko dari, un domā, cik daudz tajā ieguldi laiku.
Operā skolotāja bija kā otra ome. Vairāk priecājos viņu satikt, priecājos būt vienkārši kopā stundās, kad mēs strādājām. Ne tik ļoti alku iet pie skolotājas mācīties, cik vienkārši satikt viņu, jo viņas personība bija tik suģestējoša, ka bija prieks būt kopā."
Maija Amoliņa: No Anitas dziedājuma staroja seksualitāte. Vīriešus viņa pievilka kā magnēts
16 gadus Anita Garanča bija kamerkora "Ave Sol" soliste, un šo laiku atceras mūzikas žurnāliste, kordiriģente Maija Amoliņa, kura Anitu sauc par savu mīļo kolēģi.
"Spilgta, pamanāma, vētraina, temperamentīga. Spēcīga. Ļoti pievilcīga. Anitas kora zīmols bija Paula Dambja "Ar brālīti dancot gāju". Savā laikā Dambis noteikti bija atskaņotākais latviešu komponists pasaulē, jo tik daudz, cik Dambis dziedāts Anitas un mūsu balsīs... Domāju, ka sākums mums visiem bija traki aizrautīgs, jo savādāk vienkārši nevarēja būt: priekšā taču bija "trakie Kokari" šī vārda vislabākajā nozīmē, kas no visiem, no Anitas, no katra korista prasīja šausmīgi daudz. Nekādas atlaides nebija, un domāju, ka tas mums visiem, arī Anitai, devis spēku visu mūžu būt daudzveidīgiem.
Tas, ka Anita bija kora "Zvani" diriģente, viņai kā pedagoģei un arī pašai kā dziedātājai deva lielu bonusu, jo diriģents tomēr skatās mazliet citādi arī uz vokālajām lietām.
Tā trakā slodze un prasīgums, kāds bija – tas visu mūžu mūs ir pavadījis. Visos braucienos bijām tāda "slikta" kompānija: [Elga] Brahmane, [Maija] Amoliņa un [Anita] Garanča. Dzīvojām vienā istabiņā, un tā skaitījās trakākā istaba... Mēs jau neko tik šausmīgu nedarījām: varbūt bijām drusciņ vētrainākas, trokšņainākas, mazliet nesavāktākas, negribējām pielīdzināties visiem. Taču vienmēr bijām formā visos daudzajos koncertos." (..)
Vēl Maija Amoliņa uzsver: "No viņas dziedājuma staroja seksualitāte. Vīriešus viņa pievilka kā magnēts, un jebkurā kompānijā Anita vienmēr bija uzmanības centrā. Visu dullību galvenais virzītājspēks! Anita bija kora "Ave Sol" balsts – ar balsi, ar savu būtību, ar savu aizrautību un arī prasīgumu."
Arturs Maskats: Anitai piemita trakas darbaspējas un milzīga dzīvošanas aizrautība
"Trakas darbaspējas un milzīga dzīvošanas aizrautība. Tas kaut kā Anitā bija vienkopus, un ar to viņa aizrāva lielāko daļu sev apkārt esošo cilvēku, bet it īpaši mākslinieciskās dvēseles – ar tām viņa atrada kontaktu," atminas Arturs Maskats, kurš ar Anitu Garanču pirmoreiz sastapies, strādājot Dailes teātrī. "Toreiz par viņu izplatījās teiciens, kas līdz šai dienai pavada daudzu atmiņas par Anitu: ka Anita var iemācīt dziedāt gan akmeni, gan malkas pagali. Respektīvi, arī tos, kuriem tas galīgi nav dots. Anita kaut ko tur varēs izdarīt. Bieži bija tā, ka lomas dramatiskajā teātrī tika dalītas nevis pēc aktieru vokālajām spējām, bet gan pēc piederības vecumam, izskatam, psiholoģiskās piemērotības.
Savulaik režisori, pat zinot, ka izrāde būs muzikāla, neņēma īsti vērā profesionālās prasības, kas būtu vajadzīgas muzikālajai izrādei, un diezgan bieži nācās dzirdēt atrunu, ka "atnāks Anita Garanča un izdarīs, jo viņa spēj pilnīgi visu".
Ar viņas spēju izdarīt "pilnīgi visu" saskāros diezgan bieži un ļoti bieži saucu viņu palīgā, kad man kā Dailes teātra muzikālās daļas vadītājam bija kāda izrāde, kurā pie dziedāšanas bija jāliek arī nedziedoši aktieri vai arī kad man pašam nācās tādu izrādi komponēt: tad zināju, ka mans vienīgais glābiņš ir Anita Garanča. Mēs kļuvām par ļoti, ļoti labiem draugiem, un es pat nevaru pateikt, kurā brīdī tas notika pirmoreiz. Viens liels darbs, kurā bija ļoti daudz jāstrādā pie aktieru dziedāšanas, bija Anšlava Eglīša lugas "Kazanovas mētelis" uzvedums Dailes teātrī – tas laikam bija kāds 1987. vai 1988. gads, kur bija daudz manu dziesmu, kādas piecpadsmit, turklāt dažādiem sastāviem.
Daļa no galvenajiem varoņiem patiešām nedziedāja: Harijs Liepiņš nedziedāja, Lilita Ozoliņa nedziedāja, Akvelīna Līvmane nedziedāja – viņi bija izcili aktieri, bet viņi nebija dziedošie aktieri. Valentīns Skulme laikam vispār nekad nebija dziedājis – bet šeit bija izdomāts, ka viņš dziedās. To visu paveica Anita Garanča: viņa ar savu šarmu, milzīgajām darbaspējām un izcilo profesionālismu prata atvērt cilvēkus. Viņai bija dabisks pedagoģes instinkts.
Izrāde tiem laikiem iznāca ļoti, ļoti būtiska un pieprasīta, mēs to nospēlējām kādas 120 reizes. Tā bija pirmā sadarbības reize ar Anitu Dailes teātra Lielajā zālē, un arī Kārlis Auškāps, kurš bija ne tikai šīs izrādes režisors, bet tolaik arī teātra galvenais režisors, novērtēja Anitas īpašo spēku. Un tad jau mēs viņu aicinājām vēl un vēl.
Paralēli Anitai uzrakstīju arī pāris kamermūzikas ciklu: man ļoti patika Anitas balss izteiksmība. Dziesmas viņa izpildīja kopā ar savu pastāvīgo pianisti Intu Villerušu, vēlāk arī ar Venti Zilbertu. Tie bija divi cikli: viens ar Veronikas Strēlertes vārdiem, otrs – ar Aleksandra Čaka dzeju, kurā Anitu pavadīju es pats. Tai laikā viņa vēl aktīvi uzstājās kā kamerdziedātāja. Kad tagad kamermūzikas programmās dzirdu Elīnas Garančas balsi, man šad tad liekas, ka dzied Anita. Kaut kas tik tuvs un atpazīstams ir tembrā un vokālajā intuīcijā, spējā tvert tēlu. Protams, Anitai bija ko iedot savai izcilajai meitai līdzi, jo Anita jau bija vokālā pedagoģe ne tikai aktieriem – viņa bija vokālā pedagoģe Mūzikas akadēmijā, vēlāk profesore.
1996. gadā, kad sāku strādāt Andreja Žagara komandā Operā, mums nebija divu domu, ka Anita jāaicina uz turieni. Sākās jauns aplis – operas vokālā pedagoģija, kurā arī Anita izdarīja ārkārtīgi daudz. Tie, kas mācījās pie viņas, Anitu uztvēra kā savu māti, kā tas arī bija: viņa bija kā tāda piesedzēja, ierosinātāja, sīkāko nianšu pārzinātāja. Mēs zinām, ka mākslā tieši sīkās, mazās nianses būtībā reizēm nosaka visu. Viņa to visu prata pieslīpēt. Arī cilvēciski Anita bija ārkārtīgi uzmanīga pret saviem audzēkņiem.
Pedagogs topošajiem dziedātājiem ir izšķiroši svarīgs: pedagogs var kļūt par īstu mentoru, kurš atraisa audzēkni un saskata viņa balss slēptākās iespējas. Un var būt arī tā, ka vokālais pedagogs kaut kādā veidā nobeidz audzēkņa balsi. Arī tā diemžēl ir kādreiz gadījies, un pedagogam, kuram nākas šīs kļūdas labot, ir ārkārtīgi grūti. Anitai reizēm nācās labot cita pedagoga ne sevišķi labi paveikto darbu: viņai bija kaut kāda absolūtā dzirde. Viņa bieži jau pateica priekšā: šis cilvēks dziedās to un to, un nedodiet viņam to vai to – tur nekas nesanāks. Vai arī tas viņam par agru. (..) Anita prata saskatīt kāda dziedātāja potenciālu: mums, Operas vadībai, no malas tā galīgi nelikās, ka tur kaut kas tāds būs, bet viņa prata tajā pašā kora māksliniekā vai savu ceļu tikai sākušajā dziedātājā atrast to, kas tur vēl nemaz neuzrādījās. Viņai bija lieliska intuīcija."
Arturs Maskats arī uzsver, ka Anita Garanča pati bijusi izcila interprete: "Tā bija pievienotā vērtība: viņa pati ļoti mīlēja vokālo kamermūziku, sevišķi Brāmsa un Šūmaņa vokālo liriku, kas bija viņas repertuāra kodols, un vēl viņa ļoti, ļoti daudz izpildīja latviešu mūziku – par to mana īpašā pateicība viņai."
Vaicāts, vai brīžos, kad Anita Garanča dziedājusi viņa paša sacerētās dziesmas, bijušas arī kādas pārrunas, komponists atbild apstiprinoši: "Jā, jā! Lēcienus, kas manai melodikai raksturīgi, Anita nokristīja par maskatismiem. Viņa prata ar tiem tikt galā. Reiz, kad atkal ieraudzīja manu jauno kompozīciju, kas rakstīta viņas balsij, noteica: nu, te ir atkal kārtējais maskatisms – tik zemu man neviens nav rakstījis... Viņa intonatīvi ārkārtīgi precīzi prata visu to izdziedāt. Svarīgs bija arī tēls. Dzeja, ko viņa prata izdzīvot."
Jūlija Vasiļjeva: Skolotājas Garančas vārdus, balsi un acis – to nesu sev līdzi kā mazu dārgumu
Anitas Garančas kādreizējo audzēkņu vidū arī dziedātāja Jūlija Vasiļjeva. Kāds viņas atmiņās saglabājies Anitas tēls?
"Anita pati par sevi teica – es esmu jūsu vokālā mamma. Tā man arī tas palicis atmiņā. Ik reizi, kad kāpām uz skatuves, viņa teica: "Es esmu kopā ar jums!" Tā tas arī ir.
Tas, ko viņa mācīja – tehniku, muzikalitāti, visu pārējo –, tas jau nāk kopā, un es ceru, ka arī tagad viņa varbūt dzird un skatās, kas tagad notiek ar visiem mums.
Skolotāja bija strikta – tas jāatzīst –, bet tas mums iemācīja ļoti nopietnu attieksmi pret darbu. To, ka tā nav vienkārši aizraušanās, bet gan profesija, un tas ir pamatu pamats, ko nesu cauri gadiem. Operā man šobrīd rit vienpadsmitā sezona, un domāju, ka tas ir svarīgākais: kādas tehniskās lietas laika gaitā var mainīties, pieejas ir ļoti dažādas un dziedātāja dzīve ir nemitīgs mācīšanās process, bet pamata attieksme, psiholoģiskās lietas – tas ir ļoti būtiski, ka tas ielikts no paša sākuma.
Pirmajā kursā sāku mācīties, būdama vēl absolūts bērns: biju tikko pabeigusi vidusskolu un nokļuvusi nepazīstamā vidē – pirmie trīs gadi bija pārbaudes periods.
Mums gāja ļoti dažādi. Sākās ar to, ka skolotāja mani mudināja izņemt dokumentus no Mūzikas akadēmijas... Taču tas deva rūdījumu. Ja cilvēks iziet šādu pārbaudi, ja vēlēšanās nodarboties ar šo skaisto profesiju ir lielāka par savu ego vai mirkļa aizraušanos, tad viss arī notiek.
Mans pamats veidojies tur, Mūzikas akadēmijas 212. klasē, kas ir tieši pretī Operai. Katru dienu mēs tur tikāmies, un process bija kā meistardarbnīcā – strādājām pie katras nots, pie katras frāzes. Mēs vienmēr ļoti daudz spriedām arī par interpretācijām. Tajos brīžos skatījos pāri Operas kanālam un nekad neticēju, ka nonākšu Baltajā namā, bet, pateicoties lielajam darbam gan no pedagoga, gan arī no manas puses, tas ir noticis."
Vai mudinājums izņemt dokumentus radīja pārliecību, ka vokālā māksla ir ceļš, pa kuru gribētos iet? "Absolūti! Domāju, ka skolotāja to darīja speciāli – lai izraisītu vēlēšanos ne tikai eksistēt un peldēt pa straumi, bet likt klāt daudz, daudz spēka. Tas arī iemācīja pieeju profesijai, jo mēs nevaram tā vienkārši iet uz darbu, ikdienišķi kaut ko tur padarīt, tad mierīgi aiziet mājās un aizmirst par to. Tas ir dzīvesveids, tas ir ikkatru mirkli gribēšana kaut ko jauno uzzināt, attīstīties, iet, iet un iet.
Joprojām ir lietas, ko no Anitas mācītā izmantoju – tīri tehniskās un arī muzikālās, jo donnas Annas lomu, piemēram, gatavojām kopā. Man personīgi kā cilvēkam piemīt tāda rakstura īpašība, ka ļoti uzticos – ticu pedagogiem, uzticos diriģentam, režisoram. Varbūt šī paļaušanās ir daļa no veiksmes, jo esmu absolūti pārliecināta, ka Anita ir viena no profesionālākajiem pedagogiem, ar kuriem man nācies sastapties."
Arī Jūlija Vasiļjeva, tāpat kā Rihards Millers, Anitas Garančas klasē nonākusi absolūti nejauši. Tikai viņas stāsts ir citādāks. "Mūzikas akadēmijā stājos pēc parastās vidusskolas, jo līdz tam mūziku biju mācījusies vakara mūzikas skolā "Rīdze". Mana draudzene, ar kuru kopā gājām uz "Rīdzi", teica – varbūt aizejam uz akadēmiju? Pamēģinām, kādi ir tie eksāmeni, nodziedāsim un paskatīsimies, kā mūs vērtē. Aizgāju, nodziedāju, un – teikšu godīgi – visos teorētiskajos priekšmetos izgāzos. Pat negāju uzzināt eksāmenu rezultātus, jo biju pārliecināta, ka mani neuzņems, tāpēc iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē.
Kad tuvāk nāca mācību gada sākums, man piezvanīja no Mūzikas akadēmijas mācību daļas un prasīja, kāpēc nenāku kārtot dokumentus, jo mani pie sevis esot pieņēmusi profesore Garanča. Kad to izdzirdēju, sapratu, ka tas ir liktenis…
Pirmie gadi bija man grūti, jo nebija stabilas zināšanu bāzes, kas bija audzēkņiem no koledžas, Mediņskolas vai Doma kora skolas. Vajadzēja riktīgi mācīties. Taču esmu pateicīga par šādu likteņa pagriezienu, par to, ka nokļuvu tieši Anitas klasē, un arī par to, ka viss veidojās tieši tā."
Jūlija Vasiļjeva ļoti labi atceras pēdējo sarunu ar profesori Garanču. "Viņa man piezvanīja, kad gatavojos iet uz skatuves – laikam tas bija "Džanni Skiki" uzvedums. Mēs ļoti, ļoti ilgi runājām par dzīvi – par visu kaut ko... Šajā sarunā jēga varbūt pat nebija galvenā – prātā palikusi tieši gaišā sajūta pēc tās. Ir cilvēki, kuri tavā dzīvē ienāk vai paiet garām, un nekas nenotiek. Bet skolotāja Garanča uz manu dzīvi atstājusi tik lielu iespaidu, sniegusi tik lielu ieguldījumu – to sevī nesu kā mazu dārgumu, atceroties viņas vārdus, balsi un acis. Tas ir ļoti dārgi..."
