Izpārdoti koncerti dod patīkamu sajūtu ne vien mūziķiem un organizatoriem, bet arī klātesošajiem – tā ir īpaša kopienas sajūta. Tā nav nejaušība – ansis kopienu ir veidojis apzināti – sākumā vietnēs "Twitter" un "Discord". Vēlāk arī ar e-vēstuļu sarakstes starpniecību, jo rakstīt viņš māk ne vien pantus, bet arī saistītā tekstā.
Reperis ansis, bet viņš ir arī producents, bītu veidotājs, skaņu inženieris, radošais direktors ar vizionāra redzējumu.
Viņš bija viens no pirmajiem, kura albums "Balzams" kļuva par visklausītāko ierakstu pilnā garumā albuma izdošanas dienā straumēšanas vietnē "Spotify", šādi parādot, ka arī latviešu mūziķiem tas ir iespējams. Interesanti, ka šoreiz "Melnezera grāmatu" tik drīz internetā nedzirdēt – sākumā klausīšanās iespēja atvēlēta albuma vinila īpašniekiem. Cik noprotams, vinils jau koncerta dienā ir izpirkts. Šis koncerts ir zīmīgs ar albuma "Himnas" desmitgadi, kuru ansis veidoja kopā ar bītmeikeri Orioli. Šogad Oriole albumam radījis remiksa versiju. "Palladium Riga" valdīja dzimšanas dienas sajūta, un koncerta viducī spontāni publika ansim nodziedāja "Daudz baltu dieniņu".
Visu no sākuma – anša koncerta iesildītājs bija xantikvariāts, kurš arī DJ Labvēlīgais Crips, pavāra cepurē maisīja to džemu jeb radīja atbilstošo noskaņu. Skatuves centrā vertikāli bija novietots garš ekrāns, pirms kura bija paaugstinājums. Vienā sānā savu darba vietu bija iekārtojis 181h. Uz skatuves pirmo koncerta trešdaļu atradās arī reperis Amanito. Gaisotni nokaitētu padarīja sporta tērpos un bandītu cepurēs ģērbtie tēli, plastmasas atribūti kā dārza krēsli, plēves, kas plandījās kā spoki, tikmēr lielais ekrāns rādīja atbilstošas projekcijas – gan datorgrafiku, gan tiešās reportāžas no aizskatuves. Šķiet, kopā koncertā izskanēja 30 dziesmas, un to secību man neatcerēties. Bija nedaudz no visiem albumiem, tajā skaitā no miksteipa "Dekadansis", četras dziesmas no jaunās "Melnezera grāmatas", šajā vakarā ar Skuteli, Eliotu, Melikolu un Ozolu.
Koncerts bija tik piesātināts, ka katram tika kumosiņš, un arī ansis no skatuves runāja, ka šajā vakarā vajag paēst – kā saka, mūzika ir barība dvēselei.
Caur pašnoteikšanos uz atbrīvošanos – ansis savā mūzikā risina dažādus eksistenciālus jautājumus par vidi mums apkārt, par savas vietas, vērtības un spēka apzināšanos, pieskaras arī nāves tēmai. Tajā pašā laikā anša mūzikā ir arī tehniskums, sāncensības jeb sporta elements un vēlme labi pavadīt laiku. Nopietno un izklaidējošo viņš māk savīt kopā meistarīgi, radot kopējo koncerta pulsu, no kura ārā izkļūt nav iespējams. Svarīga daļa no anša daiļrades ir simbolu kods, populārākais piemērs būs viņa un rolanda če "Pīle", kas šajā koncertā bija sadraudzējusies ar putuplasta zaķi. Viens no vizuāli krāšņākajiem un arī simboliski jaudīgajiem numuriem bija anša un Ozola dziesma "Kas deg manā bākā", tikmēr ekrānos varēja vērot, kā nakts tumsā gaisa balonā uguni kurbulēja Līva Liepa. (Jāpiebilst, ka koncerta scenogrāfija veidota sadarbībā ar scenogrāfi Katrīnu Ievu.)
Un ansis zina arī to, ka Latvija ir koru mūzikas zeme, tas ir mūsu kods. 2015. gada dziesma "Pacel savu balsi" ir anša sadarbība ar Dj Monsta, kuru iedvesmojusi Plakida un Petera rakstītā kora dziesma "Ar dziesmu dzīvībā". Tagad ansis jau vairākkārt ir uzstājies uz Dziesmu svētku skatuves, un arī "Palladium" koncertā viņam pievienojās koris "Anima", un kopā viņi pat divas reizes izpildīja "Skarabeju": "[..] es rakstu/ Pats, nevis rakstu, ko prasa, jo mans sapnis ir par/ Brīvību un šis sapnis ir smags, tas reizēm slīd no pirkstiem/ Ārā, bet turu to par mata tiesu tā kā saknes un šahs."
Klausoties šo žanru robežas pārkāpumu, domāju – tas ir tikai laika jautājums, kad anša mūziku iekļaus obligātajā repertuārā, vai ne?
Sievišķību šajā nokaitētajā vakarā ienesa viešņas Evija Vēbere, Aija Andrejeva, "Violin Diivas". Evijas Vēberes un anša sadarbība dziesmā "Labs suns" bija viens no lielākajiem 2021. gada pārsteigumiem. Dziesma atklāj varas pozīcijas duālo dabu, turpinot vienu no anša tēmām par to, ka "viss kaut ko maksā". Savukārt Aija Andrejeva dzirdama anša albuma "Balzams" dziesmā "Ir pagājis ilgs laiks", ko viņi izpildīja arī šajā koncertā. Tāpat Aija pievienojās dziesmā "Avēnijas aijā", kas ir viena no anša vecākajām dziesmām, iespējams, viena no liriskākajām. Emocionāla atklāšanās ir arī dziesma "Tā nav liela māksla", kuru viņš izpildīja kopā ar ģitāristu Gintu Smuko. Transformējošs trauslums dzirdams arī dziesmā "Nav bail": "Es dzirdu: ausī čukst saule kā mūza,/ Lai nebaidāmies, jo, lai cik daudz naktī ļaunuma būtu/ rīta gaismas kūļi vienmēr esot kaut kur aiz stūra/...vajag tikai/ Pagaidīt [..]." Koncerta noslēgumā "Melnajos pantos" uz skatuves ansim pievienojās visi viesi.
Noteikti kādu esmu piemirsusi, jo šādu intensīvu koncertu vārds vārdā neatstāstīt, un tas nav vajadzīgs. Saturiski blīvā programma iedeva jaunu skatījumu uz anša daiļradi. Jo īpaši jānovērtē tas, kā ansis strādā ar savām senākajām dziesmām (bieži vien senāku daiļradi mūziķi mēdz atmest kā jaunības kļūdu, kas arī ir saprotami), bet anša gadījumā šīs senāk rakstītās dziesmas ir svarīgi stūrakmeņi kopējās izaugsmes pamatos. Kamēr tu risini mājasdarbu, atkodējot viņa simbolismu, ansis jau ir sagatavojis nākamo lēcienu, lai savā izaugsmē paceltos augstāk, padarot plašākas mūzikas iespējas arī pārējiem – saviem kolēģiem un klausītājiem.
Tālāk, augstāk, stiprāk un īstāk!
