Martuževas dziesmas ar viņas pašas un citu latviešu dzejnieku vārdiem šogad plānots izdot arī grāmatā, Egliens stāstīja Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Autogrāfs pēc ieskaņojuma".
"Dzejoļi. Garīgās elpošanas veids, bez kura laikam gan nebūtu izdzīvots. Dzejoļi lauzās uz augšu un rāvās ārup, nerūpējoties par pareizu vai nepareizu ceļu, tiem vajadzēja tikt pie lasītāja, palīdzēt veidot jaunu domāšanu, tuvināt jaunu laiku."
Tā atmiņās rakstījusi dzejniece Broņislava Martuževa.
Dzejnieces Broņislavas Martuževas (1924–2012) simtgade tika atzīmēta 2024. gada 8. aprīlī. Viņa ir vesela laikmeta leģenda, kuras dzeja nav atdalāma no viņas personības – to caurvij ticības spēks, kristīga cilvēka tīrais dzīves redzējums un patiesa tēvzemes mīlestība.
Dzejnieces simtgadi pieminot, Broņislavas dziesmas Latvijas Radio fondos ieskaņojis dziedātājs Jānis Strazdiņš un ģitārists, aranžētājs Kaspars Zemītis, bet radošā kopdarba iedvesmotājs ir bijis aktieris Mārtiņš Egliens.
Cilvēks, kuram remdeno krāsu nav
Egliens atklāja, ka ar Broņislavu iepazinies, pateicoties savas mammas, muzeoloģes un Martuževas biogrāfes Annas Eglienas darbam.
"Tas pamata stāsts ir tāds, ka mana mamma sava darba ietvaros sāka braukt pie Broņislavas ļoti daudz un bieži un sāka vākt materiālus. Tā sanāca, ka viņas ārkārtīgi, ārkārtīgi sadraudzējās, un tas vairs nebija darbs, tās jau bija attiecības. Līdz ar to, tā kā es turpat biju blakus un arī mana sieva turpat bija blakus, iznāca tā, ka mēs arī paši pie Broņislavas braucām," stāstīja Egliens.
Attiecībām kļūstot tuvākām, Eglieni Broņislavu mēdza vest arī uz Rīgu pie ārstiem vai citās darīšanās, un tā viņš iepazina viņu kā cilvēku, ne tikai kā dzejnieci.
"Tad tas nu ir viens fantastisks, fenomenāls cilvēks, kuram, ja tā var teikt, remdeno krāsu nav – vai nu ir karsts, vai ir auksts.
Ja kaut kas ļoti patīk, tad viņa var smieties... Viņa bija ārprātīgi asprātīga, viņa smējās ar tādiem smiekliem, kas aplipināja visus. Tajā pašā laikā, ja viņai nepatika kaut kas ļoti, tad nu tas bija tā, ka dārdēja, kā saka, mājas jumts, un, ja viņa dusmojās, tad pa īstam," atcerējās Egliens.
Viņš Broņislavu iepazinis aptuveni pirms 20 gadiem, pēc tam iepazinās arī ar viņas dzeju un daiļradi, un liels bija viņa atklājums, uzzinot, ka Martuževa ir ne tikai dzejniece, bet arī komponiste. Lai gan zinot, cik muzikāla ir bijusi Broņislavas ģimene un viņa pati, tas nav nekāds pārsteigums.
"Tas interesantais ir tas, ka tā Broņislava, pa dienu mājas darbus darot, komponēja savā galvā, bet to viņa savai ģimenei pasniedza.. es nezinu, kāpēc, varbūt jau ir tā grūti pateikt – es tagad sarakstīju dziesmu –, viņa tās pasniedza kā kaut kur pa pasauli sagrābātas, un visiem ļoti patika. Visi tās mācījās, nemaz nezinot, ka tās ir Broņas dziesmas. Tad tās dziesmas sāka ceļot arī ārpus mājas," stāstīja Egliens.
Milzīgs optimisms un spēks
Broņislavas dziesmās skaidri jūtami gan traģiskie notikumi, kuriem dzejniece gājusi cauri, gan viņas milzīgais spēks – kur cits būtu salūzis un vaimanājis, un raudājis, Broņislava vienmēr atrada spēku pasmaidīt, Egliens pauda.
"Viņa, piemēram, pati teica, ka tad, kad viņu izsūtīja uz Sibīriju.. Viņa teica: citus visus tur dzina tajos smagajos darbos un tā, bet man jau bija paveicies, jo man jau bija izkritusi tā laimīgā loze – nu tā tuberkuloze, un es gulēju mierīgi slimnīcā, baltos palagos un tā.
Skaidrs, ka tas bija šausmīgi grūti, bet viņa mācēja uz tām lietām skatīties ar milzīgu optimismu un milzīgu, milzīgu spēku," stāstīja Egliens.
Egliens Broņislavas – vai, kā aktieris saka, Broņas – dziesmas pēc savas mammas veiktiem balss ierakstiem fiksējis notīs, un dziesmas ar viņas pašas un citu latviešu dzejnieku vārdiem šogad plānots izdot grāmatā.
Četras no tām jaunās Kaspara Zemīša aranžijās nu ir ieskaņotas Latvijas Radio arhīvam: "Dziedi man, meitene, skaistāko dziesmu" (Broņislavas Martuževas dzeja), "Piedod man" (Leonīda Breikša dzeja), "Zvaigzne nokrita" (Veronikas Strēlertes dzeja) un "Beranžē motīvs" (Broņislavas Martuževas dzeja).
"Šīm dziesmām es varētu pat precīzus gadus pateikt, bet man liekas, ka tur apmēram trīs no viņām, izņemot "Beranžē motīvu", ir tapušas no 1942. līdz 1947. gadam. "Beranžē motīvs" ir 1980. gads. Man visas šīs četras dziesmas Zemīša un Strazdiņa interpretācijā ārkārtīgi patīk un liekas brīnišķīgas. Tur tiek atvērta atkal kaut kāda cita šķautne, kas nebija līdz tam manāma. Viņi kā izcili mākslinieki vienkārši to dara," pauda Egliens.
Paši mūziķi – Jānis Strazdiņš un Kaspars Zemītis – pauda prieku un gandarījumu par jauna balss un ģitāras dueta tapšanu.
"Martuževas dziesmās sadzirdu ne tikai dzejnieci un komponisti, bet arī filozofi, tiešām tādu dzīves gudru sievieti, kura nebaidās gan savas dziļās, gan arī reizē ļoti vienkāršās un pazīstamās sajūtas nosaukt vārdos un par tām runāt. Tas kaut kā ļoti uzrunā," pauda Zemītis.
Egliens piekrita, norādot, ka Broņislava kā cilvēks bija ļoti tieša, ļoti asa un runāja bez nevajadzīgiem kompromisiem. Šī iemesla dēļ viņa arī ļoti trāpīgi un asi varēja runāt savā dzejā.
"Es domāju, ka tas ir tas, kā mums šobrīd ārprātīgi pietrūkst. Ārprātīgi pietrūkst. Nevis tāda asa kašķēšanās vai kaut kāda aizvainošana, bet patiesa, asa viedokļa par ļoti nozīmīgām lietām gan pasaules, gan mūsu valsts kontekstā. Man šķiet, ka tāda Broņislava šajā laikā būtu ļoti, ļoti vajadzīga," atzina Egliens.
