Amnerisas lomu Elīna dēvē par savas karjeras Everestu. Pirmoreiz viņa to nodziedāja šīgada janvārī Vīnes Valsts operā, vēlāk – arī Londonas Karaliskajā operā. Pēc jauniestudējuma Berlīnē, kuru veidojis diriģents Nikola Luizoti un režisors Kaliksto Bjeito, ar Elīnu Garanču tikās Latvijas Radio 3 – "Klasika" direktore Gunda Vaivode, kura pirmizrādi vēroja klātienē.
Gunda Vaivode: Kā lasīju presē, Amnerisa ir tā loma, kuru tu labprāt ņemtu līdzi uz vientuļu salu. Tagad Amnerisai ir nākamais piepildījums. Vai sajūta ir drošāka un varbūt arī pavisam citādāka nekā pirmreizējā sajūta, kad dziedāji Vīnē?
Elīna Garanča: Varētu teikt, ka panikas stadija ir beigusies. Man jau liekas, ka cilvēkam, kas uz kaut ko ļoti iet, ilgi meklē, ilgi sevi pārliecina un tad paņem to savā rociņā, otro reizi to darīt jau ir pavisam mierīgāk un it kā drošāk. Amnerisas loma mani joprojām ārkārtīgi fascinē un man ļoti, ļoti patīk. Joprojām ir nianses, kuras es varētu izdarīt un nodziedāt arī labāk. Tas ir tāds process. Ne velti tikai pēc kādiem pieciem, sešiem gadiem vari pateikt, ka konkrētā partija jau ir iedziedāta tiktāl, lai jebkurā diennakts laikā to varētu nodziedāt. Bet pirmās bailes – ņemt savu mūža sapni rokās un piedāvāt publikai – noteikti jau ir pārgājušas.
Bija ļoti patīkami vērot, ka loma tevi ir atraisījusi tiktāl, ka jau ļoti labi vari parādīt visu savu aktierisko potenciālu. Izrādē, kuras režisors ir katalānis Kaliksto Bjeito, bija ļoti daudz dažādu zīmju, kas tika raidītas publikas virzienā. Jāsaka gan, ka izrādes beigās, kā jau Vācijā diezgan ierasti, solisti saņēma "Bravo!" saucienus, bet iestudējuma brigāde – savus "Būū!". Kas darbā ar provokatīvo režisoru bija īpatnais vai atšķirīgais?
Jā, viņš tiešām ir provokatīvs. Grūtākais bija atrast vadmotīvu visā tajā haosā, ko viņš radījis... Ir ļoti daudz skaistu skatu, daudz ideju, kas tiek raidītas publikas virzienā. Mums bija daudz jautājumu, bet ne uz visiem tika atbildēts. Varbūt arī laika trūkuma dēļ. Šī ir ārkārtīgi liela izrāde, īpaši arī kora un muzikālo iestarpinājumu dēļ, kurā mēs faktiski esam tikai kā figūras uz skatuves, un mums varbūt pietrūka galvenā vadmotīva, kā mēs iekļāvāmies visā šajā sabiedrībā un viņa konceptā. Tajā pašā laikā režisors man deva ārkārtīgi lielu brīvību. Viņš noteikti deva personāža iekšējo pasaules virzienu, gribēja redzēt, lai šis raksturs attīstās, bet izpildes veidu vai vizualizāciju atstāja manās rokās, pēc tam to nedaudz parediģējot un izmetot to, kas viņam nelikās nepieciešams, vai kaut ko arī pieliekot klāt. Šajā ziņā man ar Bjeito bija diezgan viegli sadarboties, jo viņš man ļoti uzticējās un uz mani paļāvās. Mēs daudz runājām tieši par psiholoģisko vīziju ne tikai Amnerisā, bet arī Aīdā un faktiski arī pasaulē.
Ja mēģina nodefinēt tēmu loku, ko tu tajā saredzi?
Amnerisai lielākais uzdevums, protams, ir akceptēt to, ka viņa nevar dabūt visu, ko viņa grib. Patriarhālajā vidē, kurā viņa augusi, kur visus lēmumus pieņem baznīca, priesteri vai tēvs, viņai pretī stājas sieviete, kas ar viņu pat nav vienādās pozīcijās, bet ir verdzene. Redzēt to, ka vienlīdzīgas sievietes satiekas un katra cīnās par savu ideoloģiju, cīnās pret otras pasauli. Domāju, tā iekšējā sāpe, nepārliecinātība, sevis meklēšana, upurēšana, atdošana, pazaudēšana – tas arī bijis mūsu galvenais uzdevums, kas šajā operā, visticamāk, arī visspilgtāk parādās.
Blakus tēmu jau vēl ir ļoti daudz, teiksim, naudas vispārējā vara.
Jāskatās arī, cik tas patiešām attiecināms uz Verdi "Aīdu" – kādu mēs pazīstam tās vēsturisko oriģinālu un kāds ir modernās pasaules traktējums. Šajā iestudējumā, domāju, Kaliksto īpaši gribēja parādīt mūsu sabiedrības absurdumu daudzās nozarēs – faktiski arī tukšumu, apsēstību, maztermiņa domāšanu – patērētāju sabiedrību. Varētu teikt – nežēlīgi.
Domāju, ka ļoti daudzi varēja skatīties uz skatuvi kā uz sevi spoguļbildē. Ar daudziem no mums tiek politiski manipulēts, un daudzās situācijās to arī atpazīstam, bet, ieejot šajā ritenī, kā patērētāju sabiedrība vienkārši dzīvojam tālāk. Ir daži izlēcēji, kas savus ideālus un morālo stāju vēl grib paturēt, bet ir grūti būt vienīgajam Donkihotam.
Es domāju, ka režisora iekšējā pasaule ir ļoti salauzta, ar daudzu vilšanos sāpēm, un viņš ar šādiem iestudējumiem kaut kā mēģina savu haosu sakārtot. "Aīda" šajā ziņā ir diezgan sarežģīta. Kā jau teicu, kori, baleta iestarpinājumi – kaut kas ir jādara, jābūt kaut kādām vīzijām. Viņš faktiski noliek skatītājam uz skatuves spoguļattēlu.
Klātesoša ir arī kara tēma, un kaut kas no tā, iespējams, parādās arī kostīmos, jo redzam, ka faraons ir zili dzeltens – tātad Ukrainas krāsās. Vai mēģinājumu procesā jums iznāca skart arī politiskas tēmas?
Iestudējuma sastāvs ir ļoti internacionāls – cilvēki, kuriem visās iespējamās ģeogrāfiskajās pusēs ir vai nu ģimenes cilvēki, vai tuvi draugi. Apzināti šī tēma netika pacelta. Protams, mūsdienās diezgan daudz internetā viens par otru var izlasīt – feisbukā vai instagramā. Tajā pašā laikā mēs visi šeit esam uzaicināti.
Galveno atbildību savā ziņā nes teātris, kurš piekrīt un uzaicina dziedātājus, bet jāsaprot viena ļoti svarīga nianse – visi līgumi tika noslēgti vēl pirms kara sākuma Ukrainā, pirms notika Azerbaidžānas un Armēnijas kaujas un ļoti daudz citu notikumu. Mēs, dziedātāji, slēdzam līgumus četrus, piecus gadus uz priekšu.
Pirms pieciem gadiem pasaules politiskā situācija bija citāda. Mēs caur mūziku mēģinām kalpot tam, kam faktiski esam radīti.
Tu pieminēji sievieti, ar kuru jācīnās, un šoreiz sanāca, ka tā ir latviete – tava sāncense Marina Rebeka (smiekli). Vai mēģinājumu procesā kādos brīžos runājāt arī latviski?
Kad vajadzēja kādu pakritizēt, lai neviens nesaprot, vai arī gribējās izteikt savas slēptās izjūtas, tad parunājām latviski (smiekli), bet, tā kā sastāvs ir internacionāls un arī Marina runā ļoti daudzās valodās, mēģinājumu procesā, protams, tika izmantota valoda, kuru saprot visi – tā bija angļu vai itāļu, dīvainā kārtā.
Varbūt ne tik dīvainā, jo diriģents tomēr ir itālis.
Nu jā. Es ar Kaliksto ļoti bieži runāju arī spāņu valodā. Viņš šobrīd dzīvo Bāzelē un ir aizbraucis no Katalonijas, jo viņam kļuvis ļoti grūti uzturēties tajā sabiedrībā un nest savu vīziju. Viņš savā zemē vairs īsti nejūtas kā mājās.
Ar Marinu mēs ļoti daudz runājām garderobē vai pie grimēšanas galdiņiem. Faktiski vairāk par sadzīvi – arī viņas meitai Katrīnai, tāpat kā mana meitai, ir divpadsmit gadu, tāpēc apmainījāmies ar viedokļiem par to, kāda ir jaunā paaudze un vai mobilais telefons viņai ir jādod vai nav.
Un kā tad ir – jādod vai nē? (smiekli)
Bez tā jau nevar iztikt! (smiekli)
Tev šī tomēr ir jau trešā Amnerisa, bet Marinai bija ugunskristības – droši vien varēji sniegt atbalstu.
Bija situācijas, kad savā starpā sarunājām, kā vienai vai otrai ir izdevīgāk vai vieglāk nodziedāt: piemēram, mūsu duetā viņai jābūt pie zemes, un man viņa jāsmacē. Kad iedod mēteli, kur to nomest – tādas tehniskas detaļas sarunājām. Vai, piemēram, mēģinājumu procesā pārrunājām psiholoģisko stāvokli, lai viena otrai palīdzētu iedot pareizo virzienu. Bet uzskatu, ka cilvēkam, kurš debitē tik ārkārtīgi nozīmīgā, lielā partijā, jādod laiks, lai viņš pats ļoti daudz ko saprastu. Tur nemaz nevar pateikt – dari tā vai šitā. Tev pašam jāsaprot, kāpēc tu to gribi darīt.
Pirmkārt jau ir vēlēšanās nodemonstrēt vokālu.
Jo īpaši pirmajā reizē tā partija ir "jāiesēdina" un jādzied profesionāli, tehniski pareizi. Kļūdiņas vienmēr pašas no sevis pielavīsies klāt. Ja debitēsi nedroši, tāds zīmogs diemžēl uz saviem pleciem būs jānes līdzi. Partija tiešām ir liela, sarežģīta un atbildīga, sastāvs – ļoti spēcīgs, tāpēc domāju, ka Marinai tā bija ne viena vien nakts, kamēr viņa to visu sagatavoja. Man grūti komentēt Aīdas psiholoģisko stāvokli, jo Amnerisas loma ir tik ārkārtīgi spēcīgi uzrakstīta, ka ne velti šo operu kādreiz gribēja nosaukt tieši par Amnerisu, nevis Aīdu. Man pašai ideāla situācija ir ceturtajā cēlienā, kas vienkārši nevar neizdoties, jo muzikāli un dramatiski tas ir kolosāli izstrādāts! Šis raksturs ir tik spēcīgs, ka es pat īsti nezinātu, kā izspēlēt Aīdu, līdz ar to man būtu grūti viņai pateikt – dari tā! Mēs ļoti koleģiāli sarunājām, kas ir ērtāk, un tad katra peldējām savā virzienā.
Īpašas uzslavas tev par pēdējo mizanscēnu, kurā piepalīdzēji režisoram ar ideju, ka tev jāvelk pa zemi ievīstītā Marina… Tas ir ārkārtīgi efektīgs skats, kā tu Radamesam viņu noliec priekšā!
Negribas jau tā lielīties, bet šķiet, ka tieši šis skats laikam ir visveiksmīgākais, kuru vispār "Aīdā" jebkad esmu redzējusi – ne tikai no vecajiem iestudējumiem, bet arī pēdējā laika modernākajiem. Tieši šis pēdējais duets visiem ir ārkārtīgi ciets rieksts – ko darīt, kur viņas iemūrēt, kā lai viņas mirst – nošaut, nodurt, nosmacēt vai noindēt? Faktiski ideja ir tāda, ka Aīda tiek atrasta un aprakta dzīva, bet beigās Amnerisa pati viņu izrok no zemes, un vēl puselpojošu atvelk un noliek priekšā. Vismaz var atvadīties, jo pēc tam Amnerisas pašas pasaule sabrūk. Žēl, ka pati nevaru redzēt, kā tas izskatās, bet pēc sajūtas liekas, ka ir labi! (smiekli) Mēs ilgi meklējām īsto risinājumu un nevarējām saprast. Es teicu – kā būtu, ja es viņu izvilktu? Viņam tas acumirklī iepatikās, un diezgan labi sanāca!
