Henrieta Verhoustinska: Roberts Rūrāns nesen saņēma “Young Guns 17” balvu, un žūrijas locekle konkursa mājaslapā par viņu ir teikusi šādus vārdus: “Viņa darbos ir tīras līnijas, spēcīgas krāsas un ar roku zīmētā sajūta, kā mums trūkst un kārojas šajā digitālajā pasaulē.” Kāpēc tev ir svarīgi zīmēt ar roku?
Roberts Rūrāns: Jo šī ir digitāla pasaule, kurā viss notiek datorā. Man liekas, ka tur ir kaut kāds skaistums tajā tradicionālajā tehnikā un meistarībā, ko var izkopt šajā tehnikā. Man liekas, ka tas šajā laikā piešķir lielāku vērtību darbam, ko darām.
Aigar, cik daudz tavā darbā tu dari ar rokām kā tēlnieks? Tēlnieku parasti cilvēki iztēlojās strādājam ar kaut ko mīcāmu un veidojamu. Cik daudz ir tādu digitālo rīku?
Aigars Bikše: Jāsaka, ka es esmu diezgan vecmodīgs tādā ziņā. Visas skices es sākumā veidoju maziņas ar roku, un man liekas, ka tur ir tieši tas, ka rodas kaut kas, ko tu ar galvu nevari izdomāt. Tu tur kaut ko mīci, mīci un pēkšņi ieraugi kaut kādu rakursu vai kaut kādu pagriezienu, kur kaut kas sanāk. Es nevaru iedomāties – varbūt, ja cilvēks ļoti labi zina digitālos rīkus, tad viņš var sasniegt šo prasmi strādāt ar to materiālu. Tāpat arī medmāsa [skulptūra "Mediķi pasaulei"], es viņu veidoju mērogā vienu metru lielu ar rokām.
Kaut kur ir šis prototips joprojām?
Aigars Bikše: Jā. Un tad pēc tam tajā palielināšanā ir tā digitālā fāze šobrīd. Bet kādreiz, vecos laikos to darīja – ja tēlnieks izstrādāja to mazo modeli, tad tāpat to lielo modeli jau taisīja cilvēku grupa. Ar rokām palielināja tēlniecību. Bet tāpat tas bija – pats [Kārlis] Zāle jau netaisīja visus savus lielos akmeņus, – tāpat bija meistaru komanda, kas strādāja.
Es arī vienmēr skatos ar tādu nelielu uztraukumu, ka pasaulē parādās arvien vairāk tēlniecības, kas ir radīta pilnīgi digitālajā vidē.
3D printeri vienkārši izdrukā un miers.
Aigars Bikše: Jā, 3D printeris, bet es domāju, ka cilvēka rokas pieskāriens vienmēr būs kaut kas tāds, ko nevarēs nekad atdarināt digitālie materiāli.
Jūsu darbi ir ietekmējuši ļoti daudz skatītājus. Piemēram, Roberta darbi presei, kur ir daudz lasītāju, un Aigara darbi pilsētvidei, kur iet garām cilvēku tūkstoši. Vai jūs jūtaties ietekmīgi, vai tas jums uzliek kaut kādu atbildību, ka tas nav tikai jūsu mazais, izlolotais, mīļais mākslas darbiņš, kuru jūs radāt savam priekam, bet gan tas ir uzreiz vērsts uz ļoti lielu auditoriju?
Roberts Rūrāns: Jā, tur ir zināma atbildība, bet mans darbs varbūt nedaudz atšķiras no Aigara Bikšes tādā ziņā, ka es bieži vien pildu klientu uzdevumus. Līdz ar to man nav varbūt tik daudz jāizsaka savs viedoklis vai kaut kāda nostāja. Kaut gan neizbēgami, protams, tas tur iekļūst tāpat. Varbūt viņam ir lielāka atbildība līdz ar to.
Aigars Bikše: Nē, nē, man liekas, ka pārlieku milzīga atbildības sajūta nav laba būšana māksliniekam, jo ir jābūt atbildīgam, bet nevajag pārspīlēt. Jo visus tos apstākļus, kas var rasties, kaut kādas interpretācijas, kas var sarūgtināt kādu cilvēku…
Paredzēt visus, kas apvainosies.
Aigars Bikše: Jā, tas ir neprātīgi. Un man liekas, ka tad tu nobremzējies kā radoša personība, jo tu visu laiku sevi sāc cenzēt.
Svarīgākais ir tas, ka tu mēģini paust savu nostāju, nedarot nevienam ļaunu.
Tas, man liekas, ir tāds svarīgs uzstādījums. Tu negribi aizvainot nevienu vai pazemot ar to darbu, bet tāpat – kas tur viss var notikt, kā to var uztvert, tā ir milzīga atbildība arī, milzīga pašcenzūra sanāk.
Respektīvi, jūs savu ietekmi apzināties un esat arī izskaitļojuši to savu pakāpi. Runājot par jūsu ietekmēm, es izpētīju, piemēram, Roberta Rūrāna darbus, un tur bija tāds darbs, kur koks nogriež pats savu ābolu ar šķērēm. Man likās, ka tur ir ietekme no Jura Dimitera. Kas ir tie tavi ietekmētāji? Tu pats esi teicis par modernistiem.
Roberts Rūrāns: Jā, tur laikam ir garš saraksts, jāsāk tik saukt. Modernistu gleznotāji noteikti ir ietekmējuši to manu vizuālo valodu, bet pēdējā laikā es pat vairāk interesējos par viduslaiku manuskriptiem un vizualizācijām. Tā vizuālā estētika un domāšanas veids ir kaut kas, ko es gribētu iepazīt vairāk.
Aigar, Džefs Kūns nāk prātā, bet droši vien ir vēl kādi citi – lielāki ietekmētāji?
Aigars Bikše: Es domāju, ka cilvēku kultūrā mēs visi barojamies no visa, un tās ietekmes tik ļoti samudžinās kopā.
Jo vairāk tu strādā kā profesionālis, jo, es domāju, ka grūtāk ir izsekot to ietekmes taku, bet noteikti viņa ir.
Mēs nedzīvojam kaut kādā tukšā mucā. Mēs visu laiku atstarojam kaut kādu pasauli, kurā mēs esam. Cik tas atstarojums ir spēcīgs, tas varbūt ir atkarīgs no tās virsmas, kas mēs esam. Cik mēs esam dzidri vai, es nezinu… Tādā ziņā es nedomāju, ka es esmu tikai es, es, es.
Ka tu esi pirmais.
Aigars Bikše: Jā, un es arī, starp citu, par autortiesībām – es saprotu, ka tā ir tāda kapitālisma laika iezīme, ka ir jābūt veidam, kā nauda pārvietojas no cilvēka uz cilvēku. Protams, šie patenti un autortiesības ir ļoti svarīga lieta kapitālisma pasaulē, bet tajā pašā laikā, kādas autortiesības mēs varam samaksāt Homēram, kurš ir ietekmējis mani?
Viņam vairs nav spēkā.
Aigars Bikše: Jā, bet vai, teiksim, tāpat klasiskie mākslinieki. Man arī ārkārtīgi patīk un interesē viduslaiku māksla, kas arī noteikti ir ietekmējusi to, kā es radu kaut ko.
“Marija ar bērnu”, kas ņēma bēdīgu galu Jaunpilī, ir tiešs veids, kā ir izpaudusies viduslaiku māksla tavā daiļradē.
Aigars Bikše: Arī, jā. Tādā ziņā, ka šie savienojumi ir noteikti ļoti daudz, un es negribētu noliegt viņus un teikt, ka es esmu kaut kur melnajā caurumā radies.
Mēs zinām, ka Roberts Rūrāns mīl savus zīmējumus uzzīmēt ar roku, savukārt Aigara Bikšes darbā, tādā postskices darbā, izvēršot jau lielajos izmēros savas skulptūras, tur jau ienāk digitālās tehnoloģijas. Kāpēc tu savos darbos izmanto poliuretānu, nevis akmeni?
Aigars Bikše: Teiksim, dažādi. Piemēram, “Divus Raiņus” radot.
Bronzas Raiņi, kas atrodas pie Gaismas pils.
Aigars Bikše: Jā. Tur tika arī izmantota palielināšanas tehnoloģija. Bija digitāla frēzēšana, bet tāpat es veicu virsmas pieveidošanu pēc tam, kad tā palielināšana ir notikusi. Tad viņš iet uz bronzas liešanu. Tajā gadījumā ar tādiem darbiem kā tas biznesmenis Buda Japānā vai arī tagad medmāsiņa – tur tiek lietots poliuretāns. Galvenokārt tas ir tāpēc, ka tā tēma ir aktuāla. Piemēram, es nezinu, par žurnālistiku mākslā to nevar īsti nosaukt, bet tas ir kaut kas tāds, kur nav tā valoda.
Mūžīgums.
Aigars Bikše: Mūžīgums, es vispār to vārdu ļoti apšaubu kā tādu, jo nekas nav mūžīgs, kā Zālamans teicis esot. Bet tā darba vēstījums un materiāls bieži vien iet kopā.
Citreiz ir tas, ka tu to skulptūru radi, pārnes citā materiālā, un viņa vairs nedarbojas – tas salikums, tā forma.
Respektīvi, publicistiskus darbus var veidot īslaicīgākā materiālā.
Aigars Bikše: Es teiktu, ka, jā, kaut gan, ja mēs skatāmies no tā, ko izgatavotāji saka par poliuretānu. Tas ir ļoti…
Plastmasa nesadalās, kā mēs zinām.
Aigars Bikše: Tas nereaģē, neoksidējās, ar to pūš grīdas, kur ir nepieciešams strādāt ar skābi vai ķīmiski aktīviem materiāliem. Tā kā to, protams, rādīs laiks, bet es domāju, ka to var sacirst ar cirvi vai sadedzināt ar liesmu. Bet laikapstākļu ziņā tas ir ļoti izturīgs.
Tēlnieks Gļebs Panteļejevs ir paudis vēlēšanos intervijā laikrakstam “Kultūras Diena”, lai pilsētvidē izvietotie darbi nebūtu tikai saistīti ar aktualitātēm, ideoloģiskiem uzstādījumiem vai vēsturi, bet būtu arī vienkārši mākslas darbi. Aigar, tavi darbi ir tieši tie, kuri ir saistīti vai nu ar vēsturi, vai aktualitāti. Vai māksla mākslas pēc, tavuprāt, nebūtu svarīga?
Aigars Bikše: Māksla jau vienmēr notiek tikai mākslas pēc. Tajos darbos, kas ir saistīti ar kaut kādu vēstījumu, šī mākslas daļa arī noteikti pastāv. Taču, ja mēs iedomājamies kaut kādu viduslaiku glezniecību, kas bija ļoti reliģiska, tajā pašā laikā mēs nolasām galvenokārt šo mākslas valodu, un mums tā liekas vērtība varbūt vairāk nekā tad, kad cilvēki lasīja tieši šīs reliģiskās tēmas. Tā kā es domāju, ka tā darba jēga vai komunikācija, mākslas darba formālie aspekti, mākslas valodas aspekti – tie ir saistīt kopā. Un varbūt kādā brīdī cilvēks uztver vienu komunikācijas dabu varbūt vairāk, nevis mākslas valodas aspektus.
Vai tev ir bieži nācies saskarties ar pārmetumiem par konjunktūru?
Aigars Bikše: Šajā gadījumā par dakterīti bija pārmetumi par konjunktūru. Es varu tikai teikt, ka manai vecaimātei bija teiciens, ka tur, kur pats slēpies, tur arī citu meklē.
Kas uz citiem saka… Bija tāds teiciens mūsu bērnībā.
Aigars Bikše: Es domāju, ka tur ir liela patiesība. To nevar neviens noliegt vai apstiprināt.
Nevar izvilkt papīru, ko tu esi pirms mēneša, sākot darbu, parakstījis, ka tu nebūsi konjunktūrists.
Ja tu baidīsies, ka kāds tevi varēs uzskatīt par konjunktūrisku, tas ir tieši tas pats, ko es sākumā teicu par pašcenzūru. Ja tev ir lieta, par ko tu gribi runāt, ja jūs divatā ar brāli aizskrienat pie mammas, un tu pirmais pasaki “es tevi mīlu, mammu”, tad tu esi konjunktūrists? Brālis jau tevi iedunkās un pateiks, ka tu esi pielīdējs.
Tā ir tāda pārliecības lieta, un gribēju jautāt arī Robertam – tu pats arī teici, ka tu pārsvarā veido pasūtījuma darbus. Es arī noskatījos, piemēram, animācijas filmiņu par NATO, kas arī ir tavu darbu sarakstā. Vai tev ir svarīgi, ka šie pasūtījuma darbi nav pretrunā ar tavu pārliecību, ar tavu iekšējo mākslinieka sajūtu?
Roberts Rūrāns: Jā.
Vai tu esi atteicis kādreiz tieši šī iemesla dēļ?
Roberts Rūrāns: Ir bijuši tādi jocīgi darba piedāvājumi, jocīgām lietām. Viens gadījums nāk prātā, bet tā vispār līdz šim tas vēl nav noticis.
Bet tev līdz šim ir gadījies tā, ka tie darbi sapas ar tavu iekšējo pašsajūtu?
Roberts Rūrāns: Jā, es arī katrā darbā cenšos atrast kaut ko, kas man tur liekas interesants un kā es varu to padarīt varbūt vēl interesantāku, vai interpretēt to uzdevumu tā, lai tas ir interesants citiem arī.
Tavu māksliniecisko rokrakstu neietekmē pasūtītājs. Viņš ir izvēlējies tevi tieši tavas īpatnības dēļ?
Roberts Rūrāns: Jā, tas ir iemesls, kāpēc viņš ir izvēlējies tieši mani. Dēļ tā rokraksta.
Turpinot par vides objektiem, kāpēc, tavuprāt, Aigar, tika toreiz, 2017. gadā, nodedzināta tā “Marija ar bērnu” Jaunpilī? Un ir tik dažādas reakcijas uz “Medmāsu”. Kāpēc šie vides objekti izraisa tādas nesaprotamas reakcijas cilvēkos?
Aigars Bikše: Nu, par to dedzināšanu man nav nekādas vispār nojausmas, tur arī policija neko nav atradusi, man ir grūti iedomāties, kāpēc. Par tām dažādajām reakcijām – es redzēju, kā to uztver pasaulē, bez kaut kāda iekšējā konteksta, varbūt Latvijā visi cilvēki pazīst mani. Es tomēr esmu arī politiski iesaistījies varbūt kaut kādās attiecībās. Varbūt kaut kādas detaļas cilvēkus kaitina, es pieļauju. Jo tas, kā tā tika uztverta pasaules kontekstā, bija tāda ļoti pozitīva, vienkārša. Cilvēki runā par to, kas izceļ grupu – mediķi, kuriem saka paldies, un tas likās ļoti normāls, nekas tur tāds sarežģīts vai diskutējams.
Robert, kad tu pirmo reizi ieraudzīji “Medmāsu”, kāda bija tava pirmā reakcija?
Roberts Rūrāns: Pārsteigums. Liels, liels vides objekts, medmāsa, un, jā, pārsteigums noteikti.
Ko tu vispār sagaidi no vides objektiem? Vai tu savus darbus iztēlojies kādreiz trīsdimensionālus?
Roberts Rūrāns: Varbūt, bet es domāju plaknē vairāk atšķirībā, protams, no tēlniekiem, kuri darbu redz no visām pusēm un tā arī iztēlojas. Varbūt, kas zina, es jau priecātos. Gan jau, ka manā gadījumā tipiskāk būtu to plakni izmantot. Vai nu tas ir banneris, stends, ka tā ir plakne, uz kuras ir mans darbs.
Tā kā ielu mākslinieki to dara vai grafiti mākslinieki.
Roberts Rūrāns: Jā.
Parunāsim par gaumi. Ja mēs ļaujamies tādiem stereotipiem par to, kas ir latvisks un ka tas ir obligāti kaut kas mazliet tautisks, mazliet vienkāršs, mazliet lakonisks, mazliet atturīgs, tad jūsu abu divu darbi ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tas ir gan krāsu, gan formu izaicinošs sprādziens. Vai tas nāca apzināti? Vai tu esi kādreiz domājis par to, kas ir gaume mākslā, Robert?
Roberts Rūrāns: Jā, kas ir gaume mākslā… Tas ir liels jautājums. Tieši konkrēti par to latvisko, es domāju, ka tā nav apzināta izvēle būt krāsainam un varbūt izcelties uz kaut kāda latviskā fona, kas varbūt būtu atturīgāks, bet tajā pašā laikā es domāju, ka es esmu latvietis.
Es piedalos tajā, varbūt, latviskuma meklēšanā.
Tā kā tur ir kaut kādas vēsturiskās iezīmes, kas ir bijušas raksturīgas, kuras tu minēji. Nav jau tikai tā, ka tikai pelēki un atturīgi.
Aigar, ko tu saki par gaumes lietu?
Aigars Bikše: Par gaumes lietu es esmu domājis. Man liekas, ka kaut kādā ziņā tas pats, drīkst atsaukties uz to, ko Pikaso teica: “Laba gaume ir radošuma ienaidnieks.” Un kaut kādā ziņā tā ir, jo, protams, laba gaume, ja tu gribi iekļauties, tev ir kaut kāds rāmis, kurā tu esi gaumīgs. Un tikko tu ej ārā no tā rāmja, tā tu paliec bezgaumīgs. Bet, ja tu neriskē iziet ārpus tā rāmja – man liekas, ka māksliniekam nevajadzētu to uzturēt par galveno savu izjūtu, ka tu esi gaumīgs. Man liekas tieši otrādāk.
Man liekas, ka mākslinieku uzdevums ir veidot kaut kādus jaunus skatupunktus sabiedrībā, mainīt priekšstatus un dot kaut kādu jaunu iespēju raudzīties uz pasauli bezgaumīgāk.
Droši vien tā ir tāda balansa lieta, ka visi dzīvnieki mežā ir vajadzīgi – gan bezgaumīgie, gan gaumīgie.
