Nesenāko desmitgažu latviešu mākslas darbu kolekcija līdz šim glabājās izstāžu zālē “Arsenāls” un šie darbi tika rādīti tikai izstādēs. Taču Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam tiekot pie plašākām telpām, beidzot vieta pastāvīgajā ekspozīcijā atvēlēta arī 20. gadsimta otrās puses mākslai. Turklāt pirmoreiz šī muzeja vēsturē pastāvīgajā ekspozīcijā ir arī fotogrāfija.
“Pēdējos gados mēs ļoti novērtējam to fotogrāfiju, kas nevis tiek pārspīlēta ar dažādiem gaismas efektiem un tā ekspresīvi veidota kā mākslas fotogrāfija, bet tā, kas ir dokumentējusi savu laiku (..) Burtiski mēs tādas nelielas, bet ārkārtīgi labas izlases esam varējuši no savas kolekcijas izveidot,” norāda LNMM 20.gs. otrās puses ekspozīcijas koncepcijas autore Elita Ansone.
Padomju laikā kultivēts priekšstats, ka latviešu glezniecībā valda vienīgi sociālistiskais reālisms, taču tas ir tādēļ, ka citu apzīmējumu nemaz nedrīkstēja lietot, skaidro mākslas zinātniece. Patiesā aina ir cita – jau 1960. gados Latvijas mākslā ienāk modernisms jeb “skarbais stils”.
“Pēc šiem 1960. gadu modernisma uzplūdiem, nāk pilnīgi tāda pretreakcija un jaunā paaudze, kas 1970.gados ienāk, viņi ir gandrīz tādi anti-modernisti. Viņi sāk atkal interesēties par reālistisku formu,” norāda Ansone.
“Viņiem nepatīk ekspresīvie triepieni, faktūras, kādas 1960.gados dominēja. Viņi sāk studēt realitāti. Piemēram, Bruno Vasiļevska darbi ir patiešām vēlēšanās uzgleznot īstenību, bez kaut kādām pārspīlētām efektīgām glezniecības lietām. Tad ir ļoti skaidra un ārkārtīgi savlaicīga fotoreālisma epizode Latvijā, kuras pionieri ir Līga Purmale un Miervaldis Polis – arī tā ir tāda fenomenāla, populāra un slavena episode,” saka Ansone.
1980. gados seko avangarda periods, bet 1990.gados glezniecību otrajā plānā atbīda instalāciju laikmets. Un pirmo reizi muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā būs kompakti, bet skaidri parādīta šī 20.gadsimta otrās puses latviešu mākslas pārmaiņu hronoloģija.
