Solvita Krese ir mākslas zinātniece, studējusi mākslas zinātni Latvijas Mākslas akadēmijā un kultūras menedžmentu Marsela Hiktera institūtā. 2000. gadā izveidoja Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, bijusi iniciatore un kuratore vērienīgiem starptautiskiem mākslas projektiem. Kopš 2009. gada rīko laikmetīgās mākslas festivālu "Survival Kit". Solvita Krese ir vairāku mākslas pētniecības rakstu, mākslas izstāžu, mākslinieku katalogu tekstu autore. Viņas profesionālās intereses ir saistītas ar mākslas un urbānās vides attiecībām, mākslas sociāli politisko kontekstu, kā arī Latvijas laikmetīgās mākslas mantojuma apzināšanu un popularizēšanu.
Gints Grūbe: Izstāžu zālē "Zuzeum" izstāde "Kur lai paslēpjās?" par padomju periodu uzjunda jautājumu par to, ko darīt un kā no jauna paskatīties uz padomju okupācijas laika mākslu. Arī Latvijas sabiedrisko mediju portālā skandāls par karikatūru publikāciju kara kontekstā liek mums uzdot jautājumus par mākslinieka vārda un mākslas brīvību un atbildību. Tu savulaik grāmatā "Deviņdesmitie" veidoji sarunu ar Edgaru Vērpi, ar Miervaldi Poli, kas saucās "Iekāpt no viena kuģa otrā". Domājot tagad par to padomju un postpadomju mākslu, nozīmētu no tā kuģa, kurā viņi toreiz pārkāpa, kāpt atpakaļ? Vai kā mēs to varētu nosaukt? Kas ir tas process, kurā mēs šobrīd atrodamies?
Solvita Krese: 2005. gadā es taisīju tādu izstādi, kas saucās "Robežpārkāpēji", kur [tika atainots] tieši tas, ko tu saki – pārkāpt no viena kuģa otrā. Mēs mēģinām izsekot tieši tai robežas pārkāpšanai gan tādā fiziskā veidā, gan tādā emocionālā veidā, gan tādā konceptuālā veidā, apskatot to mākslinieku paaudzi, ko pārstāv Kristaps Ģelzis vai Aija Zariņa, vai Miervaldis Polis, kas gan ir vecākas paaudzes pārstāvis. Visa šī "robežpārkāpēju paaudze", kas ir gan Pētersons, Tillbergs, Breže, ienāca ar jauniem vēstījumiem, ar jaunām kaut kādām izpausmes formām, kas padomju laikā īpaši nebija akceptētas, jo tad dominēja sociālistiskais reālisms. Viņi tajā laikā sāka burtiski pārkāpt robežas, proti, brauca uz ārzemēm, arī veidoja pirmās izstādes, un notika kontaktu veidošana ar ārvalstīm.
Man liekas, ka viss šis postpadomju periods ir jāskata arī tieši no šī dekolonizācijas aspekta, no dekolonizācijas skatupunkta, jo, kamēr mēs neatbrīvojāmies no šī postkoloniālā mantojuma, tikmēr arī mēs nevaram izdarīt nekādus soļus uz priekšu. Tas īstenībā ir tas, ar ko mēs, Laikmetīgās mākslas centrs, nodarbojamies jau gandrīz 20 gadus. Mums ar kolēģiem zinātniskajās konferencēs tieši deviņdesmitajos, divtūkstošo gadu sākumā bija lielas debates, vai vispār mēs drīkstam lietot jēdzienu postkoloniālais, ka tas tomēr ir termins, kas radies pilnīgi citā kontekstā, un kā mēs tagad viņu tā piemērojam, ka mums jādomā kaut kas pilnīgi cits. Bet mēs apliecinājām, ka – nē, visas pazīmes liecina par to, ka mēs šo terminu varam lietot. Tātad mums jāiet cauri šim dekolonizācijas procesam ļoti mērķtiecīgi, nevis norobežojoties no šīs vēstures, bet arī atskatoties uz viņu – tā kā iziet cauri un dekolonizēt viņu, prasīt atpakaļ tos mākslinieku vārdus, kas pieder mums, nevis kaut kādai abstraktai Padomju Savienībai, kas ir ielikta krievu kultūras kontekstā vai padomju kultūras kontekstā.
Arī skatīties uz tām sekām, ar ko mēs pašreiz saskaramies, ko ir radījis šis padomju režīms, un būt apzinātiem par to, no kā tas nāk un kāpēc mēs esam šeit, kur mēs esam, no kurienes tās kājas aug un kā mēs te esam nonākuši, un kā tas ir saistīts ar mūsu pagātni.
Tu nevari arī pārkāpt no viena kuģa otrā, vispār aizmirstot, kas tad bija ar to pirmo kuģi. Tev ir jāmācās no tām kļūdām vai jāsaprot, kādi apstākļu kopumi ir radījuši tās sekas, kurās mēs esam pašreiz.
Kas ir tās tendences, cēloņi, kāpēc tā notiek? Ja ir šāda veida izstādes, un tās parādās arvien biežāk, un arī kino ienāk tas..
Tāda kā nostalģija.
Jā, tad ko iesākt ar to laikmetu un kā viņu paskaidrot?
Man liekas ir vajadzīgs viņu pārinterpretēt un pārskatīt, jo, ja tas ir vienkārši kā tāda aizslēgta lāde, tur ir daudz lielāks risks, ka tas kaut kādā brīdī detonē un ienāk...
Kā pārinterpretēt, piemēram, Miervalža Poļa gleznoto Ļeņinu? Viņš gan pats man ir sniedzis atbildi uz to, sakot, ka viņš var labi uzgleznot gan kaķi, gan zaķi, gan Ļeņinu, bet..
Nu, ja es būtu kurators, es droši vien viņu izstādītu kopā ar viņa perfekti gleznotajiem tiem pekiniešu sunīšiem, kas, man liekas, ir vieni no maniem mīļākajiem darbiem.
Man liekas, ka tieši caur šo dekonstrukciju, tieši liekot Ļeņinu blakus Poļa gleznotajam sunītim un vienkārši vadot to naratīvu tā, ka tie ir viņa pasūtījuma portreti, un tas ir tikpat labi suns, cik Ļeņins. Protams, tam visam vajadzīgs komentārs.
Tā kā mēs pašreiz strādājam ar ļoti daudzām jaunām lietām, šī diskursīvā telpa ir mainījusies gan attiecībā pret šo koloniālo mantojumu, gan pret arī, teiksim, feminisma aspektiem, kā mēs skatāmies mūsdienās atšķirīgi no pagātnes. Mēs varam izstādīt jebko no pagātnes, bet to ir vajadzīgs kontekstualizēt un skaidrot, veidot kaut kādu ietvaru. Es atkal tur neredzu nekādas bažas, es drīzāk redzu, ka tas ir labi, ka cilvēki uz to atskatās, bet svarīgi ir, kā to dara, lai tā nav tāda nostalģiska jūsma par vecajiem laikiem, bet lai tas tiešām ir tāds dekonstruējušs, dekolonizējošs aspekts, ka izjauc pa detaļām un paskatās, no kā tad tā pagātne sastāv.
Kas notiek tajā brīdī, kad ir karš? Kā karš maina to konotāciju vai nojēgumu tam, kāda veida mākslas darbi vispār ir iespējami un kādi tiek radīti?
Karš, es domāju, maina ļoti daudz ko. Kara sākumā es daudz sarunājos ar ukraiņu māksliniekiem. Bija divi virzieni. Daļa mākslinieku teica, ka viņi vispār nespēj neko radīt pašreiz, jo viņi vienkārši ir, nu.. Visa viņu mentālā un garīgā telpa ir pārņemta ar kara klātbūtni. Citi mākslinieki atkal teica, ka tas ir vienīgais veids, kā viņi spēj eksistēt – caur saviem darbiem, runājot par šo karu. Bet, protams, kara klātbūtne maina daudzu darbu kontekstu. Mēs, piemēram, varam kaut vai salīdzināt Latvijas cenzūras gadījumā, kad, ja es nemaldos, tas 2015. gads varēja būt, kad čekas mājas pagalmā notika izstāde, kur Putinam līdzīga lelle bija pienaglota pie krusta. Dabiski, tur bija nota no Krievijas vēstniecības, un momentā tā izstāde tika aizslēgta, viss tika noņemts. Tagad, piemēram, Kriša Salmaņa milzīgais plakāts ar Putinu kā tādu zombiju, kā tādu galvaskausu karājas pretī Krievijas vēstniecībai, un neviens netaisās to ņemt nost, un vēl politiķi atļaujas tā drosmīgi komentēt, kāpēc viņi neņems šo plakātu nost. Tā kā mēs varam redzēt, ka tiešām
ļoti neilgā laika nogrieznī sabiedrības uztvere mainās pret konkrētām mākslas izpausmēm, ka tas, kas varbūt tika cenzēts iepriekš, tagad ir pat ļoti atbalstīts.
Arī interesanti, kas notiek kara laikā ar māksliniekiem, ka ir tie divi ceļi – atcerēties vai aizmirst, runāt par to vai klusēt. Mums bija interesanta izstāde pagājušā gada sākumā, kas saucās "Dekoloniālās ekoloģijas", kurā mēs tieši sekojām līdzi, kā daudzas tādas ekoloģiskas problēmas, ar ko mēs pašreiz saskaramies mūsu reģionā, ir radušās tieši padomju laikā, kā tajā laikā attiecās pret dabu un cik intensīvi un agresīvi tika izmantoti dabas resursi. Tas nebija tik šauri, tā tēma tika izvērsta arī plašāk, un tad bija Oļas Mihaiļukas, ukraiņu mākslinieces, darbs, kur viņa intervē karavīrus frontē un prasa viņiem, vai viņi vispār var kaut kā atslēgt savas domas no kara un kā viņi vispār spēj saglabāt veselo saprātu. Tas bija tāds, es pat gribētu teikt, ka romantisks video materiāls, kurā karavīri, no kuriem daļa ir savainoti un izgājuši smagām kaujām cauri, stāsta par dabu. Viņi stāsta par pļavu pie savas mājas, ka to viņi atceras, kad ir ļoti grūti tajos ierakumos. Viens stāsta par piparmētrām, kā smaržo piparmētras pie viņa lauku mājas. Visi viņi izstāsta kaut kādu tādu epizodi pārsvarā no savas bērnības vai laukiem par šo dabas klātbūtni, ko viņi iztēlojas tad, kad ir ļoti grūti kaujas laukā. Arī šāds veids ir, kā vispār runāt un domāt par karu. Tas ir viens, kā domāt un runāt vai nerunāt par karu. Otrs ir, jā, ka lielai daļai mākslas darbu mainās konteksts.
Vai kara laikā cenzūra ir tāds normāls instruments, kas mums ir jāpieņem, ka tā tas ir?
Es domāju, ka jebkurā politiski uzlādētā momentā, kurā ir vērojama sabiedrības politizācija un notiek kaut kāda viedokļu cīņa vai šajā laikā burtiska cīņa, māksla kļūst par instrumentu, un arī šī cenzūra ir būtisks instruments, kā mākslu pieņemt vai tieši apspiest.
Valsts prezidents, komentējot "LSM.lv" publicēto "cūku komiksu" Ukrainas kara gadadienā, rakstīja, ka jokot var un vajag, bet svarīgs ir arī konteksts.
Tieši tas konteksts jau ir tas, kas nosaka visas lietas vai to, kā mēs uztveram mākslu. Kā mēs redzam,
cenzēti visbiežāk tiek darbi, kas saistās ar seksualitāti, reliģiju vai politiku.
Šīs ir tās trīs grupas, uz kurām parasti sabiedrība reaģē. Šobrīd… Kaut gan, it kā paskatoties uz pagājušo un aizpagājušo gadu, vairāk cenzūra tika vērsta tajā seksualitātes virzienā. Man liekas, ka drīzāk šis karš ir laba platforma tādam konservatīvās domas gājienam. Varbūt tā es gribētu teikt. Ir vieglāk un drošāk turēties pie kaut kādām tradicionālām lietām, man liekas, un viss, kas var kaut kādā veidā izkrist ārpus tradicionālā ietvara, rada nedrošības un nemiera sajūtu.
Bet kā tu skaties uz to, kas notika ar Gundegas Evelones komiksu sabiedrisko mediju kontekstā? Tas konteksts bija ļoti plašs, kurā tas iegūlās beigās.
Tur atkal, man tieši liekas, ka ir jāskatās uz to kontekstu, ka Gundega Evelone veido šos cūku komiksus, man liekas, septiņus gadus vai piecus vismaz, ka tur ir tas cūku ciemats, kurā cūkas darbojas, un cūkas ir ieņēmušas visdažādākos personāžu veidolus, sākot no politiķiem, beidzot ar skolotājiem un māksliniekiem. Tas, ka Gundega ir Ukrainas pusē, par to šaubu nav, viņa ir veidojusi vairākas performances Krievijas vēstniecības ēkas priekšā, un arī šajos cūku komiksos Ukrainas kareivji vai Ukraina ir parādījusies daudzkārt, šī nav pirmā reize, un arī krievu puse ir parādījusies vairākkārt. Šī galīgi nav pirmā reize, kad Gundega to tā interpretē. Cūkas, var teikt, jā, nu kāpēc cūkas, tikpat labi tie varētu būt zaķīši, lācīši vai nezinu kas, bet nu, skatoties tādā mākslinieku praksē, strādājot tieši šajā satīras žanrā, mākslinieki šad un tad izvēlas pārnest to nozīmi uz kaut kādiem tēliem, lai iegūtu tādu abstraktāku skatījumu, nevis attēlot vienkārši cilvēkus šādās situācijās.
Pagājušajā gadā tu piedalījies diskusijā Nacionālajā bibliotēkā, kas saucās "Draudi vārda brīvībai 21. gadsimtā", un viens no taviem secinājumiem bija, ka cilvēkiem pietrūkst izglītības un instrumentu, kā rīkoties, kā atpazīt kaut kādus paternus, modeļus un ko darīt. Šis, man liekas, ir tas gadījums.
Tieši tas gadījums, jā. Tieši tāpēc man liktos, ka "LSM" varēja veikt tādu ļoti lielu izglītojošo darbu un stāstīt, kā tas notiek, kā veidojas šādas situācijas un kādi ir tie piemēri kaut kur pasaulē, runājot par šādu satīras un karikatūras darbu. Tas, protams, ir ļoti tāds slidens žanrs, jo mēs visi atceramies "Charlie Hebdo" gadījumu vai arī latviešu izcelsmes karikatūristu Larsu Vilku, kurš bija uzzīmējis Muhamedu kā suni. Viņu "Islāma valsts" vajāja, cik es zinu, visu viņa mūžu, un nesen viņš gāja bojā autoavārijā, par kuru vēl tiek noskaidrots, kā tad tā notika. Jā, tas ir brīdis, kad tiek aizskarti tiešām reliģiski vai valstiski simboli, kuri tiek ievietoti karikatūras kontekstā, un tas ir ļoti, ļoti tāds slidens paņēmiens, un bīstams.
Bet arī apzināts paņēmiens.
Tas ir apzināts paņēmiens aizskart pretējo pusi, protams. Šajā gadījumā islāma pārstāvjus, un, ja nemaldos, "Charlie Hebdo" gadījumā tas bija tieši tad, kad Lībijā pieņēma to likumu, kas ļoti diskriminēja sievietes, gan piespiežot viņām valkāt specifisko apģērbu, gan dažādos citos veidos. Tā karikatūra, kas toreiz detonēja sabiedrību, bija komentārs tieši par šo sieviešu diskrimināciju. Bet šajā gadījumā māksliniece neko tādu apzināti nav darījusi. Viņa viennozīmīgi ir Ukrainas pusē un aizstāv Ukrainu, un cīnās par Ukrainu, un šis ir viņas izteiksmes veids.
Tas nav tā, ka viņa no rīta pamodās un izdomāja, ka tagad uzzīmēs ukraiņu karavīrus kā cūkas, ko viņa jau vairākkārt bija izdarījusi iepriekš, divu kara gadu gaitā.
Tu iepriekš esi norādījusi, ka šādi gadījumi, kā ar murāli vai šajā gadījumā ar cūkām, uzreiz tiek izmantoti politiski, lai polarizētu sabiedrību, un to mēs redzam diezgan konkrēti. Arī, lai vērstos pret sabiedrisko mediju kā tādu.
Es baidos teikt, ka tieši tā tas, man liekas, arī ir. Jo murāļa gadījumā tur bija ārkārtīgi komisks gadījums, kad viens no žurnālistiem tieši tās konferences izskaņā man rādīja savu safilmēto materiālu, kurā viņi filmē…
Nu, pirmkārt, viņi bija piefiksējuši, kas ir tie cilvēki, kas iniciēja šo murāļa gadījumu, un tie bija ļoti, ļoti politizēti avoti. Otrs, viņi arī filmēja šo murāli, kur ir pilnīgi abstrakts zīmējums ar tiešu atsauci uz Džemmas Skulmes zīmējumu, un tālāk tas kadrs virzās uz veļas veikalu, kurā stāv vienkārši tajā brīdī neapģērbts manekens, kurš, es atvainojos, izskatās tiešām pornogrāfiski. Tas vienkārši ir tas absurds, ka tas ir tik redzami,
ja tiešām šiem vecākiem uztrauktu kaut kāda bērnu tikumiskā audzināšana, tad dabiski – tikpat muļķīgi būtu skatīties uz šo manekenu, bet manekens tajā brīdī izskatās daudz piedauzīgāks nekā šī abstraktā zīmējuma kontūras uz mūra sienas.
Es domāju, ka viennozīmīgi šie cenzūras gadījumi un mākslas darbu kritika vai cenzūra tiek izmantota, lai polarizētu sabiedrību un lai darbotos kaut kādiem politiskiem mērķiem. Konkrētajā gadījumā sabiedriskais medijs ir ļoti iekārojams, man liekas, mērķis, skatoties no kaut kādas Krievijas ideoloģijas puses, lai to mēģinātu kaut kādā veidā iespaidot.
Par kino šobrīd ļoti bieži runā, ka tas kļūst arvien politiskāks, ka tā ir normāla reakcija uz notiekošajiem procesiem. Kā tas ir ar mākslu?
Man liekas, ka tā laikmetīgā māksla, ar kuru es strādāju un par kuru parasti mana šabloniskā atbilde ir, ka laikmetīgā māksla ir domāšanas forma, tur jau šī politiskā intense ir visu laiku klātesoša. Ja mēs atskatāmies, jau no 70. gadiem, no feminisma otrā viļņa, kurš saka, ka personiskais ir politisks, tas jau ir klāt šajā mākslā. Cik bieži māksla ieiet tādā aktīvisma zonā vai jau iziet laukumā ar tādiem tiešiem politiskiem vēstījumiem, tā ir cita lieta, bet Latvijā vairāk, man liekas, figurē šīs mikrovēstures, šie personīgie vēstījumi, kas caur šo personīgo arī piedalās šajā politiskā diskursa veidošanā. Kaut vai tādā feminisma vai kvīru kultūras kontekstā. Piemēram, pašreiz mums arī ir izstāde bijušajā Rīgas galvenā arhitekta dzīvoklī Dzirnavu ielā, kas saucas "Vai viss ir labi starp mums?", kas tieši runā par feminismu, par sieviešu un kvīru situāciju mūsdienu sabiedrībā, un tur nav tāda agresīva vai tieša politiska vēstījuma, bet visi pat šie maigi formulētie darbi tomēr runā par kaut kādu problemātiku mūsdienu sabiedrībā.
Tieša tāda politiskā kritika vai kaut kādas politiskās vides kritika, jā, nav diezgan bieži sastopama Latvijas mākslas scēnā, salīdzinot ar igauņiem un lietuviešiem, kur tas ir vairāk klātesošs. Es gan nezinu, kā tas ir kino.
Tas ir tas, ko Edgars Vērpe runāja par 80. gadu beigām, ka tad bija laba māksla, jo viņa bija "pret".
Jo viņa bija "pret"... Bieži vien man liekas, jā, ka pietrūkst tās solidaritātes mākslinieku vidū, bet es to tiešām laikam skaidrotu ar tādu vienpatību šī radošā procesa laikā.
Piemēram, man likās interesanti, ka Igors Dobičins, Mākslinieku savienības vadītājs, teica, ka tas jau ir mākslas uzdevums – tās uzdevums nav dekorēt, jo karš jau nav nekāda izprieca, glītums vai skatu priecējoša ainava, mums jābūt plašāk domājošiem un jāmāk izteikties ne pēc viena kanona. Tieši šāds gadījums ar cenzūru principā mūs atgriež tajā prokrieviskajā domāšanā.
Viennozīmīgi. Man liekas, ka visi šie mūsu sarunā pieminētie cenzūras gadījumi mūs vērš atpakaļ uz to iepriekšējo laiku. Kā jau mēs arī te minējām, sakrājas kaut kādu šo atsevišķo gadījumu summa, kad tiešām mēs varam arī ļoti drīz kaut kur noslīdēt tādā atpakaļgaitā no tās vietas, kur patreiz atrodamies. Tiešām pārsteidz, kā šis komiksa gadījums detonēja publiskajā telpā. Es pat kaut kā nepaspēju attapties, kad tas jau bija tāds milzu skandāls. Pilnīgi nebija saprotams. Bet te varēja ļoti labi izsekot, man liekas, tos mehānismus, kā tiek iedarbināti šādi skandāli, kā tas sākas ar šiem komentāriem, kā tas tiek veidots un kādi komentāri parādās, kā tas tiek pāršērots. Es pat pilnīgi nebrīnos, ka tur arī ir iesaistīti varbūt visi tā saucamie boti un vēl kaut kādi instrumenti, kas pavairo šo skandāla skaļumu, jo pēkšņi tas kļūst izdevīgs, piemēram, kaut kādam Krievijas medijam. Tas jau bija uzreiz redzams, ka, kolīdz tas kļuva interesants šim Krievijas medijam, tā uzreiz tam tika piedots pilnīgi cits ātrums. Man liekas, ka tur nospēlēja lomu arī tas, ka šis komikss tika pārpublicēts "Twitter", kur netika pielikts klāt šis redakcijas mazais tekstiņš par šo cūku komiksu, ka tas vienkārši izgāja publiskajā telpā kā attēls, vispār bez kāda komentāra. Tajā brīdī, man liekas, arī kaut kā iedarbojās visa šī cenzūras mašīna. Bet, protams, tas tika pamanīts kā ļoti ērts un izdevīgs moments vai instruments, lai kaut kādā veidā polarizētu sabiedrību un kultivētu šo cenzūru, un kaut kādā veidā to saasinātu.
Man liekas, ka pirms 10 gadiem bija tāds sociologu pētījums par to, kā tiek vērtēts padomju periods. Ja kopumā samazinājās to cilvēku skaits, kuri to vērtēja kā labu, tad jaunās paaudzes vidū izcēlās fakts, ka šis laikmets tiek vērtēts kā neitrāls. Tāpēc ļoti bieži šobrīd, kad šis periods kļūst arī par mākslas darbu stāstu būtību, jautājums ir – kas tad ir tās konotācijas, kas tiek ieliktas tai paaudzei, kas šobrīd pārņem šo izpratni, kuriem pašiem nav tiešas pieredzes šajā vēsturiskajā periodā?
Tas, man liekas, ir ļoti bīstami, un tieši tāpēc pašreiz ir jārunā par to iepriekšējo laiku, jo mēs redzam, ka jaunākās paaudzes vidū ļoti daudz šie padomju laika.. Nu, varbūt ne simboli tik daudz, bet tā laika dizains, tā laika..
70. gadi šobrīd ir modē.
Jā, tas ir tāds moderns vintage tagad, un tu redzi, ka tur ir tāda.. gribētu pat par tādu amnēziju runāt, ka šī paaudze ir vienkārši pārlēkusi pāri mūsu paaudzei, kura ir pieredzējusi šo laiku, un vienkārši, it kā tas nebūtu bijis, skatās no baltas lapas uz šiem 70. gadiem un ierauga kādu šo dekoratīvo funkciju, atdalot tēlu no ideoloģijas, kas ir ļoti interesanti, – tu izņem ārā saturu, atstāj to ietvaru un jūsmo par to. Tu varbūt vedini domāt, ka tas, ko dara Sandra Krastiņa, "Zuzeum" izstāde "Kur lai paslēpjās?" velkot ārā šo Ļeņina portretu, baro šo pašreizējo strāvojumu, un tā tas varētu būt, bet varbūt ir jāskatās no otras puses. Tas ir jāvelk ārā, bet jādara ļoti artikulēti, apzināti, tieši ejot šo dekolonizācijas un dekonstrukcijas procesu. To nevar darīt tā pavirši.
Šis ir laiks, kad jābūt ļoti precīzam savos vēstījumos, kad tu nevari vienkārši izvilkt Poļa gleznoto Ļeņinu un teikt – ā, nu re, cik stilīgi. Katram solim ir jābūt ar pārdomātu kontekstu un pārdomātu vēstījumu.
