Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Viņa tēvs Ādams bija no Aizupes muižas Tukuma novada Vānes pagastā, bija agri atnācis uz Rīgu, iemācījies namdara amatu (strādāja pie Kristapa Morberga) un apmetās uz dzīvi Rīgas Jūrmalā. Uzcēla sev Majoros māju un vairākas vasarnīcas. Nodibināja ģimeni ar Lību Stricki no Slampes pagasta, izaudzināja deviņus bērnus, no kuriem Ansis bija piektais.
Jūrmalā tolaik dzīvi būvējās, un būvuzņēmējam Cīrulim darba nav trūcis. Par vasarnīcu īri dāsni maksājuši Maskavas un Pēterpils viesi.
Salīdzinot ar kaimiņiem, Cīruļu ģimene sliktāk nedzīvoja, taču lielās ģimenes uzturēšanai naudas arvien drusku pietrūcis. Uz radu palīdzību daudz nevarēja paļauties, tāpēc jau no mazotnes bērnus radināja darbam. Ziemās ģimene dzīvoja tēva būvētajā trīsistabu vasarnīcā. Pavasaros, līdz Jurģiem, bērni devās ganu gaitās, kur pavadīja laiku līdz pat Mārtiņiem.
Ganu gaitas parasti sākās no 11 gadiem, un katram bērnam bija jāiziet savas četras ganu vasaras. Skolai nokavētais laiks bija jāpanāk, mācoties uz savu roku.
Skola Ansim ļoti patika. Viņš čakli un neatlaidīgi mācījās, īpašu vērību pievēršot valodām, daudz lasīja. Tajā laikā zīmēšanu skolā nemāca, tāpēc neviens vēl nezina, ka dziļi zēna dvēselē slēpjas mākslinieka talants. Bieži vien Ansis domās izstaigā savus nākotnes ceļus, kaut arī zina – četras ziemas Majoru skolā būs pagājušas un tēvs viņu sūtīs mācīties amatu, kaut arī būvuzņēmēja profesija viņu nevaldzina, neatlaidība un darbs, nemitīga zināšanu papildināšana ļauj Ansim Cīrulim atteikties no mūrnieka darba un pievērsties mākslai. Mācības turpinās Rīgas Vācu amatniecības biedrības skolā, Venjamiņa Blūma mākslas skolā, kā arī Jūlija Madernieka mākslas studijā un tālāk jau Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā.
Mākslas studiju laikā Pēterpilī Cīrulis sāk interesēties par keramiku, viņā nobriest nodomi sākt strādāt šai nozarē. Cīrulim rodas doma ņemt kredītu un būvēt darbnīcu vecāku īpašumā Majoros, Konkordijas ielā 26/28:
"Es nesaprotu kādreiz, ko darīt. Reizēm ir pārliecība, ka darbnīcas iekārtošana uz mūsu zemes gruntes ir pilnīgi neatliekama un ka būs iespējams kaut ko derīgu pagatavot. Bet tad atkal daudz šķēršļi, kuri var izjaukt visus mūsu nodomus".
Ansis Cīrulis saprata, ka keramika 20. gadsimta sākumā ir mākslas nozare, kur vienlīdz nozīmīga ir gan mākslinieciskā vizuālā iecere, gan ķīmisko procesu sniegtās iespējas – no mālu pārzināšanas līdz daudzveidīgajai glazūru pasaulei. Darbnīcu tā arī neiekārtoja, jo apzinājās, ka neviens no brāļiem nav gatavs darbam. Zemes īpašumā nebija vietas, jo tur jau atradās trīs vasarnīcas. Tāpēc grūti būtu sagādāt nepieciešamās atļaujas. Tomēr pāri visam noteicošais iemesls bija nedrošība keramikas tehnoloģijas pārzināšanā.
Tādēļ 1908. gada vasarā Cīrulis strādā Rīgā pie A. Sirotina un piedalās izstādēs. Viņa darbi tiek pamanīti un augstu novērtēti.
Latviešu ekonomiskās sabiedrības vadība piedāvāja māksliniekam savas keramikas darbnīcas Jelgavā, Kalves šosejā 24. Domājams, tas notika ap 1910. gadu. Darbnīca bija Anša Cīruļa un vecākā brāļa Mārtiņa Cīruļa kopīgs uzņēmums. Traukus virpoja īpaši šim nolūkam pieņemts podnieks-virpotājs. Darbs Jelgavā noritēja veiksmīgi.
1910. gadā vasarā Cīrulis noīrēja nelielas veikala telpas Majoros, Jomas ielā, ar skatlogu uz ielas pusi. Keramikas bija saražots daudz. Nāca pircēji – zaļumnieki un interesenti. Bija gadījumi, kur tika nopirkti lielāki vairumi keramikas, un tie bija jāsūta ar bagāžu uz Krieviju pa dzelzceļu. Pirmie Anša Cīruļa keramikas darinājumi attiecināmi uz 1907. gadu.
Mērija Grinberga atceras, ka Cīrulim pirms kara Jūrmalā, Jomas ielā piederēja mazs veikaliņš. Tajā varējis nopirkt brīnišķīgas vāzes un citus keramikas izstrādājumus.
"Augstu uz sastatņiem, papirosu zobos, mākslinieks glezno ainu no Jūrmala dzīves," šāds skats pavērās laikraksta "Rīts" korespondentam 1937. gada jūnija sākumā, apmeklējot jauno, pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta uzcelto Dzintaru koncertu namu.
Ansis Cīrulis dzimis Majoros, Konkordijas ielā, starp jūru un upi. Mākslinieka iztēle tās abas pārvērš alegoriskās kompozīcijās "Jūra" un "Lielupe", ko fresco secco tehnikā ar kazeīna/temperas krāsām viņš glezno uz jaunās koncertzāles vestibila sienām. Vēlāk seko trešā freska, kas citur minēta kā "Tautas dziesma", citur – "Latvija", vēl citur – "Mūzika". Bet visi trīs nosaukumi tai labi der.
Kopā ar sienu panelējumiem un smagajiem ozolkoka elektrisko spuldžu kroņlukturiem dekoratīvās kompozīcijas rada pirmo priekšstatu jaunā koncertnama apmeklētājiem. Gleznojumi spilgti pauž mākslinieka īpatno, latvisko stilu, kuru viņš slīpēja un kopa visu mūžu.
Mākslinieks Ansis Cīrulis mūžu nodzīvoja Rīgā, bet vasaras ar pavadīja Majoros.
