Dzimusi 1946. gadā Rīgā, mācījusies J. Rozentāla Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā, Daugavpilī viņa nonāca 1973. gadā. Tas bija laiks, kad šurp, pilsētas pašvaldības mudināti, dzīvot un strādāt ieradās jaunie mākslinieki "no Rīgas" – Indulis Folkmanis, Mārtiņš Kupcis, Inta Dobrāja, Kārlis Dobrājs, Mārcis Stumbris, Ausma Auziņa, Uģis Auziņš, arī Valda.
Vēlāk daudzi no viņiem devās prom no pilsētas, bet Valdas darbs palika saistīts ar Daugavpili un pilsētas mākslas dzīvi. 1974. gadā Mežbārde tika uzņemta Latvijas Mākslinieku savienībā. Viņa bija arī viena no Mākslas dienu norišu veidotājām Latgalē, daudzus gadus strādāja Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā par Mākslas nodaļas vadītāju, ir mākslas izstāžu iekārtotāja, mākslas teorētiķe, pedagoģe, mākslas ekskursiju vadītāja – ar savu prasmi ieraudzīt būtisko un izteikt to vārdos.
Pirms pusgadsimta – tieši 1973. gada 19. septembrī – māksliniece Valda Mežbārde spēra pirmos soļus Daugavpilī, kā izrādās uz palikšanu. Kāda bija šī pilsēta un kas valdzināja, ka viņa palika šeit. Kā viņa lēnām pieradināja pilsētu sev un kā pilsēta mainījusies – par to LSM saruna ar Valdu Mežbārdi.
Savas pasaules veidošana
Ilona Kravčenoka: Kas bija tas, kas jūs Daugavpilī satrieca kā zibens no skaidrām debesīm?
Valda Mežbārde: Tas ir tāds dīvains sākums. Es braucu ciemos pie saviem kursa kolēģiem, faktiski uz Mārča (tēlnieks Mārtiņš Kupcis) darbnīcu, un es ieraudzīju to darbnīcu un dzīvokli. Man knābis pavērās vaļā. Kā tas tā var būt? Tas bija pirmais. Es neko citu no tās pilsētas neredzēju. Tad bija tas pārdomu laiks, un tad kaut kāds skaidrs mājiens, ka varbūt arī tā gribētu. Mani sadzīves apstākļi mājās bija viena maziņa istabiņa privātmājiņā, tāda kā tintnīca. Tur es gulēju, tur bija molberts, tur es gleznoju un no rīta es modos ar sāpošu galvu no eļļas krāsām un lakas pudelēm.
Jūs jau kopš bērnības esat zīmētāja. Jūsu darbos ir klātesoša daba. Kādas ir attiecības ar to?
Esmu visu mūžu pateicīga tēvam un mātei par to dāvanu, ko viņi ir devuši man. Ko viņi dāvājuši man. Vasarās mēs izbraucām uz laukiem Ļaudonas pusē. Tad vēl bija dzīvs vecaistēvs. Tur bija tāda lauku būdiņa, guļbūvīte. Mans vectētiņš pats taisīja svārkus, mēteļus ar savām rokām, apkārt mājai bija trīspadsmit simtgadīgi ozoli, kur mūžam spēra zibeņi... Nu visa tā vide...
Es biju tai mierā, klusumā, tai skaistumā, starp kazām un vienu gotiņu, aiz kūts vecamtēvam auga šņaucamtabaka, tās lapas... Tā bija mana pasaule. Atceros, kā vecāmāte ar nēšiem no kalna nesa tīru, tīru, nesamaitātu ūdeni no strauta. Uz nēšiem – maza, trausla. Tā bija mana pasaule, kur man bija tik labi, tā pasaule nēsājas līdzi visu mūžu.
Un māksla?
Tas no tēva. Viņš arī gribēja būt mākslas akadēmijā, bet vecaistēvs jebkādu naudu studijām liedza. Tēvs zīmēja. Viņam kara laikā nosvila tās visas viņa ainavas, viss, ko viņš bija gleznojis. Tā viņš saprata, ka viss ir jāieliek meitā. Viņš taisīja tās kastes uz trijkājiem pats ar savām rokām. Viņš darīja visu, lai Valda tiktu akadēmijā.
Ceļš pa kastaņu aleju
Kā nonācāt Daugavpils Novadpētniecības un mākslas muzejā?
Vienkārši. Es izkāpu stacijā, un gāju pa Rīgas ielu. Caur kastaņiem. Tāpēc tiem kastaņiem manā mākslā joprojām ir baigā nozīme. Citi varbūt domā, ko viņa mūžīģi ar tiem kastaņiem?
Tie kastaņi bija pirmā tikšanās ar Daugavpili. Mana pasaule. Mani kaitina tas, ka tie tiek apfrizēti. Vienīgais, kur cilvēka roka nav pieskārusies, ir kastaņi pie Vienības nama. Pumpura parkā. Tie ir īstie. Tos nevar apķert.
Mans ceļš pa kastaņu aleju uz manu muzeju, ko esmu iemīlējusi. Un, kā es smejos, no šejienes tikai ar kājām pa priekšu, bet kas to zina...
Līdz ar to var apgalvot, ka Rīgas iela Daugavpilī jums ir īpaša vieta?
Mana attieksme pret Rīgas ielu ir mainījusies. Es vairs neesmu tā meitene, kas atbraukusi no Rīgas. Tagad Rīgas ielā nav plašu veikalu. Otra lielākā pilsēta – nav plašu veikalu. Bija viena grāmatnīca – "Zvaigznes" grāmatnīca, neizturēja, aizgāja pa pieskari. Tagad tā Rīgas iela pārvērtusies par tādu kā biznesielu. Mani tas kaitina. Mani kaitina Šmakovkas muzejs. Tā nosaukumā ir kaut kāda biznesfaktūra. Bet Šmakovkas muzejs – tas nav piedienīgi, un līdz ar to man tā Rīgas iela sāk palikt kaitinoša. Visur kur ej – viena bodīte, otra, trešā. To ir par daudz. Tās devalvē Rīgas ielas nosaukumu. Iela, protams, ir sakopta, nav nolietojamības pazīmju. Bet – ekskursanti "grib tikt Pētera baznīcā", taču tā ir ciet. Viņi negrib tikai sakoptu fasādi, viņi grib tikt iekšā, jo tur jau ir tā pasaule.
Pieradināt sevi pilsētai
Vai pa šiem gadiem nebija domas pamest šo dīvaino pilsētu? Lielākā daļa jūsu kolēģu devās prom?
Jā, bet es pieradināju sevi pie šīs pilsētas. Ja salīdzina šo Daugavpili ar to – tā ir diena pret nakti. Daudzējādā ziņā. Mainījies viss ir pamatīgi. Toreiz vienīgā kultūras saliņa nosacīti pilsētā bija mūsu muzejs.
Mēs ienācām Daugavpilī vienlaicīgi 20. gadsimta 70. gados. Citi te uzturējās kādus gadus septiņus. Manī jau arī novibrēja laiku pa laikam, ka agrāk vai vēlāk es pametīšu šo pilsētu.
Katram ir bijis savs mērķis, savs laiks. Kāds no grupas zinājis, ka viņš būs te tik ilgi, pēc tam teiks ardievas pilsētai. Daudzi muka prom, jo nevarēja izturēt dzīves klimatu. Viena no māksliniecēm toreiz atļāvās pateikt un pareizi pateica – "Es gribu, lai mani bērni nepazaudē savu latviešu valodu!"
Jūs teicāt – pieradinājāt sevi pilsētai. Kā to saprast?
Tā mīlestība uz pilsētu sākās ar muzeju. Pēc tam lēna pieradināšana. Ar savām emocijām, ar savu mīlestību. Meklēju kaut kādus fragmentus – koku, kādu krūmāju. Atceros, savu meitu vedu uz dārziņu. Tur bija krūms ar sarkankrūtīšiem. Tik skaists, un bērniem tas ļoti patika. Es skatījos uz peļķi, tur tas atspīdums. Pretī muzejam bija parks. Toreiz tur bija skaista, drusku nolupusi brīvdabas estrāde, kur notika koncerti ar akordeonu. Tur vienmēr bija sava publika. Tad uzradās Ivanova (skulptors Vladimirs Ivanovs) memoriāls, bet tā jau politika.
Kā ar krievu valodu?
Kad ienācu muzejā, visa dokumentācija bija krieviski. Taču es, pateicoties tam, apguvu šo valodu. Mans sarunvalodas līmenis krievu valodā kļuva daudz labāks. Varēju lasīt grāmatas krievu valodā. Bija "inostranka" (žurnāls "Иностранная литература"), arī citi literārie žurnāli, caur kuriem es atklāju, ka ir tāds rakstnieks un tāds. Es nekaunos, ka es runāju krieviski, esmu vinnējusi vienu valodu, labu valodu, nerunājot par kultūru.
Muzejā ienācāt tā saucamajā smagajā periodā. Kā to izjutāt? Vai tagad ir vieglāk?
Jā, bija faktiski lemts iesākt un turpināties smagajā periodā. Kaut gan, ja mēs sakām "smagais periods", tad tomēr, lai nu kā tas būtu, kaut vai attiecībā uz muzeja krājumu, tik smags nebija. Arī smagākajā periodā krājumā ienāca krāšņākais. Bija nauda. Muzejs varēja nopirkt lielus Dobrājas darbus. Divmetrīgas, kolosālas figurālās ainavas. Tagad labi, ja mēs varam nopirkt krājumam kaut ko no keramikas un kaut ko mākslas nodaļai. Tad tie iepirkumi, faktiski tie ir mākslinieku dāvinājumi...
Politika ir bijusi vienmēr, un vienmēr arī tā mākslas pasaule ir bijusi ar politiku. Tu vari griezt to riteni, kā gribi, bet visas kultūras iestādes vienmēr ir atkarīgas no augšām.
Toreiz daudziem pat nebija izpratne par to, kas ir māksla. Viņi dzīvajā to redzēja varbūt pirmo reizi, bet tā bija viņu pieradināšana pie patiesas, tīras tēlotājmākslas. Galvenais viņiem nebija jaiestāsta. Viņi ātri saprata, ka tas ir zelta vērts, un tam jānonāk krājumā. Nauda netika žēlota.
Kā ar mūsdienu mākslu, jo jūsu muzejs un darbi ir vairāk vērsti uz klasisko?
Modernajai mākslai ir jābūt, bet dažreiz esmu nogurusi no tiem švīkājumiem, no tām plaknēm, kuras atkārtojas. Visi mēģina atdarināt Rotko. Viena plakne, otra. Kāpēc? Tāpēc, ka tev pašam nav sava "es". Jābūt pamatam. Iemācies pareizi turēt zīmuli, iemācies otu pareizi turēt. Man arī akadēmijā piegriezās tie ģipši, tie kapiteļi, bet ir amats, ko man vajadzēja obligāti apgūt, jo mana profesija, kā jebkura profesija, prasa pamatus. Viss tā ir nomainījies. Viss pa vieglo, izdomā kaut kādus dižnosaukumus tam, ko tagad rada... Toreiz mēs grauzām cauri ģipšus, bija klasiskās klusās dabas. Mēs apguvām amatu. Tu iemācies to savu arodu, un tad tu vari strādāt tā, kā tu gribi. Tad tu esi tiesīgs to darīt, bet tagad viss pa vieglo.
Daugavpils – diena pret nakti
Sarunas sākumā teicāt, ka tagadējā Daugavpils ir kā diena pret nakti ar toreizējo?
Mūsu Vienības namā šodien ārkārtīgi interesantas programmas veido Jānis Butkēvičs. Tagad arī Kultūras pils. Padomju laikā tas bija šķūnis un tagad kolosāli sakopta vide, izstāžu zāle, pateicoties Silvai Linartei. Tur nav kauns vest publiku. Daudzi šeit ir viesojušies ar koncertiem – Ainārs Mielavs, izcilas grupas, piemēram, "Tautumeitas". Izcilas, ne jau viendienītes.
Daugavpils tiek uzskatīta par ļoti krievisku pilsētu. Vai tai ir iespēja latviskoties?
Tā nekad nenolatviskosies. Ta ir arī mūsu pilsētas specifika. Es Daugavpili šodien saucu par Putina mazo filiāli. Es neesmu pagalma cilvēks, bet dzirdu, ko tantuki runā. Viņas ir starā par Putinu. Ir cilvēcīgā līdzjušana Ukrainai. Man tur ir draugi, un kas tur tagad notiek – drausmīgi. Viņi ir ierauti kara virpulī, viņi spiesti sevi saglabāt, un tas nezvērs, viņš izkauj arī savējos. Vai viņš ir padomājis par to, ka viņiem, krieviem, arī ir ģimenes, ir mazbērni... mātes.
Politikā ir favorīti? Kāda attieksme pret jaunievēlēto prezidentu?
Runājot par politiķiem, krieviem ir ļoti precīzs teiciens – "prodažnaja škura". Augstumos bija Vaira Vīķe-Freiberga. Un tagad man patīk tas mūžam smaidīgais [Edgars] Rinkēvičs, bet viņam arī neiet viegli. To smaidu saglabāt, tas arī ir varoņdarbs. Man viņš patīk. Bijušais ārlietu ministrs. Viņam ir pieredze. Viņā ir tā mīlestība. Es sekoju visam, ko viņš dara. Viņš mīl dzīvniekus, ir ļoti sabiedrisks. Cilvēkos viņš brauc, nevis lai zīmētos, – nē, viņš grib noskaidrot, kāpēc tas tā ir. Viņš ir visur īstajā laikā. Viņš neaizmirst nevienu, ko vajag godināt. Un tā nav zīmēšanās. Tā ir viņa dvēseliskā vajadzība to darīt. Aizbrauc pie tā [aktiera Jāņa] Kubiļa, kurš ir simtgadnieks. Rinkēvičs ir visur, [interesējas] par elektrībām un tā tālāk. Es domāju, – kā viņš spēj visu to izskriet, kā viņš nenogurst. Otrkārt, viņš ir ļoti draudzīgs, labvēlīgs. Viņš ir nedaudz salīcis nabags, bet tas no tās strādāšanas pie datora. Viņš iet, brauc [velo]maratonu. Esmu par viņu.
