Vasaras beigās pirmo reizi kādā sarunā nejauši dzirdēju pieminam "Muļķu māju". Atklājās, ka, svinot savu 30 gadu jubileju, leģendārais kultūras izdevums "Rīgas Laiks" (turpmāk tekstā vienkārši RL) okupēs jeb skvotos tikpat leģendārajā namā Elizabetes ielā 2. Tur kādreiz atradās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja. Klausījos šajās baumās ar neticību, ņemot vērā, cik ļoti bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis (Nacionālā apvienība) centās ēku pasludināt par no zemes virsmas noslaukāmu graustu – "komunisma rēgu". Taču pēc skaļās sabiedrības pretreakcijas padomju modernisma paraugnams palika savā vietā – neapdzīvots, minimāli aprūpēts un pusslepens.
Lai arī oficiāli cēli saukts par "Brīvības teritoriju" radošā izpausmēm, pats RL savas vizitācijas laikā Elizabetes 2 namu biežāk dēvē par "Muļķu māju". Tas man tobrīd šķiet aizdomīgi. Kāpēc visintelektuālākais, prominentākais un, teiksim, kā ir, snobiskākais no Latvijas kultūras žurnāliem trīsdesmitgades svinībās sevi pasludina par muļķi? Vai tā tiek apzīmēti arī visi tie, kas tur pulcējas? Kaut kā aizvainojoši, vai arī es vienkārši nespēju uztvert izsmalcinātu, intelektuālu spēli, ko sevis izklaidei savērpis vieduma nogurdināts prāts. Taču, neskatoties uz ideoloģiskām neskaidrībām un pretrunām, "Mmājai" pāris mēnešu laikā izdodas piesaistīt plašu radošu cilvēku loku, kas šajās telpās pašā Rīgas centrā izveido īslaicīgu, bet gana pamanāmu un oriģinālu komūnu. Māksliniekiem nav jāapmaksā ne īre, ne komunālie pakalpojumi un tiek dota pilnīga gara un izpausmes brīvība, ievērojot vien dažus ērmīgus nosacījumus (kā, piemēram, visbezjēdzīgākās dāvanas pasniegšana RL vai ieeja pasākumos tikai sarkanmelnbaltās drēbēs). Līdz ar to "Mmājā" risinās ļoti plašs notikumu klāsts – sākot ar reiviem, diskusijām un instalācijām izārdītās telpās un beidzot ar kustību teātra vecmeistaram Ansim Rūtentālam veltītām foto ekspozīcijām un arhitektu biroju maketu parādēm.
Kā vizuāla zīme "Mmājas" aktivitātēm tiek izmantota sēne. Te gan netiek pārstāvēta visa plašā sēņu pasaules karaļvalsts amplitūdā no baravikām līdz raugam un nagu sēnītēm. Šur tur parādās tikai vientuļa mušmire un tā pati tikai ilustratīvā līmenī, neizmantojot interesanto mikoloģijas parādību piedāvājumu.
Oktobra vidū māksliniece Eva Vēvere mani uzaicina apskatīt telpu, kurā norisināsies viņas un Lauras Prikules procesuālā projekta "Poētiskais robotisms" nākamā sērija. Šim ielūgumam nespēju atteikt vairāku iemeslu pēc, un viens no tiem ir iespēja izstaigāt bijušo komunisma citadeli. Kā zināms, ēkai ir trīs spārni, seši stāvi, kuros kā stīgās izvērti gaiteņi ar abpusējiem, neskaitāmiem kabinetiem. Jau iepriekš šī nama kā kultūrvietas potenciālu bija novērtējis arhitektu birojs NRJA, te piesakot vīziju par mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju katrā no mājas korpusiem – MAD. Šo principu pārņēmis arī RL, saskaldot vēl smalkāk – katram stāvam ir savs virsvadonis. Nama vidū ir centrālas spirālveida kāpnes, un arī visi stāvi savienoti ar pakāpieniem gaiteņu galos. Tāpēc šeit iespējamas neskaitāmas maršrutu kombinācijas, cilpas un klejojumi. "Poētiskais robotisms" ieņēmis nelielo kabinetu Arhitektu spārnā 4. stāvā. Pēc pirmās iepazīšanās ar joprojām pārsteidzoši labā tehniskajā stāvoklī esošo namu (ai, ai, šitā melot, Nauri!) es atgriežos pie Evas. Mēs runājamies par šo un to, un es viņai atzīstos, ka vairāk nekā desmit gadu ilgā "Poētiskā robotisma" vēsture man ir pamanīta, bet tomēr paslīdējusi garām, un es nesaprotu, kas tas īsti ir.
Iepriekšējām "Poētiskā robotisma" sērijām veltītajos aprakstos, kas atrodami internetā, minēts, ka tas ir "pieredzes telpa, sistēmiska un spontāna dažādu dzīves situāciju konstrukcija un dekonstrukcija, metode binārām opozīcijām". Lai labāk saprastu "Poētisko robotismu" (turpmāk tekstā noīsināsim uz PR), nolemju tajā pavadīt vairākas dienas. PR pēc savas būtības ir jāuztver nevis kā mākslinieču epizodiska atgriešanās pie tēmas, radot savstarpēji neatkarīgas izstādes, bet kā vienots, ļoti ilgstošs, procesuāls mākslas notikums, kura aizsākums meklējams jau 2009. gadā. Spēlējoties ar trim pamatelementiem (tie ir: vienkārši ģeometriski objekti – koka kubiņi; teksts kā forma un abstrakcija; sakāpināts poētisms), tiek atkal un atkal kombinētas neskaitāmas variācijas. Katru reizi šim konstruktoram tiek pievienota jauna un iepriekš nebijusi laika un telpas dimensija, kas vienādojuma iespējamo atbilžu skaitu palielina līdz bezgalībai. Sākotnēji šķiet, ka PR nepauž sociālkritiskus viedokļus un atsakās no jebkāda stāstījuma, kā arī ietur elegantu distanci no Latvijas vizuālajai mākslai tradicionāli raksturīgiem mākslinieku iekšējo emociju virpuļiem. Varētu teikt, ka PR ir viens no pašmāju ievērojamākajiem abstraktā konceptuālisma piemēriem. Taču, vērojot ilgāk, var uztvert tikko pamanāmus, uzmanīgi veiktus žestus, kas gudrā un asprātīgā veidā apvērš otrādi un tādējādi no iekšpuses pārskata vispārpieņemtus politiskus un kultūras uzvedības modeļus un normas. Raugoties Rietumu virzienā, jūtama radniecība ar Sola Levita un Donalda Džada tiešajiem minimālisma manifestiem un Sāras Sze instalāciju implozijām. Vienlaikus, pagriežot galvu atpakaļ gadsimtu senā pagātnē, skaidri redzamas šī mākslas darba vizuāli ciešās saites ar supremātistiem un krievu konstruktīvistiem. Taču burtu un vārdu spēles, košie laukumi un asās līnijas no grafikām un plakātiem pārnestas uz mainīgām trīsdimensiju instalācijām. Revolucionāro avangarda mākslinieku politiskos saukļus te aizstāj brīvi dreifējoša poētika. Tie ir nelieli, īslaicīgas afekta noskaņas raisoši teksti, kas cieto un robotisko apskalo ar dūmakainu noslēpumainību.
Tieši tā – es Evai vairākas reizes jautāju – ko tas viss nozīmē, bet viņa tikai smejas, kā es visu gribu zināt.
Šoreiz PR risinās apmēram desmit dienu garumā. Tas ir neliels kabinets, kas piepildīts ar dažādiem priekšmetiem un formām. Uz birojam raksturīgajiem griestiem izteiksmīgs teksts – MANI GRIESTI IR TAVA GRĪDA. Tas ir vienīgais no te redzamajiem elementiem, kas nemainīs savu atrašanās vietu. Ik dienu instalācija tiek pārveidota vai papildināta/reducēta atbilstoši tā brīža tēmai un uzdevumam (kopumā sešiem). Katrs ienācējs ir aicināts piedalīties spēlē – testā, veikt noteiktas darbības, kas aktivizētu viņa abstrakto domāšanu. Laura Prikule un Eva Vēvere ir nemitīgi klātesošas. Dienās, kad viesu nav, mākslinieces tāpat ir "Portālā" (kā tiek saukts šis kabinets un tajā ietilpstošā domtelpa), un, pieņemu, jo skatītāju jau tobrīd nav, turpina pārkārtot, attīstīt "Poētiskā robotisma" idejas.
Todien, kad nāku aprakstīt un fotografēt PR, tēma ir "Varoņa ceļš". Es esmu vienīgā tā brīža apmeklētāja un paniski baidos pieskarties vai nejauši izgrūstīt jel kādu instalācijas fragmentu vai vispār jebko, jo it viss šeit var būt mākslas darbs. Tas ir izvietots visā telpā, līdz milimetram precīzi iekomponējot ik detaļu, un abas autores atrodas turpat, kļūstot par fizisku instalācijas daļu. Es veicu foto fiksāciju un iztaujāju par PR motīviem.
Man kā mākslas kritiķei šoreiz ir nedaudz interesanti nekomfortabli, jo šeit viss ir tik šaurs un man bez distances ir jābūt tiešā kontaktā ar apskatāmo materiālu – gan objektiem, gan subjektiem.
Laura runā par koncepciju kartēšanu. Eva skaidro plašāk: "Portāls ir iecerēts kā "mākslas varoņa ceļš", kur skatītājs iziet pārbaudījumu virkni un iznāk ārā izmainītā stāvoklī. Tas, ko mēs piedāvājam, ir mūsu izstrādātas metodes sistēmas un plūstamības balansam, jo ir skaidrs, ka tikai dzīvot režģī vai tikai plūst noved pie katastrofas. Traģisko pasaules gaitu ar karu, ekokatastrofām un citām krīzēm varētu mainīt iespēja satikties konkrētā punktā un sarunāties. Tāpēc portāls ir vieta ārpus sistēmas. Tas piedāvā iesaistīties ļoti konkrētā sistēmiskā vai plūsmas pieredzē, bet vienlaikus izzūmot ārā no tā visa, lai uz šo pieredzi paraudzītos jau no citas planētas attāluma."
Pēc tam, kad noslēgusies mana straujā, iztaujājošā un foto fiksējošā intervence, abas paziņo, ka jau iepriekš nolēmušas, ka man ir jāizpilda šīs dienas tests. Lomas strauji mainās, un mākslinieces ar plēsīgu, azartisku prieku man izskaidro spēles noteikumus – man noteiktā laika periodā ir jāpārveido instalācija atbilstoši moto "Varoņa ceļš mākslā". Aiztikt drīkst jebko, izņemot personīgās lietas. Es autorēm vairākas reizes pārjautāju, vai abas saprot, ar ko viņām ir darīšana un kādas var būt sekas? (Es paralēli teksta darbiem daudz strādāju arī ar telpu un instalāciju, un dekonstrukcija ir mans jājamzirdziņš.) Vienojamies par trīspadsmit minūšu limitu. Šajā laikā tiek pārvietots viss – izjauktas te dominējošās līdzīgo elementu fraktāliskās attiecības un īpatnējās krāsu kombinācijas. Es mērķtiecīgi un intuitīvi esmu nolēmusi telpu pārveidot par diagonālu, kāpinātu kompozīciju, atsakoties no objektu individuālajām, asociatīvajām nozīmēm, bet padarot tos par masu. Šī iemesla pēc tiek pārvietota arī turpat sēdošā Laura Prikule.
Pēc trīspadsmit minūtēm mēs attopamies viegli apmulsušas jau pilnīgi citā instalatīvā situācijā.
Es nedaudz pārdzīvoju par to, ka izjaucu sākotnējo Portāla iekārtojumu, bet mākslinieces mani mierina, ka tā bijis paredzēts. Jāsaprot, ka PR pēc savas būtības ir mainīgs. Tā nekad nav fiksēta, nostiprināta, pabeigta konstrukcija, situācija, jo PR, lai arī pēc vizuālām pazīmēm atbilstošs, nav instalācija, bet procesuāls mākslas darbs, kas pirmkārt eksistē ideju un konceptu telpā, bet redzamais, taustāmais ir tikai tā auglīgo procesu raža.
Pēc tam ar Lauru ejam apgaitā pa "Mmāju". Daļa no kabinetiem ir slēgta (oficiāli atvērtās durvis ir ceturtdienās), daļa vaļā, un tajos var redzēt nelielas ekspozīcijas. Citviet notiek nelielas, privātas sanākšanas. Acīmredzami stāvu uzraugi pret saviem pienākumiem attiecas atšķirīgi – ir gaiteņi bez dzīvības pazīmēm, un ir zonas, kas rūpīgi iekārtotas. Kopumā šis viss atgādina Latvijas Mākslas akadēmijas karnevāla uzbūves vidus posmu – ir sagādāta daļa dekorāciju, tās atstutētas pa malām, bišku netīrs un apņurcīts. Vienīgi atšķirībā no LMA valpurģiem šeit nekas nekad netiks iekārtots līdz galam.
Mēs nokāpjam līdz iespaidīgajai koncertzālei. Ir atcelts paredzētais muzikālais priekšnesums, un tā vietā uz skatuves Šelegovskis un Kleins, izliekoties par citiem cilvēkiem, lasa nerātnās dainas un mēģina tās interpretēt no savām vīrieškārtas pozīcijām. Diez kas nesanāk. Ir daži skatītāji. Sarkanā apmetnī un maskā apkārt streipuļo tas, kas laikam Rītups. Viņš visu mēģina filmēt ar telefonu un kopumā neizturas atbilstoši cieņpilnām feminisma tradīcijām. Pēc tam, kad maskotais tas, kas varētu būt Rītups, uzvelk uz skatuves mūsu kopēju paziņu un liek viņam tēlot ārzemnieku, mēs ar Lauru saskatāmies. Tas ir pilnīgs krindžs. Klejojam tālāk uz bēniņiem un intuitīvā veidā atrodam durvis uz jumtu. Vēlāk jau kopā ar Evu raugāmies tālu, tālu pāri visai Rīgai. Šķiet, ka šis ir tas īstais zemes, nulles līmenis – starp tumšajiem namu kvartālu jumtiem izgriezti zeltaini, pulsējoši kanjoni. Apakš mums jau ir pazeme – arī "Mmāja" kā sešstāvīgs, putekļains pagrabs ar puspamestajām cellēm. Mēs te nolemjam atgriezties rīt, bet tad jau durvis būs aizslēgtas.
Nākamvakara tests ir ar nosaukumu "Novembra debesis". Caur Portālu veļas skaļa un dzīvespriecīga dalībnieku plūsma. Viņu uzdevums ir kartēt savas sajūtas par šo pelēko gada laiku un atrast veidu, kā savienot koka kubiņus ar Evas Vēveres un Lauras Prikules "glezniecisko pagātni" – garās strēmelēs sagrieztām pašu gleznām. Ar vieglumu, no jauna izmantojot pašiznīcinātus mākslas darbus un brīvi tajos daloties ar jebkuru ienācēju, PR veic ierastā mākslas dzīves cikla kritiku – revīziju par mākslas darba absolūtismu un neaizskaramību, radošā procesa ģeniālo svētumu un autora tiesību paranoju. Te, sekojot Lauras un Evas norādēm, veidojas silta koprades teritorija, kas izteikti kontrastē ar auksto, neapkurināto "Mmāju".
Runājot tieši par kopējo vizuālās mākslas ekspozīciju, krustu šķērsu caurstaigājot gaiteņus un iekļūstot vairākos kabinetos, pārliecinos, ka šeit valda Meistara kults.
To vēl vairāk pastiprina koptelpās izliktās milzu foto izdrukas ar dažādu dižgaru-domātāju seju tuvplāniem. Tie gandrīz visi ir vīrieši. Mākslas fakti vientuļi izvietoti aukstos kambaros, un tikai šur tur kontekstam pielipinātas plānas A4 anotācijas. It kā tev pašam viss ir jāsaprot (varbūt tāpēc to sauc par "Muļķu māju"). Es ļoti ceru, ka šis attiecināms tikai uz vizuālās mākslas sadaļu un pārējās disciplīnās aiz slēgtām durvīm risinājušies man nezināmi, bet spēcīgi un rosinoši radošie procesi.
Nākamajā dienā Portālā ir tests nosaukumu "Koncentrēšanās aplis". Līdz vēlumam tiek spēlēta īpaša galda spēle, kuras laikā tās dalībniekiem jāuzmin noteikti krāsu toņi pēc biedru nosauktām asociācijām. Šo darbošanos tiešā veidā varētu saistīt ar PR niansētajām, tonālajām izpausmēm, taču redzu te savdabīgu meta līmeni par spēli–spēlē, kas ir tikpat spēcīgs motīvs. PR vispār patīk rotaļāties ar iekšupvērstām hierarhijām, piramidālām ideju struktūrām. Šovakar kopējos noteikumos ir implantēti svešas sistēmas nosacījumi, un mēs veicam gājienus pa laukumu ar mazajiem kauliņiem, vienlaikus pašiem esot spēles figūrām nelielajā kabinetā. Turpinot plašāk – šis kabinets ir daļa no "Mmājas" stropa neskaitāmajām šūnām, un, lai te vispār atrastos, ir jāspēlē dīvaino bišu māšu duo – Rītupa un Tīrona intelektuālā šarāde.
6. novembra rītā "Kultūras rondo" Uldis Tīrons stāsta par "Muļķu mājas" ideju. Daudz tiek runāts par brīvības un filozofijas idejām kā tādām. Pēc brīža raidījuma vadītājs atskaņo "Valsts nekustamo īpašumu" (VNĪ) komentāru par sadarbību Elizabetes 2 izmantojumā (te tas arī publicēts). VNĪ "Rīgas Laikam" pārmet klaju līguma nosacījumu pārkāpšanu, drošības noteikumu neievērošanu un cilvēku (apmeklētāju) drošības apdraudēšanu. Tīrons kļūst nīgrs un atšaudās ar tekstiem par radošo brīvību, valsts pienākumu pret indivīdu un neprecīzu "ka" un "kad" lietojumu no VNĪ puses.
Kamēr lielākā daļa Latvijas 11. novembra vakarā iededz sarkanbaltās svecītes, RL nolēmis šajā naktī ejakulēt savas 30 gadu pastāvēšanas svinības. "Mmājā" paredzēta plaša kultūras programma – Inga Baušķenieka koncerts, "Melnais caurums" ar SIG, Mounir Troudi un Arta Oruba dalību, diskotēka "Pulsārs" un atvērtās durvis visos kabinetos. Centrālais notikums būtu komunisma rēga sadedzināšana pagalmā.
"Poētiskajā robotismā" šovakar eksperiments "Režģis un plūsma (Elixir Festivus)". Portāla oficiālajā darba laikā (18-21) ienācēji pāros tiek aicināti apsēsties abpus galdam un saņem krītiņus. Vienam tiek aizsietas acis, bet zem rūtotas papīra lapas paklāj režģotu laukumu. Divas minūtes skan audio celiņš, un Laura brīvā apziņas plūdumā stāsta par plūsmu (neko neredzošajam, tikai jūtošajam zīmētājam) un režģi (pretī sēdošajam, kurš ar krītiņu rīvē primitīvu frotāžu). Pēc tam abi samainās vietām. Brīžiem telpa sabirst pilna ar apmeklētājiem, kuri, jūtot siltumu, rosību un viesmīlību, atgriežas atkal. Eksperimentālās darbnīcas rezultāti tiek likti pie sienas.
Pēc deviņiem un kabineta darba laika beigām mēs nelielā lokā sākam "Elixir Festivus" sadaļu. Šo latīnisko butaforiju es tulkotu šādi – eliksīrs ir salds, dziedējošs šķidrums, ko orāli uzņem atveseļojošos nolūkos (tāds nosaukums ir efektīvai, precīzai koda valodai lielai datu apstrādei). Savukārt par "Festivus" sauc ASV kulta seriāla "Seinfeld" iedibinātus antiziemassvētkus – svinības kā ironisku protestu komercializācijai ar noteiktiem pseido rituāliem un atribūtiem. Tā arī Portāls no laikmetīga mākslas darba pamazām pārtop ballītē. Instalācijas fragmenti maina nozīmi un kļūst par utilitāriem priekšmetiem "Elixir Festivus" dalībnieku dzirkstošajām vajadzībām.
Mēs nokavējam Baušķenieka koncertu un kāpjam lejā skatīties komunisma rēga sadedzināšanu. Kad esam beidzot tikuši iekšpagalmā (man kā neoficiālajai pavadītājpersonai ir nepieciešams veikt sarežģītus māņu manervus), redzam tur palielu ugunskuru. Skan bērnu dziesmiņas angļu un krievu valodā, un kāds ik pa brītiņam sārtam uzšļāc degmaisījumu. Ikvienam ir iespēja iemest liesmās kaut ko, kas, viņaprāt, saistās ar nolādēto komunismu. Pārsvarā tiek ziedoti nieki no kabatām. Laura gan ir sagatavojusies, un viņai līdzi komunisma filozofijas vārdnīca, no kuras izplēšam pa lapai un ielidinām ugunskurā. Apkārt ar pudeli, maskā un melnā apmetnī, brīžam ķērkdams vulgārismus, brīžiem bubinādams, siro tas, kas varētu būt Rītups. Viņš pielīgojas arī pie manis, noskūpsta roku un izsaka divdomīgu piedāvājumu. Atbildu, ka es pati varu par sevi parūpēties. Pēc tam mēs uzjautrināti skatāmies, kā Rīgas inteliģence pilsētas centrā lielā ugunskurā dedzina laminātu, putuplastu un citus mēslus.
Lai arī tas neciešami smird, šobrīd šajā vājprātīgajā kontekstā patiešām ir kāda sintētiski vizoša brīvības sajūta. "Elixir Festivus".
Tad seko cienījams "Melnā cauruma" koncerts. Ap diviem naktī bijusī Centrālkomitejas ēka ir pārvērtusies par puspamestu, piedūmotu cietoksni, pa kuru klīst nedaudz saguruši, bet joprojām nakts noslēpumu alkstoši rēgi. Solīts, ka notiks sešas diskotēkas vienlaicīgi. Ar "Poētiskā robotisma" orākulu nodejoju līdz pirmo gaiļu – sabiedrisko autobusu laikam. Tad mēs saburzītas un nedaudz pārsteigtas par savādo un neplānoti garo nakti dodamies prom.
Pēc pāris dienām Valsts policija ziņo, ka torīt pēdējo reizi sarkanā vai melnā halātā redzēts un pēc tam pazudis viens no "Rīgas Laika" izdevējiem Arnis Rītups.
