Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Madarojumi guvuši ievērību Rietumeiropā rīkotajās izstādes (1934. gadā Stokholmā, 1935. gadā Briselē un 1938. gadā Berlīnē). Sākumā tika izmantotas koka un linoleja tehnikas, bet vēlāk viņš pielieto Latvijas Universitātes (LU) profesora Jūlija Auškāpa izstrādāto sietu šablonu metodi.
Iniciatīva pievērsties jaunajai madarošanas tehnikai nāca no ķīmiķiem – LU rektora un vēlākā izglītības ministra, profesora Jūlija Auškāpa un LU privātdocenta Arvīda Veidemaņa. Savukārt gleznotājs Rūdolfs Kronbergs atceras, ka Cīrulim tehnoloģiski sietus izstrādāt palīdzējis ķīmiķis Elcers. Madarojumi tika veiksmīgi pielāgoti telpu interjera veidošanā: te jāmin Piena restorāns, Lauksaimniecības kamera, Rīgas Mazā teātra skatuves ietērpa veidošana u.c. Rīgas Amatniecības skolā šo Anša Cīruļa veiksmīgi popularizēto tehniku plaši ieviesa apmācības programmā, īpašu vērību pievēršot grāmatu iesējumiem.
Gleznotājs Rūdolfs Kronbergs rakstījis: "Aiziesim pagātnē un atsēdīsimies Rīgas Piena restorāna mājīgajās telpās. Kad būsim tikuši galā ar skābputru vai rupjmaizes zupu ar putu krējumu, palaidīsim skatu apkārt. Nepakavēsimies ilgāk pie daiļās apkalpotājas tautas tērpā – kas zin, vai viņa nav jau precējusies un vīrs nenoskaišas.
Pametīsim acis uz sienām. Tur karājas latviskas sienas segas. No stila uzreizi pazīstam, ka tie Anša Cīruļa darbi. Pareizi, mēs taču lasījām avīzēs, ka Cīrulis 1928. (?) gadā par šiem madarojumiem, kā viņš tos nosaucis, Briseles starptautiskajā izstādē saņēmis godalgu.
Atceros, 1931. gadā, kad mācījos Parīzē, Dekorātīvās mākslas akadēmijas profesors Pols Kolēns rādīja saviem audzēkņiem savu silk-screen'a gleznojumu un stāstīja, ka šo techniku beļģi pārņēmuši no Ziemeļeiropas māksliniekiem. Manā rīcībā nav vairāk ziņu. Vienīgi zinu vēl to, ka Cīrulim šo madarojumu vai, kā to šodien sauc, silk-screen'a techniku atrisināt palīdzējis ķīmiķis Elcers." (1952.05.01., "Latvju Ziņas" / Rūd. Kronbergs)
Domājot par Ansi Cīruli, mākslinieks Kārlis Miesnieks saka: "Es nemaz nevaru iedomāties latviešu lietišķās un vispārīgi mākslas bez Cīruļa. Tad saskatītu lielu tukšumu. Ja iespaidojies no frančiem, tur nekāda tukšuma nav, bet, ja nebūtu Cīruļa, tad būtu liels tukšums. Viņš pa glezniecību, lietišķo mākslu bija brīnišķīgs komponētājs. Viņš savu stilu izstrādāja. Viņš ir latviešu lietišķās mākslas dibinātājs, celmlauzis. Viņš ir humānists, cīnītājs, izcils meklētājs, strādnieks. Parīzē redzējis Eiropas kultūru."
Ar Ansi Cīruli mākslinieks Kārlis Miesnieks bija pazīstams no 1921. gada. Viņi abi savulaik bija Madernieka studijas audzēkņi. Daudzi, skolotāja mudināti, devās mākslas studijās uz Parīzi.
Jau 1921. gada pavasarī Ansis Cīrulis Parīzē apmeklē muzejus, klausās lekcijas Sorbonā, satiek dažus tautiešus, un viņa paziņu loks arvien paplašinās: viņš iepazīstas ar Raimondu Dunkanu (Raymond Dunkan, 1874–1966), slavenās dejotājas Aisedoras Dunkanes (Isadora Duncan, 1877–1927) brāli.
Kādā vēstulē sievai Sofijai Ansis Cīrulis aizrautīgi stāsta par to, cik ļoti viņu pārsteigušas Parīzes ielas un arī kāds veikals – tāds plašs, lieliem logiem, kur redzamas, kā sievas plucina vilnu, auž audumu, ar pindzelēm rokās to apmālē raibi jo raibi. Kur kāds vīrs drukā ar rokas presi. Un visi sengrieķu apģērbos, "zandeles" kājā… Visa uzņēmuma iniciators un dvēsele esot Dunkans.
Dunkans ar sekotājiem dzīvoja komūnā, piekopjot īpatnēju, no Sengrieķu filozofijas iedvesmotu dzīvesstilu, bet, lai sevi apģērbtu un uzturētu, tirgoja pašu vērptus un austus audumus, kā arī ar augu valsts krāsām apgleznoja un koka spiedogiem apdrukāja zīda lakatus, visbiežāk ar sengrieķu motīviem.
Ansis Cīrulis, redzētā iedvesmots, apmeklēja Dunkana studiju un teātra izrādes. Varbūt toreiz redzētais rosināja pašam vēlāk sietspiedes tehnikā darināt skatuvisko ietērpu Rīgas Mazā teātra izrādei 1936. gadā? Toreiz laikraksts "Jaunākās ziņas" (Nr. 224) rakstīja: "Rīgas Mazais teātris arvienu centies būt latvisks. Šo slavējamo nodomu teātris vakar, otrās sezonas atklāšanas izrādē, vēlreiz pārliecinoši pasvītroja. Annas Brigaderes monumentālais darbs "Princese Gundega un karalis Brusubārda", latviskākā mākslinieka Anša Cīruļa dekoratīvā ietērpā, J. Zariņa iestudējumā piedeva sezonas ieskaņai iepriecinošu latvisku noskaņu. A. Cīruļa – kā dekoratora – pirmā debija panākumiem bagāta."
Savu latvisko fantāziju pakļaudams modernā eiropeiskā skolā gūtajiem principiem, Cīrulis atradis savu īpatno stilu un radījis daudzus vērtīgus un savdabīgus darbus ne vien glezniecībā, bet arī lietišķajā mākslā.
