Lielformāta gleznas, kas sasniedz trīs metru garumu, Liepājas muzejā papildina dzelzceļa skaņas. Vagoni, kurus gleznojusi māksliniece Agate Apkalne šķiet reāli – precīzi uzgleznoti krāsas slāņi, cipari vai kāpnes, kas ved uz vagona jumta.
Vagonus klāj uzraksti, uzslāņojumi, kurus gadu gaitā atstājuši cilvēki. Autore atklāj, ka laikā, kad darbi tapuši, uz Karostas ūdenstorni bija atnākusi kāda dāma, kura agrāk strādājusi uz dzelzceļa un izstāstījusi, ko nozīmē katrs cipars un simbols uz vagoniem.
Cilvēki vērojuši viņas iepriekš radītos darbus un sacījuši, ka tie atšķiroties no vagonu gleznām, taču tā gluži nav, saka autore.
"Vienkārši reālisms, diezgan pietuvināti, tie ir reāli bildēti tepat Liepājā un Ventspilī. Kas man pašai likās interesanti, šī cikla ideja radās jau pirms divdesmit gadiem.
Ideja pacietīgi klauvēja divdesmit gadus, laižot priekšplānā citu atziņu materializāciju uz audekla. Kad atbraucu uz Liepāju, es sapratu, ka šī būs tā vieta, kur es to varu realizēt."
Agate Apkalne saka - vagoni jau ir kā gatava glezna.
"Es tos vienkārši materializēju uz audekla, bet tā ideja, kas mani tajā nodarbināja, to es saskatu arī dabas faktūrās, mēs viens bez otra nepastāvam, mēs esam ļoti savstarpēji saistīti, tas bija kovida laiks.
Ja mēs visi spētu sadoties rokās, tad mēs varētu ļoti daudz un milzīgi skaistas lietas radīt nevis karu, naidu un veicināt rasismu."
Man likās tiks skaisti, kā klājas slānis pār slāni, saka autore. Vagonos, kurus klāj kirilicā rakstīti uzraksti – benzīns, pilsētu nosaukumi vai ar pārvadājumiem saistīti apzīmējumi, māksliniece nav meklējusi kādus politiskus zemtekstus, bet gan ko citu, minot piemēru par gleznu "Visuma galerija".
"Principā es negleznoju ne vagonus, ne zvaigznes, ne kokus, ne kalnus, es gleznoju atziņu, kas man ir svarīga. Tad man likās, ka gleznojot zvaigznes, katra zvaigznīte bija noteiktā attālumā no manis, noteiktā blīvumā - veidoja kopējo pagātni.
Līdzīgi ir vagoniem – tur ir slānis uz slāņa. Viens ir to radījis, bet cik tur vēl paliek neizdarītā. Slānis pēc slāņa. Tā mēs veidojam tagadnes telpu. "
"Mums ir izvēle, ko mēs atstāsim un kādu mēs gribam redzēt mūsu šodienu. Tas, kā mēs rīkojamies šodien, tas rezonē nākotnes telpā, kaut kādā ziņā līdzīgi ar tiem vagoniem, katrs atstāj kādu slāni, es pieļauju, ka atnāks kāds bērns un kaut ko uzšvīkās uz tā vagona, kas varētu būt lieliski."
Vienlaikus autore uzsver, ka pirms trīs gadiem radīto vagonu gleznu stāsts ir noslēdzies.
Mani interesē dabas faktūras, saka autore. Rīgā pašlaik skatāma Agates Apkalnes personālizstāde "Dimensijas". Tagad autore pievērsusi uzmanību Islandes brīnumainajai dabai un tās radītājiem ledājiem.
