Lai iekļūtu izstādē "Starp mums viss ir labi", vispirms jānospiež poga pie Dzirnavu 60 vārtiem. Tad jāgaida signāls, līdz drīkstat doties dziļāk iekšpagalmā, prom no trokšņainās ielas. Pie nama durvīm jūs atradīsiet nākamo pogu zem uzraksta "Uz izstādi", un atkal jāuzgaida. Tad vēl vienas durvis, kāpņu laukumiņš, četri pakāpieni un vēl divu smagu durvju vērtnes. Tikai pēc šī vairākkārtējā pieteikšanās-akceptēšanas un atvēršanas-aizvēršanas rituāla jūs nonāksiet aptumšotā un greznā dzīvoklī, kurā redzama izstāde "Starp mums viss labi".
Nosaukums "Starp mums viss labi" ir tieši pārņemts no poļu autores Dorotas Maslovskas lugas, kas vēsta par publisko un privāto atmiņu, par stāstiem, ko nav drīkstēts atklāt publiski, un tie tikuši noklusēti un tāpēc pazaudēti. Mākslas veidotāju un tās skatītāju lokā gan plašāk tiek lietots ekspozīcijas otrs, neformālais apzīmējums –"kvīru izstāde", kas ļoti tieši un konkrēti apzīmē tās galveno virstēmu – piederību kvīru kopienai redzamākā vai slēptākā veidā. Pats termins "kvīrs" ir ārkārtīgi plašs "lietussarga apzīmējums" neskaitāmiem dzimtes, seksualitātes, identitātes, sociāliem un politiskiem jautājumiem, un pat pašā kvīru kopienā tas tiek lietots plūstoši un bieži vien nenorādot specifiskāku iemeslu piederībai kvīrībai. Tas drīzāk būtu uzskatāms par īpašību kopumu, reizēm konkrēti fizisku un redzamu, reizēm poētisku un nojaušamu, kas zem vārda "kvīrs" šobrīd pakāpeniski piedzīvo publisku reabilitāciju.
Tāpēc šāda izstāde pati par sevi ir interesants un nozīmīgs notikums Latvijas kultūras ainavā, kurā jautājumi par homoseksualitāti, dzimtes identitāti un, jā, pat par feminismu joprojām tiek uzskatīti par ko diezgan eksotisku un reti sastopamu.
Atgriežoties dzīvoklī – tas ir plašs, ar daudzām istabām un greznu apdari. Un tukšs. Tajā ir tikai pats nepieciešamākais labiekārtojums, kā arī priekšmeti, kas svarīgi tiem, kas te nāk reizēm tikties slepenībā, tiem, kuri nevar būt publiski. Tēja, mājas čības, savstarpēji svarīgas piemiņas lietas, telpa meditācijai, sapņiem un citas liecības. Mēs nojaušam viņu klātbūtni, bet viņus pašus neredzam. Šis ir konspiratīvs dzīvoklis. Tas ir klusināts, izgaismoti tikai atsevišķi punkti, no puskrēslas izceļot nozīmīgāko. Uz brīdi atsakoties no telpā redzamo mākslas darbu individuālā vēstījuma un autorības, no to mākslas fakta un aplūkojot tikai priekšmetiski, mēs redzam vienotu scenogrāfiju (Līvas Kreisleres iekārtojums) izstādes tēmai. Tas ir vizuāls un sajūtams paskaidrojums, tikpat informatīvs kā izstādes apraksta bukletā. Logu slēģi vienmēr ir aizvērti, nepieļaujot ziņkārīgu un uzbrūkošu skatu ielaušanos. Šis scenogrāfiskais risinājums labi attēlo kvīru vēsturisko neiekļaušanu vispārpieņemtās normalitātes standartā, viņu kā neiederīgo nodalīšanu un marginalizēšanu.
Vienlaikus zinot, ka izstāde nav tikai par pagātni, bet arī par aktuālo tagadni – tā iztaujā apmeklētājus – un tajā, paralēli pagātnes autoriem, piedalās mūsdienu mākslinieki – rodas jautājums,
vai šāds konspiratīvs risinājums pats neturpina un neveicina mītu par kvīrisko kā noslēpumaino-eksotisko-čukstus pieminamo?
Ņemot vērā, ka izstāde vēlas izgaismot (vietām tiešā nozīmē), pievērst uzmanību agrāk neizceltajam, tā šķiet joprojām pārāk piesardzīga un savā ziņā anonimizēta – mākslinieku darbos redzami tēli bez sejām, no skatītājiem vairākkārt tiek ievāktas un pēc tam atrādītas liecības bez vārda, kas vēl vairāk veido šo slepenības auru. Tas notiek laikā, kad LGBTK+ aktīvisti veido publiskas grupas un piketus, skaļi tiesājas ar valsti, uzvar un kļūst politiski nozīmīgi. Šī aktualitātes aspekta izstādes vizuālajā daļā trūkst. Tas gan ir klātesošs jau daudz politiskākajā pavadošajā programmā ar filmām un lasījumiem, bet tie ir atsevišķi notikumi, kas ekspozīcijā ieskicēti vien pie spoguļa piespraustu kartīšu formā. Līdz ar to "Starp mums viss labi" zaudē daļu no iespējamās vēstījuma jaudas.
Izstādes ievads sākas jau dzīvokļa priekštelpā. Te garderobē mīlīgi sarindotas mākslinieces un kvīru aktīvistes Mētras Saberovas šūtās "Šļipatas vai čības". Tās veidotas no košiem un krāsainiem audumu atgriezumiem, kas savukārt ir savdabīgs tekstila arhīvs – autore savās performancēs un publiskajās uzstāšanās reizēs ir tērpusies efektīgos, daudznozīmīgos, pašdarinātos kostīmos. Katrs pats var pielaikot un izstaigāt izstādi turku sultāna krāšņuma cienīgajās čībiņas, kurās gan vēsajā dzīvoklī stipri salst.
Virtuves zonā izvietota Konstantīna Žukova instalācija "Melnā neļķe, trešā daļa" "Melnā neļķe" bija kodēts nosaukums geju kopienai starpkaru periodā, un mākslinieks šai tēmai pievērsies jau vairākkārt. Šoreiz darbs veltīts marginalizētu, sabiedrībā dominējošajiem uzskatiem neatbilstošu stāstu, kāda iepriekš lielā mērā bijusi LGBTK+ vēsture, gaistošajai dabai. Kas nav fiksēts oficiālos arhīvos, muzejos, krātuvēs, vien čukstus pārstāstīts, zūd kopā ar tā pēdējo zinātāju. Tie ir uz trausla papīra pelēcīgā drukā iezīmēti tēli ar neskaidrām sejām un ķermeniski pieskārieni, kas fragmentēti uz trauku lauskām. Šis darbs ekspozīcijas sākumā uzdod emocionālu toni visai turpmākajai izstādes apskatei.
Tālāk aizdurvēs un nišās ievietotas Zentas Dzividzinskas jaunatklātās fotogrāfijas un fotomontāžas "Akts, modele Velta Stīpiņa", kurā viņa aplūko sievišķo caur citiem rakursiem, nekā bija un joprojām pieņemts, fotografējot sievietes ķermeni. Ar analogas fotomontāžas palīdzību tiek izjautāta liekulīgi divējādā attieksme pret sievietes augumu publiskajā mākslā un realitātē. Femīns kailums objektivizētā formā, piemēram, tēlniecībā, kalts granītā vai liets bronzā, ir bijis pašsaprotams un akceptēts, bet noliegts, ja ir daļa no individuāla, personificēta izpausmes veida.
Šīs fotogrāfijas kopā ar blakus izvietoto Ingrīdas Pičukānes Felicitai Pauļukai veltīto darbu ir mākslinieciski un feministiski kritiskas. Feministiskā doma vēsturiski un pārliecības ziņā cieši turējusies kopā ar LGBTK+ kustības attīstību, kas daudz no tās iespaidojusies. Abas vēršas pret netaisnīgo un neiekļaujošo patriarhālo sistēmu un ir arī ārkārtīgi ietilpīgas un sazarotas. Grupas un kopienas, ko pārstāv feminisms un kvīru kultūra, var pārklāties, bet arī būt atšķirīgas, tāpat kā to vajadzības.
Scenogrāfiski diskutabls risinājums ir blakus likt Dzividzinskas un Pauļukas darbus, kas savstarpēji konkurē. Tāpat arī jautājums kuratorei par izvēli tik lielu daļu uzmanības no ierobežotās ekspozīcijas telpas veltīt tieši feminisma aspektam, necaurvijot (vai arī ļoti, ļoti nedaudz) to ar kvīru tematiku.
Leģendārās Felicitas Pauļukas "Akts uz dzeltena fona" un "Žanna" kopā ar Ingrīdas Pičukānes telpas zīmējumu – pētījumu "Felicitas (Pauļukas) dzīves" (tapis sadarbībā ar Montu Cimdiņu) savdabīgi, bet neiederas kopējā izstādes noskaņā un tēmas tvērumā. Novietots dzīvokļa tālākajā punktā, mākslas darbs dzīvo pats savu dzīvi un veido izstādi izstādē. Iespaidīgie, erotiski tiešā, bet nosvērtā, profesionālā skatienā gleznotie akti kopā ar Pičukānes vilktajām, paralēlajām Pauļukas dzīves laika līnijām ir oficiālā, redzamā mākslinieces biogrāfijas daļa. Tā ir apvienota ar leģendu – citātiem no viņas pirmā vīra, gleznotāja Jāņa Pauļuka daudzinātajām mīlas vēstulēm un jūsmīgiem pāra biogrāfu aprakstiem.
Tikai šoreiz Ingrīda Pičukāne no šīs daudzkārt tiražētās leģendas par "lielo mīlu" bezkaislīgi izcēlusi tekstus, kas liecina par nežēlīgu emocionālo un fizisko vardarbību pret sievieti, un patiesībā ar vienu vēzienu anulē jebkādu romantisku jūsmu.
Turklāt māksliniece klāt pievienojusi tekstus no vēl pavisam nesen izdotām, nopietnām publikācijām, kas koķeti akceptē un normalizē Pauļuka veiktās darbības.
Te nāk atmiņā TV ekrānos pēc kārtējās traģēdijas ģimenē dzirdētā frāze "Visi tāpat taču jau to zināja gadiem, bet neko nedarīja". Uz palodzes novietotajās, līdzi ņemamajās lapiņās redzams citātu atsauču saraksts. Diemžēl šajā šokējošajā, daudzlīmeņu darbā par varmācību trūkst pašas Felicitas Pauļukas balss – teksta izrāvumos runā tikai Pauļuks un viņa stāsta versijas teicēji. Bet no otras puses – cietušajām sievietēm bieži nemaz nav iespējas izteikties, viņas sadzirdamas tikai caur sekundārām liecībām. Jā, "Felicitas (Pauļukas) dzīves" ir pašvērtīgs, ļoti autonoms mākslas darbs, kas savā drosmē un domas kvalitātē atraujas no kopējās izstādes teritorijas.
Cerams, ka tas aizsāks plašāku Latvijas vizuālās mākslas vēstures hrestomātisko, šķietami neaizskaramo stāstu kritisku izvērtēšanu.
Tālāk esošā Krišjāņa Elvika interaktīvā instalācija "Kvīru bailes" apskata gan šī jautājuma emocionālos, traumatiskos aspektus, gan politisko svaru, izspēlējot balsošanas iecirkņa apstākļus. Izstādes apmeklētājs aicināts anonīmi dalīties savā pieredzē, kas nākamajā dienā kļūst redzama skatītājiem paskaidrojumu žurnāla formātā.
Blakus nelielā starptelpā ir Annemarijas Gulbes "Pārklājumi" – mēbeļu virsmu apdares materiālu – koka imitāciju slāņi attēlo nepieciešamību un arī ieaudzinātu tieksmi maskēties, izlikties. Tas diemžēl kvīru kopienas dalībniekiem vēsturiski ir bijis veids, kā izdzīvot un pašsaglabāties heteronormatīvajos apstākļos.
Dzīvokļa anfilāžu plānojums Elvika interaktīvo instalāciju vizuāli sapludina ar vēl vienu anketējošu mākslas darbu – Rūtas Jumītes un Ievas Laubes "Stāstu viesistabu". Te radīts kaut kas starp atpūtas un darba telpu – draiski dizainētas, krāsainas rakstāmstacijas, kurās, kā jau konspiratīvā dzīvoklī pienākas, atrodas grāmatas ar noslēpumu – iekšpus paslēptām zīmītēm. Tās izvaicā un aicina skatītāju/lasītāju dalīties savā LGBTK+ pieredzē – piespraust savu stāstu pie "Dzīvo jautājumu sienas". Mazās, krāsainās zīmītes atklāj gan praktiskus piedzīvojumus, gan intīmus pārdzīvojumus. Tās visas ir bez paraksta, un šī anonimitāte vēl vairāk uzsver kādu izstādē vibrējošu baiļu un nedrošības stīgu.
Jautājums ir – vai šī sajūta patiešām raksturo šī brīža Latvijas kvīru kopienu vai tā ir kuratores konstruēta, vai varbūt mākslinieku nejauši kopradīta vīzija par notiekošo.
Kā pēdējā dzīvokļa apgaitā skatāma Ata Jākobsona vides instalācija "Zilā koraļļu istaba". Mākslinieks to sauc par rituālu telpu, kurā skulpturālu un tekstila objektu ielokā ērti atsēsties un meditatīvos apstākļos sevi pētīt plūstošos apziņas apstākļos. Mākslas darbā dominējošais, mirdzošās glazūrās vizošais ultramarīna tonis skaisti saspēlējās ar tumšbrūno, smagnējo telpas apdari. Brīvas un nenoteiktas plastiskas formas piesaista skatienu un ļauj domām klīst asociāciju meklējumos. Šis ir labs, atslābinošs un arī gana nekonkrēts nobeigums izstādei, kas sākusies ar striktu apgalvojumu, ka "starp mums viss labi".
Pēcāk, dodoties dziļāk, tas pārveidojies nemierīgā jautājumā "starp mums viss ir labi?", lai, nokļūstot pie sienas ar izstādes apmeklētāju tekstiem par satraukumu, kas pārņem, konfrontējot savu identitāti ar joprojām valdošajiem sabiedrības uzskatiem, apjaustu, ka diemžēl "mums viss ir labi" nav tas pats kā "viss ir labi."
