"Mani sauc Rikarda Mesnere, dzimusi – Levitānusa. Šis uzvārds ir saikne ar manu Latvijas ģimenes daļu. Viņi emigrēja uz Vāciju jau 1971. gadā, un es piedzimu Berlīnē 1989. gadā. Tāpēc diemžēl latviski zinu tikai vienu šūpuļdziesmu – "Aijā, žūžū, lāča bērni". Kļūstot vecāka, pamazām apjautu, ka vēlos saglabāt savu senču piemiņu un atgādināt par viņu dzīvi, tāpēc atkal un atkal atgriezos Rīgā un pētīju dzimtas pagātni. Šī izstāde ir daļa no manas sadarbības ar pētniekiem šeit, Rīgā," par ideju stāsta Solomona Levitānusa mazmeita.
Māra Rozenberga: Kāds ir jūsu ģimenes stāsts?
Rikarda Mesnere: Uh, tas ir plašs jautājums! Īsumā – manas ģimenes emigrācija no PSRS bija iespējama, jo mans vectēvs bija ebrejs. Diemžēl lielākā daļa viņa ģimenes tika nogalināta holokaustā, un ļoti daudz kas bija zudis un palicis neizstāstīts līdz ar viņiem. Es mēģinu to izstāstīt. Esmu trešā paaudze pēc viņiem, mana mamma joprojām ir dzīva, un es viņu katru gadu ņemu līdzi uz Rīgu, mēģinu saprast savas saknes un Baltijas valstu sarežģīto vēsturi.
Otra izstādes kuratore ir Estere Kajema – dzimusi ebreju ģimenē Rīgā, bet bērnībā pārcēlusies uz Londonu, tāpēc arī viņa priekšroku dod sarunai angliski.
Estere Kajema: Mana tēva ģimene ir no Ludzas, bet pati augu ebreju kopienā Rīgā. Latvijas ebreju kultūras mantojums man ir ļoti svarīgs. Latvijas ebreju vēsture ir dziļa un bagāta. Ar Rikardu Mesneri es iepazinos caur kopīgu draugu, kurš zināja manu apsēstību ar Latvijas ebreju vēsturi un pastāstīja man par viņas interesi izzināt savas saknes. Četrus mēnešus padziļināti pētīju Rikardas vecvectēva Solomona Levitānusa un viņa ģimenes vēsturi. Pēc tam piecus gadus dzīvojām ar šo stāstu, pamazām sadraudzējāmies ar Rikardu un sapratām, ka mums ir daudz kā kopīga. "Kim?" komanda jau ilgus gadus ir mani draugi, man ļoti patīk viņu darbs un idejas, kā parādīt svarīgo. Tā nu pirms pusotra gada nonācām līdz tam, ka ar stāstu par Solomonu Levitānusu kaut ko vajadzētu darīt. Man bija dažas idejas, un es iepazīstināju Rikardu ar "Kim?" direktori Zani Onckuli. Nolēmām veidot izstādi, kurā arhīvu materiāli mītos ar laikmetīgo mākslinieku darbiem. Stāstā iekļāvām vēl vienu personāžu – Ļubu Monastirsku – audumu dizaineri un mākslinieci no Rīgas, un tā tapa šī izstāde.
Jā, pastāstiet vairāk par abiem centrālajiem izstādes varoņiem – Ļubu Monastirsku un Solomonu Levitānusu!
Rikarda Mesnere: Solomons Levitānuss ir mans vecvectēvs. Viņu es patiesībā iepazinu tikai caur Esteres veikto izpēti, jo mūsu ģimenē par viņu īsti nebija saglabājušies nekādi stāsti vai pat fotogrāfijas. Pat nezinājām, kā viņš izskatījās. No Esteres izpētes uzzināju, ka viņš kā drēbnieks ir izdevis vairākas grāmatas par apģērbu konstruēšanu un dizainu. Pirms sešiem gadiem es internetā atradu viņa piegrieztnes kopiju, tātad cilvēki joprojām lieto viņa metodoloģiju! Man bija svarīgi, ka mēs varam meklēt Solomona Levitānusa pēdas visi kopā. Ka arī cilvēki no vietējās kopienas te, Latvijā, man palīdz saprast, kas viņš bija un ko darīja. Pērn mēs beidzot Latvijas Nacionālajā bibliotēkā atradām vairāku viņa mācību grāmatu oriģinālus, kas saglabājušies līdz mūsdienām. Tās bija pieejamas arī latviski, lietuviski, krieviski un vāciski. No tā arī atspērāmies. Man bija svarīgi, ka viņa grāmatas nav tikai tehniskas. Viņš tās izdeva, lai cilvēkus izglītotu un dalītos pieredzē. Šī doma – dalīties un nodot tālāk savas zināšanas – mums bija ļoti būtiska arī izstādes sakarā.
Gribēju dalīties arī Solomona Levitānusa dzīves pieredzē un mazliet radīt sajūtu, ka viņš varētu būt bijis arī jūsu vecvectēvs.
Estere Kajema: Savukārt par Ļubu Monastirsku ir cits stāsts. Ir kāds pētnieks vārdā Norberts Vēbers, kurš aizrautīgi pētījis viņas dzīvesstāstu un ar to pirms vairākiem gadiem iepazīstināja "Kim?" direktori Zani Onckuli. Tā ka Ļuba Monastirska burtiski atnāca pie mums pati. Viņa gribēja šeit būt, patiesībā viņai te bija jābūt! Viņa ir ebrejiete no Latvijas, kura 20. gadsimta 20. gados savā arodā bija viens no izņēmumiem. Būtiski saprast, ka sievietes bija ļoti svarīga tekstila industrijas daļa, un Monastirska 20. gadu beigās devās studēt uz "Bauhaus" skolu Desavā, Vācijā. 1933. gadā, kad viņa bija spiesta Vāciju pamest, Ļuba atgriezās Rīgā un izveidoja pati savu ateljē. Tajos gados viņa bija pazīstama un pieprasīta audumu dizainere. Šīs izstādes kontekstā mēs ar Rikardu iztēlojāmies – varbūt Ļuba Monastirska un Solomons Levitānuss bija pazīstami? Varbūt viņi apspriedās, apmainījās idejām? Šī ideja par rakstiem un to atpazīšanu caurvij visu mūsu izstādi un katra mākslinieka darbu. Mūsu iztēlē šī patiesībā ir viņu abu izstāde, kas izaugusi no viņu sadarbības. Visi izstādē uzaicinātie mākslinieki, izņemot kinorežisoru Sergeju Lozņicu, kuram ir arhīva materiālos balstīts dokumentāls kino darbs, lasīja Solomona Levitānusa grāmatas, pētīja Ļubas Monastirskas audumu dizainus, iedziļinājās abu mākslinieku liktenī un kaut ko no viņiem aizguva.
Kāpēc jums abām bija svarīgi izstāstīt Ļubas Monastirskas un Solomona Levitānusa stāstus tieši izstādes formā?
Rikarda Mesnere: Tā kā mūsu ģimenē tik maz bija zināms par manu vecvectēvu Levitānusu, man prasījās to atzīt publiski. Gribēju parādīt, ka ir svarīgi mums visiem kolektīvi runāt par vēsturi un zaudējumiem, jo viena es to nespētu. Sadarbība ir būtiska atcerēšanās kultūras daļa. Gribējās šo stāstu arī izstāstīt vietā, kur tas varētu turpināties. Jā, šī izstāde beigsies 29. decembrī, bet varbūt tajā iegriezīsies kāds, kuram ir vēl kāds stāsta pavediens. Abi izstādes varoņi strādāja ar audumu un šūšanu, mēs nereti izmantojam metaforu, ka pavediens turpinās austies.
Estere Kajema: Mums, kuratorēm, ļoti rūp zināšanas un dalīšanās ar tām, darbs un mācīšanās no pagātnes. Strādājot kopā ar Latvijas laikmetīgajiem māksliniekiem, mēs mācāmies gan viens no otra, gan visi kopā – no Levitānusa un Monastirskas 1930. gadu dizainiem. Un visi kopā arī skatāmies nākotnē. Novembra beigās šo izstādi papildinās publiskā programma, kurā sarunāsimies gan ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas pētniekiem – par arhīvu nozīmi un to saglabāšanu, gan ar studentiem un jaunajiem māksliniekiem – ko viņiem nozīmē darbs ar vēstures materiāliem un to turpināšana nākotnē. Jo tagad tas ir mūsu uzdevums.
Abu kuratoru – Esteres Kajemas un Rikardas Mesneres – vadībā mazliet ielūkojamies arī izstādes pirmajā telpā, kur sākas stāsts par Solomonu Levitānusu un Ļubu Monastirsku.
Rikarda Mesnere: Šie ir materiāli, ko atradu tikai pagājušajā gadā. Te apskatāmas dažas Solomona Levitānusa izdotās grāmatas, ko Latvijas Nacionālā bibliotēka aizdeva mūsu izstādei. Tajās nav tikai piegrieztnes, bet arī instrukcijas, kā tās izmantot un pielāgot cilvēkiem. Vienu no grāmatām esam atvēruši lappusē, kur uzzīmēts vīrietis ar kupri. Mums bija ļoti interesanti pētīt, cik lielu nozīmi Levitānuss piešķīra saistībai starp apģērbu un konkrēta cilvēka ķermeni. Viņš cienīja dažādu ķermeņa uzbūvi un īpatnības un uzskatīja, ka drēbēm ir jāpiemērojas cilvēka ķermenim, nevis otrādi. Mūsdienu modes pasaulē daudzi uzskata, ka ķermenim ir jāietilpst konkrētās drēbēs, un mēs tik bieži runājam par to, cik neērti jūtamies vienā vai otrā apģērbā. Levitānuss sāka ar to, ka ķermenim ir jājūtas ērti, ka drēbes nedrīkst traucēt asinsritei un tā tālāk. Savā darbā viņš sapludināja dažādas jomas – arhitektūru, medicīnu, modi – un runāja kādās piecās valodās. Lūk, te, blakus grāmatām, ir kāds diploms, ko es burtiski pirms mēneša atradu "Ebay". Tas ir franču valodā, un neesam to vēl kārtīgi izpētījuši, bet uz šī diploma ir redzama Rīgas panorāma un rakstīts – "Rīga – Parīze – Lodza". Šajās pilsētās cilvēki apguva Levitānusa apģērbu konstruēšanas metodes, un šo konkrēto diplomu ir saņēmis kāds Ārons Pigula Parīzē 1930. gadā. Ja ieskatās, uz diploma ir arī paša Solomona Levitānusa paraksts.
Kad uzrunājām "Kim?" Laikmetīgās mākslas centru veidot šo izstādi, mūsu vienīgais artefakts bija Levitānusa piegrieztnes replika, ko biju atradusi pirms sešiem gadiem. Tā ka tā bija arī liela uzticēšanās no "Kim?" puses. Mēs visu meklējām un pētījām kopā. Tā ka mēs droši vien arī nākotnē vēl daudz ko atradīsim un varēsim pievienot šai izpētei.
Savukārt šeit, blakus, ir vēl viens svarīgs izpētes pieturpunkts. Atcerieties, es teicu, ka mums ģimenē nebija saglabājusies neviena Solomona Levitānusa fotogrāfija, par kuru mēs droši zinātu, ka tas ir viņš? Kāda fantastiska pētniece Latvijas Valsts arhīvā mums palīdzēja atrast trīs viņa pases un vīzas. Tā tad arī bija pirmā reize, kad mana mamma ieraudzīja, kā ir izskatījies viņas vectēvs, un es ieraudzīju savu vecvectēvu. Tad mēs sapratām, ka vienā fotogrāfijā, kas mums ģimenē ir saglabājusies, redzamais smaidīgais vīrietis strīpainā peldmētelī Rīgas jūrmalā, tiešām ir mammas vectēvs Solomons Levitānuss!
Kāda ir sajūta – beidzot iepazīt savu nekad nesatikto vecvectēvu?
Rikarda Mesnere: Tas ir īpaši. Un pavisam īpaši tādēļ, ka varu tajā dalīties ar citiem. Ģimeni bieži uzskata par ļoti privātu lietu, bet šajā gadījumā, ņemot vērā arī vēsturisko kontekstu, man ir svarīgi dalīties šajā procesā, kā es viņu iepazinu. (..) Man bija 15 gadu, kad pirmo reizi kaut ko uzzināju par Solomonu Levitānusu. Mums ir viņa miršanas apliecība, kurā teikts, ka viņš gāja bojā Rīgas Centrālcietumā 1941. gada vasarā, kad sākās nacistu okupācija. Viņš bija viens no pirmajiem ebreju vīriešiem, ko nogalināja. Viņš tika piekauts līdz nāvei. Manam vectēvam un vienam no viņa brāļiem izdevās izglābties, aizbēgot uz Centrālāziju. Jā, vecvectēva nāves apstākļi bija pirmais, ko uzzināju. Nevis kādi fakti par viņa dzīvi un personību.
Tāpēc šī izstāde ir kā kāpšanās atpakaļ no viņa nāves, mēģinot restaurēt un izstāstīt viņa dzīvi, un tam man ir vajadzīgi arī skatītāji.
Estere Kajema: Līdzīgi ir ar Ļubu Monastirsku, kuru nogalināja Rumbulā 1941. gada novembrī. Bet šī izstāde nav tikai mirušo piemiņai un kara šausmu atgādināšanai. Tā dod cerību, ka mēs varam šos cilvēkus atgriezt dzīvē caur viņu zināšanām.
Rikarda Mesnere: Tāpēc mēs beigās šajā izstādē neizlikām apskatei Solomona Levitānusa miršanas apliecību, lai cik skaudra vēstures liecība tā būtu. Ilgi par to domājām un sapratām, ka šīs brutālās nāves liecības diemžēl aizēno cilvēku dzīvi un darbu, kas bija ļoti svarīgs. Protams, par to ir jārunā, bet šajā izstādē mēs gribam runāt par dzīvi un viņu mantojumu.
