Ideja par padomju okupācijas gados tapušai Latvijas mākslai veltītu izstādi, kas aptver piecas desmitgades no 1945. līdz pat 1990. gadam, pieder mākslas centram "Zuzeum". Izstādes kuratore ir gleznotāja Sandra Krastiņa, ar kuru tiekamies vēl topošajā izstādē. Viņa stāsta: "Pie pirmās sarunas [bija skaidrs, ka "Zuzeum"] nevēlas izstādi, kas ir vienkārši skaista māksla, bet ka vēlas to pretstāvi un laika garšu, nevairīties arī no tās ideoloģiskās stīgas, kas, protams, okupācijas laikā ir, un tās pretrunas, kā cilvēkiem un māksliniekiem, dzīvojot okupācijas laikā, bija jārēķinās – vai viņi rēķinājās ar varas nosacījumiem, vai savā mākslā mēģināja no tā izsprukt un izvairīties."
Izstādi Sandra Krastiņa veidojusi kā māksliniece, nevis mākslas teorētiķe. Aptvert tēmas plašumu palīdzējusi arī pieredze Mākslinieku savienībā divtūkstošo gadu sākumā: "Mākslinieku savienības kolekcija tieši pārstāv šo laika periodu. Arī pati kā māksliniece esmu dzīvojusi tajā laikā. Protams, ne visu laiku (smejas), bet vienu desmitgadi. Droši vien tas ir tas aicinājuma iemesls – ka tu zini to laiku. To ceļu es veidoju tieši caur tādu mākslinieka pozīciju.
Šodien jau mēs visi gudri – "vajadzēja darīt tā, vajadzēja nedarīt tā". Toreiz tie apstākļi bija – vai nu nodarboties ar mākslu, vai nenodarboties ar mākslu."
Izstāde skatās arī uz to, cik dažādi vienos apstākļos tomēr varēja nodarboties ar mākslu. "Un dažādi to darīja pat viens autors sava radošā mūža ietvaros," turpina kuratore. "Jo rēķinām, ka padomju laiks nebija viss kā vienots bloks. Ir pēckarš, Staļina laiks, kad ir represijas un izsūtīšana, cilvēki ir projām, turpat ir bijušas nāves – un kā strādāt tiem māksliniekiem, kas ir dzīvojuši pirms kara un palikuši šajā pusē. Ir Hruščova laiks, sešdesmito gadu atmodas laiks, kad padomju cilvēkam sāk likties, ka dzelzs mūris pavērsies un kaut cik normālāka dzīve sāksies. Un tad jau sprāga – uzsprāga tas modernisms visās mākslas frontēs. Arī valstiskā politika mainījās no kara industrijas uz tādu kā civilo industriju. Tad uzplauka, piemēram, trauki – Rīgas porcelāns."
Veidot izstādes scenogrāfiju kuratore uzaicinājusi arhitektu Reini Liepiņu un viņa biroju "Sudraba arhitektūra", izceļot Liepiņa interesi par vizuālo mākslu. Piedāvājums intriģējis, stāsta arhitekts: "Tā iecere par duālo okupācijas laika situāciju katram cilvēkam – vai tas sadarbojies ar pastāvošo varu, vai bijis pret. Kā mēs tagad redzam – visveiksmīgakais, ko Krievija dara, ir hibrīdkarš. Tas ir tas, ko viņi vislabāk māk – nevis savā valstī kaut ko darīt, bet citiem bakstīt.
Un māksla ir viens no tiem ļoti spēcīgajiem medijiem, ko vienmēr visas varas ir izmantojušas."
Kā izstāstīt veselu laikmetu vienā, kaut lielā izstāžu telpā? Reinis Liepiņš šo jautājumu scenogrāfiski risinājis, veidojot to kā ceļojumu atpakaļ laikā: "Tas ir tāds laika tunelis, laika koridors. Skatītājs sāk no 90. gada, mēs ejam tālāk, dziļāk vēsturē, ieduramies sienā ar mazu mākslas darbu, kas ir arī šīs izstādes nosaukumā."
Īso ekskursiju cauri topošajai izstādei sākam ar dažiem pārsteigumiem, ko izceļ kuratore Sandra Krastiņa: "Man šķiet svarīgi ar šo ekspozīciju – viena lieta ir, ka sabiedrība kopumā maz zina par šo mākslas laiku, kas nāks un skatīsies, bet nāk jau arī zinātāji. Te ir tādi darbi, par ko es priecājos un lepojos, ka esam parādījuši, kas būs arī pārsteigums mākslas jomas zinātājiem."
Pirmo apskatām teju trīs metrus platu, ļoti ekspresīvu un svaigi restaurētu Jāņa Pauļuka gleznu, no kuras pats autors vēlāk šķietami vairījies, jo glezna bijusi satīta rullī un sliktā stāvoklī.
"Kā krājuma glabātāji stāsta, viņi ir atraduši tikai vienu melnbaltu bildīti savā laikā – sešdesmitajos gados šis gleznojums ir bijis izstādīts," stāsta kuratore. "Bet kāpēc autors to pēc tam ir noņēmis no rāmja? Tā ir mana versija, ka gleznotājs ir savā veidā tā aizlecis gan pats sev priekšā, gan laikam, ka viņš nezinājis, kā savākt šo gleznojumu. Bet tas ir varens, brīnišķīgs, un, iedomājieties, tie ir sešdesmitie gadi, kad izstādēs līdzās ir laimīgie celtnieki un laimīgās kolhoznieces socreālisma garā. Un vienlaicīgi ir šāds varens abstrakcionisms! Ar tādām sirreāli drusku šausminošām iezīmēm. Tas ir apbrīnojams darbs."
Kā vēl vienu atklājumu Sandra Krastiņa izceļ 20. gadsimta sākumā dzimušās un vēlāk padomju režīma daudz ierobežotās mākslinieces Zentas Loginas nevis gleznas, bet lakatu skices. Šāda Loginas radošā darba šķautne kuratorei bijis pārsteigums: "Mēs jau zinām stāstu par Zentas Loginas nevieglo radošo dzīvi, bet ir bijis vesels periods – sešdesmitie, septiņdesmitie gadi –, kad viņas ar māsu strādājušas dizaina nozarē, un tie ir rūpnieciski ražojamo lakatu meti. Un te parādās tā sešdesmito gadu brīvības elpa, ko pieminēju, jo šie visi lakatu meti ir domāti ražošanai. Tātad tādus lakatus sievietes tajā laikā, iespējams, ir arī nēsājušas, un tie ir moderni, skaisti un profesionāli apbrīnojami labi nostrādāti."
Visbeidzot nonākam izstādes tālākajā galā, pie Reiņa Liepiņa jau pieminētā mazā mākslas darba, kas iedvesmojis visas izstādes nosaukumu. Turpina izstādes kuratore: "Tas pretstats, kur mēs ar varu iedzenam skatītāju, kad viņš ienāk ekspozīcijā, un arhitektoniskā uzbūve, ka viņam pa tuneli jāiet laikā atpakaļ līdz tam 1945. gadam – mēs faktiski skatītāju ietriecam sienā, kur pretī ir mazs, neliels Roberta Stārosta zīmējums "Šūpoles", kur ir uzrakstīts "Kur lai paslēpjās!""
Tas ir tas cilvēka izmisuma kliedziens – viņš saprot, ka tā okupācija ir notikusi un nav jau, kur paslēpties. Un pretī mēs noliekam veselu sienu tos ideoloģiski greznos Staļina baroka stilistikā gleznotos plakātus un audeklus, kas ir piepildīti ar "laimīgiem padomju cilvēkiem", kas cels to "lielo, laimīgo padomju dzīvi".
Cels, būvēs, karogus vicinās. Un pretstatā – ko mākslinieks individuāli zīmē kā neizstādāmus zīmējumus, kā savu dienasgrāmatu, kā viņš ar savu sievu meklē savu pasauli, kur patverties."
Krastiņas pieminētajā "Staļina baroka" sadaļā redzams arī agrīns Džemmas Skulmes darbs, kas kontrastē ar mākslinieces vēlāko daiļradi, rādot arī viena mākslinieka izaugsmi ārējas nebrīves apstākļos. Stāsta kuratore: "To, kādu ceļu katrs izvēlas, arī varam [redzēt, ja apstājamies] pie Džemmas Skulmes gleznojuma, kas ir piecdesmitie gadi – viņa ir nupat beigusi Mākslas akadēmiju, un tā ir perfekti uzgleznota klusā daba socreālisma manierē, un klusajā dabā ir lellīte tautastērpā. Šis tautastērps parādās piecdesmito gadu Staļina laikā vairākkārtīgi, un tas iet visā padomju laikā cauri, jo tā padomju tautumeita jau arī bija ideoloģisks triks, ka it kā "mēs neko neaizliedzam – katrai tautai ir savas nacionālās saknes, un tā viņi dzīvo lielajā kopējā padomju saimē". Tā padomju tautumeita ir tāds bīstams motīvs, ko tā pati māksliniece Džemma Skulme 69. gada gleznā pēc "Prāgas pavasara" glezno kā apsmieto, pazemoto tautumeitu, kurai vainadziņš ir nokritis, kura ir notriekta zemē, izsakot visu savu tā laika sajūtu.
Caur viena autora diviem darbiem jau mēs redzam, kā arī autors kā personība aug, – kā viņš sāk caur saviem darbiem protestēt, protams, Ēzopa valodā, bet saka, gan kā autors jūtas, gan kā tauta jūtas, jo te nu gan tautumeita nav nejauši izvēlēta."
Izstādē "Kur lai paslēpjās!" no 9. februāra līdz 19. maijam apkopoti vairāk nekā 350 padomju okupācijas gados tapuši Latvijas mākslinieku darbi dažādās tehnikās – no gleznām un grafikām līdz traukiem, albumu ādas vākiem, plakātiem, ideoloģiski pārblīvētiem bērnu žurnāla "Zīlīte" vākiem un Ēzopa valodā veidotiem pasūtījuma darbiem ar tikai zinātājiem nojaušamām atsaucēm uz Latvijas brīvvalsts laika mākslu.
