"…ja viņi visi varētu atsākt savu dzīvi no jauna un ienāktu anatomikumā, tad visas telpas, koridori un kāpnes būtu pilnas ar vīriešiem un sievietēm, ar bērniem un sirmgalvjiem, kuriem katram bijusi sava dzīve,"
savulaik teicis Anatomijas muzeja starpkaru perioda direktors, profesors Jēkabs Prīmanis. Baibas Rīberes izstādes atklāšanā viņu citēja šā brīža muzeja direktore Ieva Lībiete, sakot, ka māksliniecei ar saviem darbiem izdevies dāvāt tieši šādu sajūtu.
Sadarbība ir viens no Anatomijas muzeja jaunās ekspozīcijas pamatprincipiem, un māksla te ienāk bieži, palīdzot noņemt stigmu, ka šeit ir tikai formalīnā peldoši orgāni, kas domāti vien medicīnas profesionāļu apskatei. Māksla un medicīnas vēsture gluži burtiski satiekas arī Baibas Rīberes personālizstādē, jo viņa ir gan izšuvēja, gan strādā Anatomijas muzeja Informācijas centrā. Kā māksliniecei viņai šī ir pirmā satikšanās ar plašāku publiku: "Tādā formātā es nekad neesmu strādājusi, un radīt izstādi arī nekad nav bijis mans mērķis. Man patīk, ka lietas sakrīt: pareizajā laikā un vietā tu satiec pareizos cilvēkus, kas palīdz tev nokļūt tālāk. Tas ir noticis arī ar mani un manu darbu Anatomijas muzejā."
Izstādes centrā ir seši melnbalti izšuvumi ar cilvēku sejas vaibstiem, kurus Baiba Rībere ilgākā laikā ievērojusi dažos no eksponātu traukiem, kur seja ir tikai "blakusprodukts", lai parādītu, piemēram, cilvēka siekalu dziedzerus, sejas muskuļus vai gremošanas sistēmu.
"Man liekas, ka es šos cilvēkus tā īsti nekad nebūtu ieraudzījusi, ja šeit nestrādātu. Strādājot tev nākas šos eksponātu traukus pārvietot; tu tos redzi pie ieslēgtām un izslēgtām gaismām; tu vari būt muzeja telpā un vērot kolekciju, kad muzejā nav neviena apmeklētāja.
Tas radīja sajūtu, ka nevis es esmu pieradusi pie kolekcijas un tiem formalīna traukiem, bet kolekcija ir pieradusi pie manis un sāk atklāt savus noslēpumus.
Es tos vienā brīdī sāku piefiksēt. Man nav bijusi slikta sajūta – ārprāts, formalīna trauks, un tajā ir orgāns! Man liekas, ka tā ir daļa no medicīnas vēstures un daļa no cilvēku pētīšanas. Arī muzejā ir miers. Mums mēdz jautāt, vai te nespokojas. Nē, pie mums viss ir mierīgi!" smejas Rībere.
Uzsvērt cilvēcisko pusi
Sākumā tapušas seju skices, kas vēlāk pārdzimušas trauslos, uz medicīniskās marles veidotos melnbaltos izšuvumos, attālinoties no eksponātu vizuālās konkrētības un pievienojot tiem poētisku virsvērtību.
"Sākumā es gribēju šos darbus veidot klasiski – likt rāmī, strādāt ar krāsu, ļoti reālistiski… Sāku vienu izšūt, man liekas, tā bija "kundze no pagraba". Tā es viņu saucu, lai gan man nav ne jausmas, vai tā ir bijusi kundze vai kungs, bet preparāts stāv pagrabstāvā. Sāku darbu izšūt ar krāsu diegiem, reālismu, un sapratu, ka tur kaut kas īsti nav lāgā. Kas ir tā krāsa – formalīns, muzeja gaisma? Tā noteikti nav šī cilvēka sejas krāsa. Tāpēc atmetu visu krāsu un atstāju tikai gaismu un ēnu, tikai nianses, kas attiecas uz cilvēcisko daļu. Tur, kur blakus ir tā anatomiskā preparāta specifika – siekalu dziedzeris, galva sagitālā griezumā – to es savos darbos izņēmu ārā," stāsta māksliniece.
"Man likās svarīgi uzsvērt tieši cilvēcisko pusi. Tā kā mēs neko par šiem cilvēkiem nezinām, tas ir vienīgais, pie kā es varēju pieķerties. Piemēram, šim kungam ap acīm ir redzamas smieklu krunciņas. Arī uz kakla viņam ir tādas krokas, kas rāda, ka viņš dzīves laikā ir bijis diezgan korpulents cilvēks. Vai arī kundze, kurai visa seja noklāta ar skaistām, smalkām vecuma krunciņām. (..) Vai cilvēks, kuram muskulis uz vaiga sazarojies divās daļās – anatoms man paskaidroja, ka tas notiek embrionālās attīstības gaitā. Šis muskulis atbild par mūsu mīmiku, un tas nozīmē, ka cilvēkam dzīves laikā ir bijušas bedrītes vaigos. Kaut vai šādas mazas nianses, bet tu mazliet vairāk uzzini par šiem cilvēkiem! Mani personīgi tracina jautājumi, uz kuriem es nevaru atrast atbildes, un šis bija mans veids, kā es varētu kaut ko vairāk pastāstīt par šiem cilvēkiem, vienlaikus īsti neko daudz par viņiem neuzzinot. Jo mums nav ne vārdu, ne uzvārdu, ne profesiju. Neko vairāk par viņiem nezinām."
Iemesls tam ir fakts, ka 20. gadsimta 20.–30.gados, kad tapa šī vēsturiskā orgānu kolekcija, visu bez piederīgajiem mirušo cilvēku ķermeņus likums ļāva ziedot zinātnei, lai medicīnas studenti varētu mācīties.
Šodien par viņiem bezkaislīgi vēsta tikai eksponātu numuri, kurus kā nosaukumus saviem darbiem devusi Baiba Rībere. Izšuvumi ar nolūku novietoti nevis blakus eksponātiem, bet atstatus un visi kopā.
"Delikāta uzdrīkstēšanās un vienlaikus ļoti skaista estētika," tā Rīberes izstādi raksturo Latvijas Mākslas akadēmijas Dizaina nodaļas profesore Barbara Ābele. "Bez pārspīlējumiem, jauka, pārdomas rosinoša un arī intriģējoša. Domāju, ka pirmreizējam muzeja apmeklētājam varētu būt ļoti interesanti sākt tieši ar šo mākslinieciski tēlaini nosacīto izstādi un tad doties pie īstās anatomijas."
Tas nav hobijs, tā ir profesija
Rokdarbi ir Baibas Rīberes lieta jau sen – viņai patīk rakņāties pagātnē, eksperimentēt ar materiālu un tā aizmirsties darbā, ka pazūd laiks.
"Bieži vien cilvēki saka – forši, ka tev ir tāds hobijs! Tas nav mans hobijs, tā ir mana profesija. Izšūšanas tehniskās prasmes esmu mērķtiecīgi mācījusies. Var iemācīties pamatus, bet, ja gribas sevi virzīt tālāk, tad jāmeklē skolotāji un skolas, kur es varu sevi pilnveidot. Un tā ir Karaliskā rokdarbu skola Lielbritānijā un Lesāža skola Francijā. Abas šīs skolas ir ļoti labas, tikai katra strādā savā virzienā. Lielbritānijā esošā skola vairāk fokusējas uz tradicionālajām tehnikām, bet Francijā tās tehnikas vairāk asociējas ar augsto mākslu, tur ir izšūšana nevis ar adatu, bet ar āķi… Kā jau ar visām skolām, tās ieliek sapratni par dažādiem materiāliem un tehnikām. Kā es pēc tam to spēju vai gribu izmantot tālāk – tas jau ir mans darbs. Bet šīs skolas ir bijušas liels atbalsts pašapziņai – es varu! Bet par pašiem izšūšanas pirmsākumiem man ir jāpateicas savai skolotājai Irēnai Gašai, kura arī ir izšūšanas meistare. Viņa parādīja to amata skaistumu, un man liekas, ka ar viņu arī kaut kādā ziņā viss aizsākās."
Baibas Rīberes profesionālo aizraušanos ar izšuvumiem drīz vien pamanīja arī muzeja kolēģi. Muzeja direktore, medicīnas vēsturniece Ieva Lībiete atceras, kā radusies ideja par izšuvumu izstādi muzejā: "Es zināju, ka Baiba ir profesionāla izšuvēja. Ka savos atvaļinājumos viņa vienmēr devās uz šo izšūšanas skolu Parīzē un ka muzejā viņa drīzāk strādā hobija dēļ, bet tas, kas viņa ir – viņa ir māksliniece. Viņa man sāka pamazām stāstīt par savu ideju, rādīt darbu skices, un man tie likās vienkārši brīnišķīgi! Man ļoti patika, kā viņa ar savu mākslinieka skatījumu uz lietām ienes cilvēcisko muzejā. Skaidrs, ka muzeja preparāti pamatā ir zinātniskas, medicīniskas intereses objekts un tādu iemeslu dēļ tie ir veidoti. Taču Baiba tiem piešķīra – kas man šķiet ļoti būtiski mūsdienu anatomijas kolekcijās – arī cilvēcisko dimensiju. Jo mūsu muzejs nav tikai par anatomiju, tas ir par kaut ko daudz vairāk."
Muzeja vadītāja aicina apskatīt arī citu mākslas intervenču pēdas jaunajā muzeja ekspozīcijā, kas blakus vēsturiskajam anatomikumam durvis vēra pirms trim gadiem. Piemēram, pa vidu eksponātiem redzamas baltas keramikas figūriņas, ko britu mākslinieks Padijs Hārtlijis veidojis, iedvesmojoties no ekspozīcijas.
"Tā ir kombinācija starp blakus esošajiem eksponātiem. Vienā pusē ir plaukstu pamatnes kauli uz statīviem, bet otrā – kādreizējā muzeja direktora Jēkaba Prīmaņa 16 portreti, kurās viņš demonstrē mīmikas un sejas izteiksmes. Hārtlija darbs radās kā kombinācija no abiem."
Baibas Rīberes izšuvumu izstāde "Mierpilns" RSU Anatomijas muzejā būs skatāma līdz aprīļa beigām. Paralēli savu rezidenci muzejā turpina arī māksliniece Laimdota Malle, bet uz vasaras pusi muzejā skanēs anatomijas iedvesmotas dzejnieka Ivara Šteinberga vārsmas.
