Andrejs Kurkovs vērtē, ka PEN ir vienlaikus literatūras un politiska organizācija, kuras galvenais uzdevums ir aizstāvēt viedokļa un vārda brīvību. "Šobrīd mums katru dienu ir jauni izaicinājumi saistībā ar konfliktu starp Ukrainu un Krieviju, bet tas ir arī konflikts starp dažādām Ukrainas sabiedrības grupām. Tostarp arī starp dažādiem ukraiņu rakstniekiem,” stāsta Kurkovs. "Pats jaunākais notikums ir saistīts ar kara veterāniem – mūsdienu Ukrainas kara dalībniekiem. Tādu kopumā ir 300 tūkstoši. Daži no viņiem ir kļuvuši par rakstniekiem – viņi sacer memuārus, raksta dienasgrāmatas par piedzīvoto frontē. Ir dibinātas izdevniecības, kurās strādā kara veterāni un kuras publicē šāda veida literatūru.”
Diemžēl daži no šiem autoriem izdod ļoti vāji sarakstītas grāmatas, bet viņi nepieļauj domu, ka var tikt kritizēti par to.
"Viņuprāt, ja kāds kritizē viņu darbu literārās kvalitātes, tas nozīmē, ka viņš nav patriots; kā arī, viņu ieskatā, – šāda reakcija ir apzināta, lai kaitētu veterānu grāmatu tirdzniecībai,” atklāj Kurkovs.
Viņš arī stāsta par to, ka pirms dažām dienām Kijevas grāmatu tirgus atteicis dalību divām šādām izdevniecībām, kuras publicē nekvalitatīvus, bet patriotiskus darbus.
"Minētās izdevniecības nevērsās pie Ukrainas PEN pašas, bet viņu vārdā vairāki PEN biedri parakstīja vienotu vēstuli PEN valdei un pieprasīja iesaistīties šajā starpgadījumā. Šis ir sarežģīts gadījums, jo Ukrainas grāmatu tirgum ir tiesības uzņemt vai atteikt dalību savā izstādes teritorijā. Viena no izdevniecībām ir bēdīgi slavena ar to, ka publicē darbus, kurus sarakstījis līderis vienai no mazajām radikāli nacionālajām apvienībām. Viņa darbiem nav nekādas saistības, piemēram, ar toleranci – tieši otrādi, tie uzskaita iemeslus, kāpēc nevajag būt tolerantiem.”
Izrādās, Ukrainā rakstnieki labprātāk izvēlas rakstīt ar savu vārdu, lai arī tas ir bīstamāk, ne pseidonīmu, savukārt lasītāji ir vairāk iecienījuši žurnālistu slejas un esejas.
"Līdz ar to katrs rakstnieks raksta atklāti, izmantojot savu vārdu, tādējādi cerot palielināt savu ietekmi lasītāju vidū,” bilst Kurkovs.
"Taču, kopumā ņemot, ukraiņu autori savu vislielāko nozīmi iegūst tad, kad publicē savas domas avīzēs vai tīmekļa vietnēs, nevis tad, ja apkopo un izdod tās grāmatā.”
Rakstnieks un scenārists Andrejs Kurkovs par Ukrainas PEN prezidentu tika ievēlēts pērnā gada nogalē, un vadības pienākumus viņam uzticēts veikt turpmākos divus gadus. Ukraina starptautiskajai rakstnieku organizācijai "PEN International” pievienojās 1989. gadā, savukārt pirms diviem gadiem Ukrainai bija iespēja organizēt PEN starptautisko kongresu Ļvovā.
"Mūsu [Informācijas politikas] ministrija tika izveidota, jo Ukrainas valdībai ir ļoti sarežģīta komunikācijas sistēma un tikpat sarežģīts mediju regulācijas process. Parlamentā par to ir atbildīgas divas komitejas: viena ir Informācijas komiteja un otra – Vārda brīvības komiteja. Diemžēl jāsecina, ka tās funkcionē ļoti sarežģīti un ir orientētas nevis uz rezultātu, bet uz garām runām. Tāpēc mūsu ministrija tika izveidota, lai tā risinātu problēmas. Viena no tām ir Ukrainas raidorganizāciju signālu trūkums Ukrainas austrumos, jo televīzijas torņus pārvalda Krievijas spēki. Citu mums nav, tāpēc ir jābūvē jauni. Par to gan ir runāts jau iepriekš, bet nekāda reālā rīcība šīm sarunām nesekoja, tāpēc tagad šis uzdevums ir mūsu pilnvarās,” iepazīstina Artjoms Bidenko.
Bidenko skaidro, ka otrs ministrijas darbības virziens ir saistīts ar vārda brīvību. Eiropas Savienības paspārnē ir izstrādāta tiešsaistes platforma, kurā tiek ziņots par vārda brīvības pārkāpumiem. Ministrijas atbildība ir reaģēt uz šiem gadījumiem Ukrainā, iesaistot prokuratūru, Iekšlietu ministriju un citus varas orgānus, lai atrisinātu radušos sarežģījumus.
"Varētu teikt, ka mēs esam kara laika ministrija, kura risina problēmas pēc pirmās nepieciešamības, kā arī gadījumus, kuriem nevar piemērot konkrētu tiesisko procedūru – tad sākas mūsu darbs,” uzskata Bidenko. "Pats ministrs pēc profesijas ir mediju menedžeris, un mēs esam maza un ļoti jauna ministrija, taču vienlaikus cenšamies strādāt efektīvi, cienot vārda brīvību un demokrātiskās vērtības.”
Runājot par rakstnieku nozīmi vārda brīvības centienos, Bidenko atklāj, ka Ukrainā šobrīd darbojas ļoti apjomīga grāmatu izdošanas programma. Tā sākta veidot, par pamatu ņemot pētījumu, kurā salīdzināts bibliotēku daudzums noteiktā teritorijā un šīs teritorijas politiskais klimats.
"Ukrainas austrumos vairs nav teju nevienas bibliotēkas, tāpēc mūsu mērķis ir nodrošināt šo teritoriju iedzīvotājus ar grāmatām par visdažādākajām tēmām: vēsturi, kultūru, iekšpolitiku, viltus ziņām. Nodrošināt, lai viņi lasītu, lasītu un vēlreiz lasītu,
jo mēs uzskatām, ka lasīšana attīsta pilsoņu politisko kultūru, viņu izpratni par to, kā strādā sabiedrība un valsts kopumā,” norāda Bidenko.
Pagājušajā gadā ir izdoti vairāk nekā 175 dažādi literārie darbi, no tiem apmēram 400 tika izsūtīti uz Ukrainas austrumiem.
"Šīs grāmatas ir par velti, tās nedrīkst tirgot, un darbi tiek publicēti gan ukraiņu, gan krievu un angļu valodā, lai ar tām var iepazīties mūsu sadarbības organizācijas un citi interesenti Eiropas Savienībā,” skaidro Bidenko. „Protams, mēs nevaram mēroties spēkiem ar Krieviju, kura Ukrainas austrumu teritorijās izplata savas izdevējdarbības materiālus: grāmatas, brošūras žurnālus, par televīziju un radio nemaz nerunājot. Viņu rīcībā ir miljoniem dolāru, kas investēti medijos, kamēr mēs savu kampaņu sākām tikai pirms diviem gadiem, ieguldot tajā nesalīdzināmi mazākus līdzekļus izdevējdarbībā, videomateriālos un presē. Piemēram, mēs publicējam vienu avīzi, kas paredzēta Ukrainas austrumu iedzīvotājiem, kamēr separātisti izdod desmitiem savu avīžu.”
