Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” Ilmārs Šlāpins atklāj, ka Dmitrija Prigova (1940–2007) dzeju maz pamazām sācis tulkot jau 2004. gadā, taču ideja par izdevumu radusies vien pirms pusotra gada. Tolaik sarunā ar “Neputna” galveno redaktori Laimu Slavu uzzinājis, ka apgāds iecerējis klajā laist Čārlza Bukovska un Daniila Harmsa atdzejas.
“Es uzreiz sapratu, ka tur ļoti labi iederas Dmitrijs Prigovs – pēc Bukovska un Harmsa viņš ir trešais, ko es redzu šādā kontekstā,” pauž Šlāpins.
Jāatgādina, ka pieminētā dzejas sērija, kas tērpta melnos vākos, iepazīstina ar dažādu valstu modernistu un laikmetīgās dzejas autoru darbiem.
Savas ieceres Prigovs īstenojis kā dzejā, tā mākslā. “Viņaprāt, mūsdienu vai postmodernais mākslinieks pirmām kārtām ir tas, kurš rada koncepciju – mākslinieka darba auglis ir ideja, nevis pats mākslas darbs. Pašu mākslas darbu pēc tam var izgatavot jebkurš. [..] Reiz intervijā
viņš teica, ka ir uzrakstījis nevis dzejoli, bet shēmu un pēc šīs shēmas jebkurš var turpināt rakstīt,”
stāsta izlases “Manas dzīves laikā” atdzejotājs un sastādītājs.
Cenšoties Prigova rakstīto pārnest latviešu valodā, Šlāpins arī izmantojis attiecīgās dzejošanas atslēgas: “Viņam daži konceptuālie dzejoļi ir stilizēti ar atskaņām vai noteiktu ritmiku un pārcelt to, saglabājot gan saturu, kas arī tur ir svarīgs, gan stilistiku, dažviet bija grūti. Tad es mēģināju uzrakstīt savu dzejoli pēc šīs pašas shēmas.”
Krājuma sakārtojums neesot nedz hronoloģisks, nedz tematisks. Ja tajā ielūkojas, var pamanīt, ka dzejoļi no īsākiem un vienkāršākiem sākumā iepretim beigām kļūt sarežģītāki un garāki. Līdzīgi kā dažā labā svēto rakstu kanonā, piebilst Šlāpins.
Izlasi papildina literatūrzinātnieka un dzejnieka Dmitrija Kuzmina priekšvārds.
Izcelšanas vērts un teju neticams fakts – Dmitrijs Prigovs sarakstījis ap 36 000 dzejoļu. Starp tiem esot gan politiski dzejoļi, kas izsmej padomju laika ideoloģisko dzeju, ziņu saturu, gan arī tādi dzejoļi, kuros vadošās ir smeldzīgas un skaudras noskaņas, romantiska un dramatiska stilistika.
