Ideja par almanahu radās vairāk nekā pirms gada, kad 2022. gada 25. martā Jāņa Akuratera muzejā notika pasākums Ukrainas atbalstam, kurā izskanēja latviešu dzejnieku dzejoļi un ukraiņu autoru darbu atdzejojumi un tulkojumi. Grāmatā tagad apkopoti gan toreiz pasākumā nolasītie, gan arī vēlāk tapušie ukraiņu un latviešu autoru darbi – dzeja, proza un apceres. Grāmatas izdevēji – Jāņa Akuratera muzejs un Jāņa Akuratera biedrība sadarbībā ar biedrību "Latvijas PEN".
Liega Piešiņa: Vai šis izdevums bija nepieciešams jums pašiem to emociju dēļ, kas notika savulaik Akuratera mājā, vai bija kāda cita motivācija?
Aivars Eipurs: Gan – gan. Pamatā bija pasākums, kas notika pagājušā gada pavasarī un kurš bija ļoti daudzpusīgs – ar himnu dziedāšanu, lasījumiem, atdzejojumiem, arī latviešu oriģināldzejas lasījumiem. Muzeja vadītāja Maira Valtere man pēc neilga laika ierosināja, ka mēs varētu radīt grāmatu – uzreiz piekritu. Paskatījāmies, kādi vēl teksti tapuši oriģinālliteratūrā. Tobrīd bija dažādas runas par to, vai kara apstākļos var uzrakstīt kaut ko vai nevar. Mēs paņēmām klāt dažus autorus, kuru nebija pasākumā, bet kuriem bija šādi darbi, un tapa grāmatas veidols.
Viena no emocionālākajām epizodēm grāmatā ir uzrādītie cilvēki, kuru vairs nav.
Šobrīd man ir sajūta, ka tā vispār ir grāmatas centrālā ass – šis saraksts. Tas bija saistīts gan ar to, ka ļoti daudzi [ukraiņu autori] bija gājuši bojā dažos mēnešos, gan arī ar to, ka dažādu iemeslu dēļ arī finansiāli aizkavējās grāmatas izdošana un mums bija iespēja vēlreiz šo sarakstu diemžēl papildināt – tas bija līdz šā gada jūnija beigām. Kad pirms neilga laika atvērām grāmatu, tika nolasīts saraksts ar bojā gājušajiem jau pēc grāmatas iznākšanas...
Grāmatā publicētas šķietami kopā nesaliekamas lietas. No vienas puses – cilvēki, kuriem karš ir ikdiena. Latvieši, kuri jūt līdzi. Un vēl Akuraters. Kā tu izveidotu saikni Akuraters – Ukrainas almanahs – un mūsu attieksme?
Nav jau pārāk sarežģīti. Saikne ar Līnu Meļniku ir tāda, ka jau viņas tēvs bija nodomājis tulkot "Kalpa zēna vasaru". Taču vispirms Līna iztulkoja "Degošo salu", bet šoruden ukraiņu valodā iznāca arī "Kalpa zēna vasara".
Dažādība almanaham piešķir daudzpusību un arī vienreizību. Varbūt veidosim arī sēriju… Drusku uztaisu pauzi, jo ievēroju, ka bojā gājušie ir rakstnieki un žurnālisti, bet, kā mēs zinām, kopumā bojā gājušo ir nesamērīgi daudz.
Taču ļoti daudz ir arī tādu, par kuriem rūpi tur PEN klubs visā pasaulē.
Runājot par Akurateru: viņš par karu rakstījis vairāk nekā pirms simt gadiem, gremdējoties tieši tādās pašās kolīzijās un domās, un arī mēs tagad muzeja lasījumos, kas mums notiek gandrīz katru mēnesi, gandrīz katru reizi lasām Akuratera darbus, kas attiecas uz karu.
Cik ir liela atšķirība emocijās pirms simt gadiem un tagad?
Ir jau tas teiciens, ka nav nekā jauna zem saules, un to var ļoti labi sajust, aizejot uz Jāzepa Grosvalda izstādi: uzreiz varam saslēgties ar iepriekšējo laiku. (..) Drīzāk grūtāk ir uzreiz pieņemt šo situāciju. Vienā no prozas lasījumiem Katrīna Rudzīte lasīja par to, ka mums ir bail no daudzām lietām savā ikdienā, un mēs to samērojam ar karu. Jo tad, kad karš ir klāt, cilvēks pie tā momentā pierod – viņam jau nav kur likties. Mums tagad liekas, ka mūsu svēts uzdevums ir pateikt krieviem, lai visi iet un nogāž Putinu, bet ļoti viegli ir to pateikt. Skatoties vēsturē kaut vai pirms simt gadiem, tik viegli tās lietas nenotiek.
Bet vai nav tā, ka mūsos mīt kauns? Ja mums kādā brīdī liekas, ka mums ir grūta dzīve, uzreiz apzināmies, kā klājas Ukrainā. Bailes par situāciju mājās mums ļoti cieši sasaistās ar kaunu: ka mēs pārdzīvojam par to, par ko nav vērts pārdzīvot.
Tās ir dažādas pakāpes.
Nesen izdotajā traģiskajā, bet ļoti spēcīgajā grāmatā "Karastāvoklis", ko tulkojusi Māra Poļakova, citstarp rakstīts par cilvēkiem, uz kuru pleciem mēs pakāpsimies, jo viņi esejas nerakstīs: mēs pakāpsimies uz viņu pleciem un rakstīsim tās esejas. Jo viņi iznes situācijas smagumu.
Tāpat arī Akuraters – viņš nebija priekšējās līnijās – viņam arī jau bija četrdesmit, taču – viņš par to visu rakstīja! Un tieši citi cilvēki, tie, kas varbūt runā ļoti vienkāršu valodu un pa vidu lamājas – viņi iznes to smagumu.
Šeit arī – tā mūsu pakāpe ir ļoti, ļoti tālu. (..) Tas vienkārši neiztur kritiku – ja mēs vispār nepriecājamies un tā tālāk. Ukraiņi joko arī frontē! Protams, viņu joki ir citādāki, tiem ir pavisam cits svars, bet bez tā nevar. Mums ir jāturpina dzīvot. Kas ir interesanti – tagad daudzi runā, ka viņi jau arī 2010. un 2014. gadā bija tādā pašā kapacitātē, bet, manuprāt, viņi paši īsti to neatceras. Tas ir kā salīdzināt to, cik vēl nesen daudzi cilvēki bija pret Uzvaras pieminekļa nojaukšanu. Tas tā nenotiek – tas ir pakāpeniski. Drīzāk ir svarīgi, lai nav kauna no tā, ka šī attieksme mainās. Man, piemēram, kauns drīzāk ir par to, ka esmu par maz pievērsis uzmanību baltkrieviem un ukraiņiem kā tikpat atšķirīgiem no krieviem kā latvieši no krieviem.
Almanahs kā formāts ir ļoti labs, lai parādītu dažādas emocijas.
Man vēl šķiet svarīgi, ka kopā ar dzejnieci un mākslinieci Rūtu Mežavilku, kas ir grāmatas noformējuma autore, nolēmām, ka viss vāks nebūs tikai Ukrainas karoga krāsās vien – te būs abas krāsas, un būs arī balts. Tas arī parāda, ka almanahs ir dažāds un domāts arī ilgākam laikam.
Kaut gan, kad mēs prasījām finansējumu, mums atteica ar motivāciju, ka projektam trūkst ilgstamības. Tas bija pirms gada. Taču nu mēs redzam, ka ilgstamība ir, un tā diemžēl nebeidzas.
