Autore pēc profesijas ir juriste, šajā jomā darbojas vairāk nekā 20 gadus, bet viņas sirdslieta allaž bijusi rakstniecība. Pirms vairākiem gadiem viņa rakstīšanu izkopa, divus gadus mācoties Literārajā akadēmijā, un drīz vien klāt bija arī augļi – pirmais stāstu krājums "Dadži"(2021), kam aptuveni pirms gada sekoja otrā grāmata – "Sainis". Un tagad klāt ir arī trešais darbs – "Krīta apļi".
Pati autore ir atzinusi, ka viņa ir tā sauktais empātiskais cilvēku tips, un, kad viņa raksta, viņa tik ļoti identificējas ar sava stāsta varoni, ka pat aizmirst, ka ir Džena, un uz pasauli skatās ar sava personāža acīm.
Šo stāstu varoņi ir ārkārtīgi dažādi. Sākot no puikas, kas pagalmā dzenā bumbu un iekuļas ļoti dīvainā piedzīvojumā, līdz sirmgalvim, kam zudusi atmiņa un kas dzīvo jau uz robežas ar citu dimensiju. Stāstu varoņu vidū ir arī neprātīgas kaislības apsēsta sieviete, meitene, kam jāaug agresīvā un nomācošā vidē, kāds vientuļš mazpilsētas tiesnesis, kura dzīve ir viena vienīga rutīna, līdz to satricina kāds pārsteigums.
Dažādos varoņus vienojošais varētu būt tas, ka viņi visbiežāk ir it kā pavisam parasti cilvēki, kurus autore ieved neparastās, neikdienišķās situācijās, kas ļoti spilgti un saistoši atklāj šo cilvēku patieso būtību. Citkārt izmaina arī viņu dzīvi.
Noskaņa stāstiem – ļoti dažāda. Skarbums un skaudrums mijas ar mistiku un vienā stāstā arī šermuļus uzdzenošām sajūtām ("Zemes smarža"), bet ir arī atsvaidzinošas humora notis, kā, piemēram, jau pieminētajā stāstā par vientuļo mazpilsētas tiesnesi. Jau piektdienas rītā viņš sapņo, kā ātri tiks mājās, kur viņu gaida kaķis Sebastians, un atkorķēs piektdienas pirmo alus pudelīti, taču tad darbā notiek kas negaidīts – uz tiesas sēdi patiešām ierodas apsūdzētais, ko tiesnesis nemaz nebija gaidījis, un sākas īsts balagāns, kurā spilgti izpaužas ne tikai apsūdzētais, bet arī cietusī, viens otram veltot sulīgus un piparotus izteicienus. Tiesnesim ir, ko turēt, un piektdiena neizvēršas tik mierīga, kā cerēts.
Ar autorei labi pazīstamo vidi saistīti vairāku stāstu varoņi – to vidū arī Božena, kuru iepazīstam, kad viņa tiesā saka pēdējo vārdu, kā arī advokāte Hella, kuru piemeklē patiešām šaušalīgs liktenis, bet šķiet, ka viņa pati pie tā ir vairāk nekā vainīga – tieši savas profesionālās darbības dēļ.
Stāstos arī daudz simbolu un metaforu, ko atspoguļo arī grāmatas vāka zīmējums. Redzam ūdens dzelmi, kurā nogrimusi bumba un glābšanas riņķis. Vai tie tur tā arī paliks vai uzpeldēs augšā, vai kāds tos izvilks ārā, – tas atkarīgs no ļoti daudz un dažādiem apstākļiem. Tieši tāpat ir ar grāmatas varoņu dzīvi. Gandrīz katrs no viņiem piedzīvo kādas situācijas, kas viņus velk arvien dziļāk dzelmē, – vai tās būtu bailes, agresija, vardarbība vai kas cits – un tad no ļoti dažādiem apstākļiem atkarīgs, vai viņi izķepurosies, aizpeldēs brīvībā, vai tomēr šī dzelme būs spēcīgāka par viņiem.
Kā galveno domu sev es paņēmu šo, ka – lai arī ir dažādi apstākļi, vissmagākie enkuri, kas mūs notur dzelmē, visbiežāk tomēr esam mēs paši. Ar savu nespēju izrauties, mainīties, peldēt prom no tā, kas mūs pašus neapmierina.
