"Sauleskalna iela un Sauleskalna ielas krastā ir Šokolādes kalns. Te ir taka, un pa šo taku vasarā varēja uzkāpt." Ar rakstnieku, novadpētnieku un literatūrzinātnieku Valentinu Lukaševiču tiekamies Šokolādes kalna pakājē. Gareniskais paugurs Krāslavas nomalē ir viens no 39 pieturpunktiem Valentina Lukaševiča nupat iznākušajā grāmatā "Dienvidlatgales stāsti." Šokolādes kalnu – iespējams, garšīgāko vietvārdu Latgales kartē – apvij vairākas leģendas.
"Šajā vietā pirms simts gadiem tikušies, no pilsētas gājuši, varbūt ne ziemā, bet siltākā laikā, jauni puikas un meitenes, tā teikt, baudīja dabu un puikas deva meitenēm šokolādi. Tāpēc arī šī vieta, kur meitenes varēja apēst no puikām dāvinātu šokolādi," zina stāstīt Lukaševičs. "Bet cits stāsts ir, ka šeit ir mālaina vieta un viens cilvēks pateica, ka te māls ir šokolādes krāsā. Mums māls pie Daugavas podniekiem ir iecienīts, agrāk krāslaviešiem arī bija suvenīrs sataisīts tieši no Šokolādes kalna māla."
No krājumā iekļautajiem 39 stāstiem 16 ir par Krāslavas pilsētu un novadu, tāpēc likumsakarīgi tieši Krāslavā norisinājās grāmatas atvēršanas svētki. Stāsti sarakstīti laikā kopš 2016. gada, un sākotnēji publicēti laikrakstā "Latgales Laiks" un žurnālā "A12".
Katrs stāsts kopā ar ilustrācijām aizņem aptuveni piecas lappuses. Tie apzināti veidoti īsi un koncentrēti, atzīst autors: "Kad es biju students, man bija viens pasniedzējs, kuram bija mode sarakstīt visu, kas vien ir iespējams. Atnes viņam kādu studiju darbu, viņš saka – tu vēl šo nepieminēji, vajadzīgs, nevajadzīgs, bet tas darbs aug kā sniega kamols. Un tad sanāk, ka tajā darbā viss ir pieminēts, bet īsti nav sižeta, struktūras, stāsta. Man patīk, ka daudz kas vienkārši netiek, jo tas šajā situācijā vienkārši neiederas. Izmantotas metaforas, izmantoti simboli, izmantoti pārspīlējumi, ir ironija. Visur iet cauri smalks humoriņš. Ne vienmēr es saprotu latgaliešu parasto humoru, man patīk tāds smalks angliskais humors."
Valentins Lukaševičs slavē vietējās bibliotēkas par plašo novadpētniecības materiālu, ko izmantojis grāmatas tapšanā. Savukārt labākie gidi esot vietējie iedzīvotāji:
"Vietējie cilvēki vienmēr zina vairāk. Varbūt viņiem ir cits skatījums, varbūt citas prioritātes, varbūt cits rakurss, bet man vienmēr, kad es braucu uz kādu vietu, ir kāds vietējais cilvēks, tas man ir kā kritērijs, kā orientieris."
Rakstot par vēsturiskiem notikumiem, autors necenšas pārliecināt lasītājus par vienu absolūto vēsturisko patiesību: "Tā ir tikai viena versija, kā es esmu gājis tos ceļus. Tajā gadījumā, ja ir strīdīga lieta, es pavelku par labu vietējam notikumam. Piemēram, Rundēnos trīsdesmitajos gados tika atrasts tā sauktais rūnu akmens, kuru jau 30. gados aizveda uz Rīgu, nolika Brīvdabas muzejā, daudzi saka, ka tās ir rūnu zīmes, profesionāli arheologi saka, ka tas ir dabas veidojums. Varētu būt, bet es pierakstu, kā cilvēkiem likās, jo vēsture nav tikai fakti, bet vēsture ir arī mitoloģija un simboli."
Kolēģi literatūrā Lukaševiča grāmatu jau nodēvējuši gan par daiļliteratūru, gan kultūrvēsturisku eseju krājumu, par ceļojumu grāmatu, tūrisma ceļvedi un fotoalbumu. Autors nebrāķē nevienu no nosauktajiem žanriem, vien piebilst – visam pamatā ir stāsts: "Katru stāstu lasot, viņi neatkārtojas. Katrs stāsts ir atšķirīgs. Vienā stāstā var būt no sākuma par cilvēkiem, par dzejniekiem, citā par dabas objektiem. Visi 39 stāsti nav veidoti pēc viena parauga. Tie ir veidoti no vairākiem gabaliņiem. Parasti viens stāsts ir kādi 5–6 apakšstāstiņi. Tie apakšstāstiņi arī ir dažādi – gan manas pārdomas, gan braukšana pa ceļu un skatīšanās, kādi ir ceļi. Man nekad dzīvē nav bijis šofera tiesību un automašīnas, tāpēc pārsvarā tas ir sabiedriskais transports un kājas."
Cik nostaigātajos kilometros autors novērtētu šo grāmatu? "Nu, es tā skaitu – stundā 6 kilometri, pirmajā stundā. Ja tu ej kādu laiku, tad būs 4 kilometri, es jau pēc kartes aprēķinu," stāsta Lukaševičs.
"Man patīk staigāt. Es vispār daudz staigāju kājām. Pagājušajā gadā man lielākais nogājiens bija 42 kilometri dienā no Rēzeknes uz Viļāniem. Ceļš bija slikts, bet man patīk iet, jo tad man labi domājas."
Rakstnieks nav iecienījis kolektīvus pārgājienus, jo tad stipri jāpielāgojas citu cilvēku tempam un jāsaskaņo vēlmes, ko apskatīt vai kur aizkavēties ilgāk. Labprātāk viņš staigā viens vai nelielā kompānijā. Turklāt laika gaitā iemācījies pārgājienos neapkraut sevi ar liekām mantām: "Citreiz atnāc un redzi, ka cilvēks saģērbies ekipējumā uz tūkstoš eiro, ekipējumā, kā ietu pa Alpiem, un tad viņš ierauga, ka es atnāku ar tādu mazu somiņu. Tad es uz viņu skatos un viņš uz mani skatās kā uz jocīgu."
Autors vairākkārt uzsver, ka grāmata ir komandas darbs: "Kas būtu, ja šeit būtu tikai es, autors. Es varētu ieslēgt printeri uz izprintēt visus stāstus un salikt kaudzītē. Kas tā būtu par grāmatu? Nekas tas nebūtu. Vienkārši autora teksts."
"Dienvidlatgales stāstu" redaktore un korektore ir Ilze Sperga, māksliniece un maketētāja Inese Dundure, projekta vadītāja Kristīne Pokratniece un izdevējs SIA "Cymuss".
"Šī grāmata visa ir izdarīta ar Latgales spēkiem – autors Latgalē, teksti par Latgali, tipogrāfija Latgalē, tātad šī grāmata no sākuma līdz pašām beigām ir izdarīta ar Latgales resursiem," uzsver autors.
"Tad, kad es ieraudzīju, es domāju, vai tik labi vispār var sataisīt. Tas pat neticami bija," par grāmatas mākslinieces un maketētājas Ineses Dundures darbu saka rakstnieks. Pelnu rozā krāsā ieturētajā grāmatā līdzās tekstiem iekļautas teju 300 atsauces, kā arī 250 fotogrāfijas, kartes un ilustrācijas.
"Domājat, viegli bija salikt šīs ar telefonu bildētās fotogrāfijas? Piemēram, Krāslavai bija nezcik bilžu, bet Peipiņu kalnam – trīs un tās pašas caur autobusa logu," teic autors.
Atslēga uz vienotu vizuālo izskatu māksliniecei bija līnijas kartē: "Visas šīs vietas es izstaigāju "Google Maps" un radās arī tāda karte, kur ļoti shematiski iezīmētas tās vietas un jūs varat saprast, ka Madaļeņa no Koškovciem ir veselu mūžību tālu. Tad jūs varat zināt, kur tas ir, jo visas šīs vietas tikai Valentins zina."
Principā es rakstīju kā sev – iedomājos, kāda grāmata man varētu patikt, un tādu arī rakstīju – atzīst Valentins Lukaševičs, iepazīstinot lasītājus ar Latgales dienvidu daļu un vaicājot – vai var dzīvot bez vietas un vai vieta ir arī tad, ja neviens tur nedzīvo? Nākamais grāmatas prezentācijas pasākums notiks 15. martā Daugavpilī.
