"Dzimtas asinis"
Viena no tām atvēršanas svētkus piedzīvoja pirmdien, un tas ir Laura Gundara un mākslinieces Mariannas Lapiņas kopdarbs, kas saucas "Dzimtas asinis".
Neparastais ir tas, ka patiesībā tā nemaz nav grāmata, bet kino scenārijs. Lauris Gundars to ir sarakstījis, bet Marianna Lapiņa vizualizējusi ar skicēm, komentāriem, zīmējumiem un kadrējumiem, darot to tieši tā, kā tas notiek filmas radīšanas procesā, kad ar scenāriju strādā režisors.
Piemēram, ja scenārijā ir epizode ar divu sieviešu dialogu grimētavā, tad to papildina vairākas skices, kāda izskatās grimētava, ko skatītājs redz spogulī, kā arī komentāri, ko dialoga laikā dara epizodes varones un kā strādā kamera.
Šādas grāmatas Latvijā nekad nav bijis, un ar to Lauris Gundars jo īpaši vēlas uzrunāt jauniešus, jo, kā viņš pats saka – tad šis izdevums ir kaut kas pa vidu starp lasīšanu un video skatīšanos, ko jaunieši patērē visvairāk.
Arī pats stāsts ir par jauniešiem, par viņu mēģinājumiem saprast, kā tad dzīvot šajā pasaulē, vai darīt tā, kā mācījuši vecāki, vai tomēr pēc sava prāta, un kā tad īsti attiekties pret tām dzimtas asinīm, kas dažkārt tevi vajā, tev kaut ko uzspiež, bet no kurām tu arī nekur tālu aizbēgt nevari?
Lai arī vairāk adresēta jauniešiem, grāmata būs saistoša ikvienam, kuru interesē, kā veidojas kino scenāriji un kas notiek filmas tapšanas aizkadrā.
Simboliski, ka grāmatas atvēršana bija muzikāla, un tajā mijās divi kontrastējoši mūzikas stili – eņģeliskā balsī dziedāja Eduards Rediko, bet hiphopa stilā reperis Wiesulis, un, kā atzina Lauris Gundars, tad tas atspoguļo, kāda varētu būt mūzika, ja scenārijs tiešām pārtaptu filmā, proti, galveno varoni raksturotu šī eņģeliskā, pārlaicīgā balss, taču filmas mūzika kopumā būtu tāda, kāda tā ir Wiesulim, tātad reps ar tiešiem un precīziem vārdiem par mūsdienu jauniešu dzīves izjūtu.
Vēl noteikti jāpiemin, ka, grāmatu lasot, ikviens lasītājs ir aicināts arī pats uz jaunradi, jo scenāriju drīkst papildināt, mainīt, kaut ko tam pierakstīt klāt vai gluži otrādi – kaut ko nosvītrot, kas šķiet neiederīgs.
Kas zina, varbūt tādā vai citādā versijā, to patiešām kādreiz arī redzēsim īstenotu filmā.
"Aspirantūra"
Otra grāmata ir neparasta vispārākajā pakāpē, un tas ir Margaritas Perveņeckas (Laura Gundara skolnieces) jaunais darbs, kas saucas "Aspirantūra". Grāmata manās rokās nonāca pirms dažām dienām un, jau tikai tajā ielūkojoties, es sapratu, ka tas ir tik ciets rieksts, ka tur vajag pamatīgu laika ieguldījumu un pacietību, lai šo riekstu pārkostu, lai ienirtu šajā ļoti savdabīgajā pasaulē, ko autore piedāvā lasītājam.
Ne velti grāmatas redaktore Dace Sparāne-Freimane izteikusies, ka lasīt šo grāmatu ir kā risināt eksistences vienādojumu. Tieši tāpat redaktors Vents Zvaigzne atzinis, ka no lasītāja grāmata patiešām prasa daudz – uzdrīkstēšanos, zinātkāri un pacietību, bet, ja tas viss ir, tad balvā tā sola visu pasauli un unikālu lasīšanas pieredzi.
Grāmata meklē atbildes uz jautājumiem – kas ir cilvēks, kur velkamas cilvēka un cilvēcības robežas, bet tas tiek darīts nevis tikai caur daiļliteratūrai ierasto ceļu – caur psiholoģiju un filozofiju, bet arī eksakti – matemātiski, fizikāli, ķīmiski, bioloģiski un ne tikai.
Arī iepriekšējie Margaritas Perveņeckas literatūras darbi bijuši gana neordināri, taču es uzdrīkstēšos teikt, ka šis tomēr ir pats neordinārākais.
Arī ļoti apjomīgs – 600 lappušu biezumā.
Vairākas viņas lugas uzvestas Latvijas teātros, pēc viņas scenārija uzņemta Arvīda Krieva spēlfilma "Man patīk, ka meitene skumst" (2003), bet par savu pirmo romānu "Gaetāno Krematoss" Perveņecka 2012. gadā saņēma Literatūras gada balvu. Žūrijas eksperti romānu slavēja par spēcīgo un žilbinošo vārdu maģiju, apbrīnojami jaudīgu radošo fantāziju, atzīstot arī, ka tā ir ārkārtīgi radikāla grāmata, ko grūti vērtēt, jo tā nepakļaujas nekādiem salīdzinājumiem. Līdzīgi varētu būt arī ar otro romānu, kas tik tikko nācis klajā – "Aspirantūra", par ko arī var teikt, ka tas ir kā uzkonstruēta jauna pasaule.
