Pašlaik Valmieras muzeja ekspresizstāde ir veltīta Valmieras šaursliežu dzelzceļam, un izstādes veidotāja, muzeja vadošā pētniece Liene Rokpelne izceļ divus priekšmetus – mazu nozīmīti eiro monētas apmēros un pamatīgu sliedes gabalu, uz kura redzams gada skaitlis 1878.
"Tas stāsts par sliedēm ir tāds, ka gads ir senāks nekā reāli tiek atklāts šis dzelzceļš, jo dzelzceļš "Valmiera –Ainaži" tika sākts celt 1910. gadā. Bet, protams, ka sliedes rūpnīca ražoja jau pirms tam. Vācu privāta biedrība uzsāka celt šo dzelzceļu, jo saskatīja finansiālus ieguvumus," stāsta izstādes veidotāja Liene Rokpelne.
Par dzelzceļa līniju, kas Valmierā darbojās līdz pagājušā gadsimta 70. gadiem, muzeja vadītājai Lienei Rokpelnei ir īpašs stāsts – par vācbaltiešu dzimtu no Valmieras un par piemiņas zīmi, kuru toreiz, 1912. gadā, piešķīra šīs līnijas cēlējiem un dibinātājiem. Jāmin arī fakts, ka šādas nozīmītes kopumā ir bijušais tikai divpadsmit, jo tieši tik biedri kopā cēla Valmieras šaursliežu dzelzceļu.
"Trīs no tiem bija svarīgākie. Viens bija Gersdorfs, bet tā nozīmīte muzejā nonāca tikai pirms trim gadiem. Es braucu komandējumā uz Vāciju. Un es dzīvoju pie cilvēka, kuram izrādās mājās glabājas mākslinieka Teodora Ūdera mākslas darbi. Vienā vakarā man šis kungs vēlas ko parādīt. Izvilcis mapi ar dokumentiem, fotogrāfijām, viņš saka – īstenībā mans vectēvs Georgs van Gersdorfs ir tas, kurš cēla to šaursliežu dzelzceļu, un man te ir dažas bildes no Valmieras, un es jums gribu kaut ko uzdāvināt. Es domāju, ka runa ir par bildēm.
Taču vēl, mazā kastītē ieliktu, man uzdāvināja šo nozīmīti. Viņš saka: "Tā ir manam vectēvam dāvināta uz šaursliežu dzelzceļa atklāšanu, un es to uzticu Valmieras muzejam."
Tā bija sakritība, ka es nonācu tieši pie mazdēla," stāsta Liene Rokpelne.
Šīs tikšanās rezultātā Valmieras muzejā dažus gadus atpakaļ tika veidota izstāde par godu valmierietiem Teodoram Ūderam, kas ir viens no Latvijas glezniecības klasiķiem. Viņš tiek dēvēts par savrupu gleznotāju. Zināms ar saviem ogles zīmējumiem, kuros attēlota zemnieku un zvejnieku ikdiena, kā arī mītiskā pasaule. Kā min vēsturnieks Alberts Rokpelnis, tad Teodors Ūders galvenokārt pelnījis iztiku, zīmējot portretus, arī jau iepriekš minētai vācbaltiešu Gersdorfu dzimtai.
Kā norāda vēsturnieks Alberts Rokpelnis, tad ne tikai valmieriešiem, bet arī iebraucējiem ir diez gan grūti apzināties, ka Valmiera ir vienlaicīgi gan jauna, gan sena pilsēta. Kad tiek runāts par viduslaikiem – Livoniju, Hanzas savienību, prātā nāk Rīga, Cēsu pils, Turaida, taču Valmiera tiek piemirsta. Galvenokārt tas saistāms ar to, ka vairs nav saglabājušās vēsturiskās ēkas, jo Lielā Ziemeļu kara sākumā tās mērķtiecīgi tika iznīcinātas.
“Kad paskatāmies dokumentos, tad redzam Valmieras nozīmi Livonijas, Hanzas pilsētu kopumā – Valmiera tiek pieminēta. Te dzīvo vācu tirgotāji, Valmieras rātskungi tika iesaistīti dokumentu parakstīšanā un dažāda veida līgumu un procesu virzībā. Senpilsētas teritorijā, kas šobrīd būtībā ir Valmieras centrs, ir konstatētas savulaik dažādu ēku kontūras, un pēc atradumiem secināts, ka tur, visticamāk, darbojušies amatnieki,” par Valmieras vēsturi stāsta Alberts Rokpelnis.
Nākamajā Valmieras muzeja ekspresizstādē būs apskatāms ļoti interesants priekšmets, kas arī atrasts Valmieras senpilsētā – gludināmais stikla gabals. Muzeja vadītāja Liene Rokpelne skaidro: "Kādreiz audumu tāpat gludināja. Tas nav nekas jauns. Tika uzsildīts speciālā veidā šis stikla akmens, ar kuru gludināja drēbes. Tas ir īpašs un rets priekšmets. Nekas jau nav no jauna izdomāts, tāpat gludināja viduslaikos, jaunajos laikos un mūsdienās."
