To, ka katram zvanam ir cita skaņa, tagad uzzinās ikviens apmeklētājs, kurš turpmāk iegriezīsies Lielplatones muižas Zvanu muzejā. Kolekcijas saimnieks Valdis Jākobsons pirmo zvanu tālajā 1978. gadā joka pēc iegādājies Ķelnes tirdziņā, par tolaik milzu naudu – 10 vācu markām. Kolēģi par pirkumu viņu apcēluši, taču zvani iepatikušies un kļuva par kaislību mūža garumā.
Valdis Jākobsons, rādot kolekciju, stāsta: “Uz šodienu man ir 1026 zvani! Piemēram, tas nopirkts Frankfurtes katoļu baznīcā. Tie, kas tur karājas, tie ir ļoti interesanti, lielākā daļa no viņiem ir no Krievijas, un tie ir pasta kariešu. Vispār nemaz katrs trijjūgs nav bijis tiesīgs to zvanu kārt, tikai pasta trijjūgs – un visiem bijis jādod ceļš!”
Interesanti, ka šādi zvani vēlāk Latvijā kalpojuši skolās, arī pašam kolekcionāram, bet vērienīgā kolekcija sakārtota gan pēc materiāliem – metāla, stikla vai porcelāna, gan pēc to izmantošanas nolūka, piemēram, suvenīru zvani, rituālu zvani, ganību zvani, ilkss zvani vai galda zvani.
“Zvans ir saziņas līdzeklis jeb informācijas līdzeklis, jo katram zvanam ir sava skaņa, un katra zvana zvanīšana nozīmēja kaut ko, kas noticis – bēdas, prieks, karš sācies!
Baznīcā nonāca zvans tikai 13. gadsimtā,” atzīmē Valdis Jākobsons.
Zvani esot zvanīti arī, kad sākusies epidēmija, jo pastāv uzskats, ka zvanu skaņas un radītās vibrācijas dziedē. Daži eksemplāri atceļojuši no tik tālām zemēm kā Japāna, Ķīna, Meksika un pat no beduīnu tuksneša.
Līdz šim daļēji kolekcija bija apskatāma Blankenfeldes muižā, tagad Lielplatones muižā tai speciāli izremontētas telpas un izveidotas papildu vitrīnas ar īpašu apgaismojumu.
Ekspozīcijas māksliniece Ieva Lapiņa stāsta: “Man vislielākais prieks par to krāsu salikumu, kas ir atbilstošs un palīdz kolekcijai. Visvairāk sajūsmina tie figūru zvani, tie ir pasakaini, kā mazas skulptūriņas!”
