Izstāde «Pierakstītā skaņa» rāda mūziku neierastā veidā

Latvijas Nacionālajā bibliotēkā 15.jūnijā atklās izstādi „Pierakstītā skaņa”. Tas ir nebijis notikums mūsdienu Latvijas kultūrtelpā, kas ļaus izsekot, kā gadsimtiem ilgi cilvēki mēģinājuši fiksēt mūziku pieraksta zīmēs, norāda izstādes autori. Rietumu mūzikas skaņdarbu pierakstu attīstību varēs aplūkot no viduslaikiem līdz mūsdienām. Būs aplūkojami arī latviešu komponistu nošu teksti un darbu skices.

Skan fragments no Pētera Vaska skaņdarba „Grāmata čellam solo”. Taču kā tas izskatās uzrakstīts? Cik precīzi var pierakstīt skaņu un cik daudz autors ļauj interpretēt savu muzikālo tekstu? Šie ir daži no jautājumiem, uz kuriem cenšas atbildēt izstādē „Pierakstītā skaņa”.

Ienākot izstāžu zālē, vispirms redzama laika līnija. Tajā ierakstīts izstādīto skaņdarbu tapšanas laiks un paralēli zīmīgi notikumi pasaulē. Tā ļaujot apzināties laika garu, stāsta Latvijas Nacionālās bibliotēkas Izstāžu centra vadītāja Brigita Zelča-Aispure: „Napoleona kari vai Amerikas Savienoto Valstu neatkarības deklarācija, es domāju, ka uz [Volfgangu Amadeju] Mocartu tas neatstāja dižu nospiedumu, bet nu (..) Napoleona karu laikā [Ludvigs van] Bēthovens. Varbūt tās nav tik lielas ietekmes, bet cilvēki vienkārši saprot, var vizualizēt.”

Te mūziku rāda apmeklētājam neierastā veidā – ar attēliem – skaņdarbu pierakstiem, nevis kā ieraksts – skaniski.

„Mēs arī nevarējām atcerēties Latvijā, kad būtu bijusi kāda mūzikas izstāde, jo parasti ir koncerts vai uzvedums,” turpina Zelča-Aispure.

Ar attēliem demonstrēta mūzikas pierakstīšanas virzība cauri laikam – uz tā saucamo mūsdienu notāciju (jeb nošu rakstu) labi zināmajā piecu līniju sistēmā ar nošu atslēgu, zīmēm pie atslēgas, takstsmēru.

„Līdz pat 19. gadsimtam, kad pirmo reizi parādās jēdziens partitūra, kas nosacīti nozīmē, ka pilnīgi viss, kas skan, pilnīgi viss muzikāli, kas notiek skaņdarba gaitā, tas viss ir uzrakstīts, līdz tam laikam princips bija cits,” stāsta Guntars Prānis.

Rakstīja tikai to, kas ir vajadzīgs, stāsta muzikologs, senās mūzikas pētnieks un viens no izstādes tekstu autoriem un materiālu atlasītājiem Guntars Prānis. To, kas mūziķiem bija „pats par sevi saprotams”, nerakstīja.

„Piemēram, gregoriskajā korālī mēs vispār nošu augstumus nevaram ieraudzīt. Tos melodijas augstumus cilvēks zināja vēl joprojām pēc atmiņas. Un pierakstītas ir tikai retoriskas nianses, kaut kas no ritma. Viņš saliek šīs divas lietas kopā – to, ko es atceros un to, ko man vēl pasaka notis, un rodas dzīvais atskaņojums,” skaidro Prānis.

Savukārt kā 18. gadsimtā savus darbus pierakstīja, piemēram, ģeniālais komponists Johans Sebastians Bahs?

„Johanam Sebastianam Baham, protams, ir rakstītas notis, ir rakstīts ritms, bet nav rakstīti ornamenti, nav rakstīta artikulācija, mūzikas retorika. Tas viss ir nepieciešams, lai skaņdarbs izskanētu, bet tas nav pierakstīts,” saka Prānis.

Tomēr tā laika mūziķi zināja, kā skaņdarbam jāskan, stāsta muzikologs Guntars Prānis. Šajā gadījumā mūzikas atskaņotājs ir kā atslēgas elements, lai nošu pierakstu novestu līdz skanēšanai. Tāpēc nevarētu teikt, ka mūs-dienu mūziķis, paņemot tā laika notis, uzreiz zinātu, kā tām jāskan.

„Bieži saka: „Paldies Dievam, mums nav saglabājies neviens ieraksts, piemēram, kā Johans Sebastians Bahs spēlē ērģeles.” Jo tad būtu grūti kaut ko no sevis likt klāt, ja jau lielais Bahs savu mūziku spēlē šādi. Tad nekas cits neatliek, kā tikai darīt tāpat,” norāda Prānis.

Jautāts par Sergeju Rahmaņinovu, Prānis saka: „Jā, piemēram, jo Rahmaņinova ieraksti mums ir saglabājušies. Vai, piemēram, Žoskēns Deprē, 16. gadsimtā, vadot savu kori. Kā tas skanēja? Mēs to nezinām. Līdz ar to šodien tas galvenais princips ir tur, kur tā dzīvā, nepārtrauktā saikne ir pārtrūkusi, iedziļināties pēc iespējas, cik mēs varam uzzināt, un tad mums, protams, ir tā mākslinieciskā brīvība likt kaut ko no sevis klāt.”

Savukārt sižeta sākumā izskanējusī Pētera Vaska Grāmata čellam esot viens no zīmīgiem mūsdienu nošu rakstu paraugiem. Tajā izmantoti tādi elementi kā rubāto jeb brīvs poētisks atskaņojuma stils tempa un ritma ziņā, glissando – jeb slīdoša pāreja no vienas skaņas otrā.

„Faktiski mēs redzam tiešām, ka tas ir skaņdarbs čellam, kur autors atstāj ļoti lielu atskaņošanas brīvību. Tātad arī te mēs varam redzēt, ka viena nosacīti mūsdienu partitūra, lai gan skaņdarbs ir radies 1978. gadā, bet, ka komponists arī šo pieclīniju sistēmu var diezgan brīvi izmantot,” turpina Prānis.

Tāpēc arī šajā gadījumā mākslinieks, kas atskaņo darbu, esot atslēga – aizved no nošu raksta pie skanēšanas.

Izstāžu centra vadītāja uzskata, ka gan skolēni, gan studenti, profesionāļi un arī nesaistīti ar mūziku cilvēki būs pārsteigti, cik dažāda un iespaidīga var būt mūzikas notācija. Piemēram, Brigita Zelča-Aispure norāda, - daudziem šķiet, ka tikai vizuālajā mākslā var būt skices. Taču arī mūsdienu latviešu komponistu skices redzamas izstādē.

„Pierakstīto skaņu” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā varēs apskatīt līdz 1. oktobrim.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Jaunākie
Populārākie
Interesanti