Burāne uzskata, ka šobrīd aktuāls ir ne vien jautājums par Raiņa un Aspazijas pieminekli, bet par nesakārtoto jomas likumdošanu vispār.
Rīgas Kapsētu pārvaldes galvenais speciālsists Gints Zeilis skaidro, ka pilsētas kapu uzturēšana ir dalīta atbildība - valsts deleģējusi pašvaldībai tiesības uzturēt kapsētas, lai tajās būtu iespējams veikt apbedījumus, taču nav sakārtots jautājums par to, kurš atbildīgs par nozīmīgu kapu pieminekļu uzturēšanu. Gan atkārtoti iesniegtais ierosinājums par grozījumiem kapu uzturēšanas likumā, gan pērn rudenī aktulizētā ideja par galvaspilsētas likumu, ar kura palīdzību regulēt pieminekļu uzturēšanu galvaspilsētas teritorijā, ir aizkavējušies birokrātiskajos labirintos.
Rīgas domes saistošie noteikumi paredz, ka pieminekļa īpašnieks ir tas, ar ko noslēgts uzturēšanas līgums, bet par Raiņa kapa vietu nav šāda līguma.
“Šis jautājums jāuztur, valstij sadarbojoties ar pašvaldību,” teic Zeilis.
Savukārt Valsts kultūras pieminekļu inspekcijas vadītāja vietniece Katrīna Kukaine uzskata, ka līdzekļi pieminekļu uzturēšanai kā labam pārvaldītājam jāmeklē pašvaldībai – vai nu ņemot tos no pašu budžeta, vai lūdzot valstij, piemēram Valsts kultūrkapitala fondam. Arī Valsts kultūras pieminekļu inspekcijai ir programma, kuras ietvaros var saņemt nelielu finansējumu, taču tas paredzēts vien neatliekamiem darbiem. Šobrīd gan izdevies darbam piesaistīt Rīgas pieminekļu aģentūru, tādēļ paredzams, ka līdz 4. maijam piemineklis tiks notīrīts.
Zeilis arī vēsta, ka ir radusies doma izstrādāt koncepciju, kurā būtu atrunāts redzējums par kapu kultūras attīstību. Ja caur likumu tiks panākta regulācija, tad sagaidāms arī finansējums. Eksperts lēš, ka projektā, kas tika izstrādāts 2007. gadā Raiņa pieminekļa kompleksa atjaunošanai, bija nepieciešami 120000 lati, šobrīd nepieciešamā summa varētu būt mazāka.
Diskutējot par to, vai nevajadzētu kaut kādā veidā regulēt to, kas pilsētas kapos tiek apbedīts, eksperti vienojas, ka būtu ļoti ierobežojuši veikt šādus norādījumus, jo vienmēr pastāv ļoti jūtīgais aizgājēja un radinieku apbedījuma vietas izvēles jautājums.
Zeilis papildina, ka šobrīd arī saistošie noteikumi neļautu veikt ierobežojumus, taču Raiņa kapi ir daļēji slēgti kapi, kas nozīmē, ka kapavietu tur var saņemt tikai tie cilvēki, kam tur atdusas radinieki.
Savukārt, runājot par apbedījumu kultūru kopumā, kapu pētniece un sociālo zinātņu profesore Vita Zelče klāsta, ka vidēji cilvēka kapavieta tiek kopta apmēram gadsimtu, pēc tam sabiedrības apziņā sākas filtrēšana, saglabājot vien tos kapus, kas svarīgi kultūrai un nācijas identitātei. Raiņa kapi ir izteikts padomju kultūras kapu piemineklis, kas padomju režīma laikā tika īpaši kontrolēts, un kapavietas piešķiršana tur bija pēdējais apbalvojums, ko valsts piešķīra cilvēkam. Šobrīd sabiedrības attieksme ir mainījusies, cilvēki izvēlas apbedīt tuviniekus dzimtu kapsētās vai kādā citā nekonvencionālā veidā, taču ir aktualizēts jautājums par to, ko darīt ar jau esošajiem pieminekļiem un kapavietām.
No kultūras viedokļa, Zelčesprāt, parādās arī jautājums par Aspazijas vietu un to, kāpēc Aspazijas vārds nav nokļuvis uz pieminekļa.
“Es to uztveru ka Aspazijas diskrimināciju,” pauž Zelče.
Savukārt Burāne monumenta koncepcijā nesaskata dzejnieces diskrimināciju, skaidrojot, ka sākotnēji pieminekļa metā bija paredzēta arī sievietes figūra, taču, tā kā tas ir piemineklis gara atjaunotnei, nevis diviem dzejniekiem, sievietes tēls tika izņemts.
Iepriekš vēstīts, ka Raiņa un Aspazijas kapavietas ansamblis ar tēlnieka Kārļa Zemdegas veidoto pieminekli un kolonādi arhitektoniskajā daļā par spīti rakstnieku 150. jubilejai veltītajam gadam joprojām ir bēdīgā stāvoklī, lai arī šīs nozīmīgās piemiņas vietas sakopšana aktualizēta jau pērn.
Savukārt Brāļu kapu memoriāla restaurācijai Latvijas Televīzijas (LTV) un "Rīgas Brāļu kapu un Latvijas vēsturiskā mantojuma fonda" rīkotajā ziedojumu akcijā pērn saziedoti 52 185,75 eiro.
