Aleksandrs un Aleksandra pirms četriem gadiem iepazinās Rīgas maratonā – toreiz viņi bija brīvprātīgie mediķi. Četrus gadus vēlāk abi skrēja 10 kilometru distanci, un iepazīšanās vietā Aleksandrs šoreiz bildināja Aleksandru.

"Es šodien skrienu, lai uzdotu savas dzīves svarīgāko jautājumu: "Aleksandra, vai tu kļūsi mana sieva?" jautāja Aleksandrs.

Aleksandra teica – jā! Tā maratonā dzimst jaunas ģimenes.

Brīvības ielā skrējējus noslēdzošajiem kilometriem motivēja vīrs, kurš saprot, ka tā nav raķešu zinātne un tas nav burvju triks, – reperis Fiņķis. 

Matīss Timofejevs: Kur tu smel to enerģiju?

Fiņķis: Man liekas, no pašiem sportistiem. Paskatieties, kāda viņiem ir dzirkstele acīs. Nenormāli! Skaisti. Var redzēt, ka ir fizisks nogurums, bet kaut kur dziļi sirsniņā viņiem ir vēl lielāka papildu enerģija pabeigt šo sacīksti. Fantastika tiešām. Tur ir baigā dzirkstele.

Otrpus Daugavai Dzegužkalna pakājē varēja pamanīt nākamo brīvprātīgo mediķu paaudzi – gan Adrianam, gan Ancei šis bija pirmais maratons.

"Mans pienākums ir nodrošināt, lai katrs cietušais saņem nepieciešamo palīdzību. Vai nu tas ir vienkārši, uzpūšot kādu aerosolu, iedodot plāksteri, vai arī, ja kaut kas nopietnāks, tad nodrošināt, lai mani kolēģi NMPD pārņem vadību un sniedz pirmo palīdzību," pastāstīja Adrians.

"Pirmā medicīniskā palīdzība jāsniedz, ja nepieciešams," piebilda Ance.

Ja distancēs devās 33 000 skrējēju, tad trases malā šo skaitli droši var pareizināt ar divi. Atbalstītāji, protams, ir tuvinieki un ģimene.

"Mazmeitai vīrs skrien, tāpēc atnācām apskatīties. Mums jau ir 85 gadi, vairs nevar skriet, bet redzēt gribas," sacīja līdzjutējs Imants.

"Mans vīrs šogad skrien pusmaratonu. Gribēja skriet pilnu maratonu, bet darba grafiks ir tāds, ka nepaspēja sagatavoties. Nometa distanci uz pusmaratonu," teica līdzjutēja Paula.

Jaunais līdzjutējs Teodors atbalstīja savu brāli un ģimeni, bet pats gatavojās 10 kilometru skrējienam. Kļūstot pieaugušam, viņa sapnis noskriet maratonu.

"Es atbalstu savu mīļo draudzeni Dacīti un viņas vīru Anriju, kas tikko paskrēja garām. Mēs gavilējām, priecājāmies, jo viņi ir tādi malači," līksmoja līdzjutēja Vita.

Vesetas ielā Latvijas Televīzija satika Igoru – taksistu, kura dzīvi maratons ietekmē vistiešākajā veidā. Maratona dēļ viņa auto netikta ārā no stāvvietas, un pats viņš nav skrējējs.

Zinājāt jau laicīgi, vai ne?

Igors: Es zināju. Vakar zināju, ka būs maratons, bet tagad, kad izgāju no mājām, atcerējos, ka pagājušajā gadā bija tāpat. Nekas, tikšu ārā pēc tam. Pagājušogad policisti, kas te stāvēja, bija ļoti izpalīdzīgi. Kad mazāka plūsma, viņi uzreiz palaiž ārā, nav problēmu. Man nav nekādu iebildumu pret šo visu. Ja jāstāv, tad jāstāv. Jāpielāgojas.

Līdzjutēja Vita nešaubās, ka maratons Rīgā ir lielisks notikums, un tas nevar nepatikt.

"Nevienam netraucē, klusi skrien garām, viss ir forši – atbalstām savējos, kas sporto. Veselīgs dzīvesveids. Es domāju, tas nevienam noteikti netraucē. Svētdiena – atpūties," teica Vita.

Skrējējiem bija jācīnās ne tikai ar sevi un konkurentiem, bet arī ar karstumu.

Garākajā un prestižākajā distancē priecēja tas, ka latvieši cīnījās par uzvaru. Vēl pāris kilometrus pirms finiša līderis bija mūsu Dmitrijs Serjogins, kurš beigās finišēja otrais aiz Gruzijas rekordista Davita Harazašvili. Latvijas čempiona titulu ieguvušais Serjogins atzina, ka karstums darīja savu, un pats arī pieļāva taktikā kļūdiņu, distances beigu daļā skrienot pārāk ātrā tempā.

Dāmu maratonā pirmā finišēja somiete Jāna Strandvalla, distancē vienīgā pavadot mazāk nekā trīs stundas. Otro vietu ieguva Latvijas skrējēja Anita Siliņa.

"Mājās vienmēr ir gods. Īpašs paldies visiem, kas trasē atbalstīja. Apbrīnojami – ar katru gadu Rīgā tas atbalsts trasē kļūst arvien lielāks, par ko arī ir prieks," sacīja Siliņa. "Es tiešām priecājos, ka šajos laikapstākļos varēju noskriet tik ātri, turklāt ar piecu nedēļu vēsturi, kad es Parīzē skrēju maratonu. Es esmu ļoti priecīga."

Pusmaratonā dominēja Kenijas skrējēji, bet Latvijas sportistiem bija iespēja plecu pie pleca izbaudīt pasaules līmeni.

Par iespēju mērot distanci kopā ar augstākās klases skrējējiem gandarīta bija 9. vietas ieguvēja pusmaratonā Jeļena Ābele.

"Es saprotu, ka esmu daļa no tā, un tiešām jūtu to atmosfēru un enerģiju, kas ir blakus, un skatos – kopā ar pasaules eliti," teica Ābele. "Pēc kāda kilometra vai puskilometra es saprotu, ka mazliet atpalieku, bet tas viss ir jābauda."

Rīgas maratona organizators Aigars Nords bija gandarīts par rekordu – 105 dalībvalstīm, kas bija pārstāvētas visās distancēs.

Galvaspilsētas ielas bija pilnas ar skrējējiem. Tas iedvesmo un iedrošina arī tos, kas trasē šoreiz nedevās. 

Reperis Fiņķis pat nešaubās, ka sports izglābs pasauli. 

"Man šķiet, ļoti daudzām problēmām ir nepieciešams sports, aktivitātes, būšana kopā," paskaidroja Fiņķis. "Ne tikai sacensībās, bet saliedētībā. To tikai sports spēj izdarīt. Tā ir pilnīgi cita valoda, ļoti skaista valoda."